Raimunds Drāts, "Hotel de Rome" pēdējā īpašnieka Hermaņa Drāta dēls, piedzima 1897. gadā Liepājā, te aizvadīja bērnību un skolas gadus. Pateicoties Raimunda jaunākā dēla Tomasa laipnībai, portālam irliepaja.lv ir ekskluzīva iespēja publicēt Raimunda Drāta atmiņas par savu ģimeni un dzīvi tā laika Liepājā.

Atmiņu stāsts aptver laikposmu līdz 1918. gadam, un ir veltīts četriem Raimunda Drāta bērniem – Pēterim, Hermanim, Klausam, Brigitei un Tomasam.


No Vulfsdorfas līdz Liepājai

Mīļie bērni, kad esi sasniedzis 70 gadu vecumu, gribas atskatīties uz savu dzīvi, it īpaši, ja šī dzīve bijusi aizvadīta milzīgu tehnisku, ekonomisku un politisku satricinājumu laikā, kad pasaule, no kuras nāci, ir zaudēta un aizmirsta. Nezinu, vai jūsu laikā notiek līdzīgs pacēlums vai līdzīgi milzu soļi (piemēram, no lidmašīnas uz "Mēness raķeti" vai no vecās uz jauno fiziku), jo vēsture rāda, ka pēc dižajiem periodiem vienmēr ir izsīkuma un stagnācijas posmi, bet varbūt tie sāksies daudz vēlāk. Esmu ļoti pārliecināts, ka tie nāks un koki debesīs neaugs.


Mūsu dzīves kuģi ir vadījušas daudzas vētras, divi pasaules kari, revolūcijas un krīzes, un tas ir brīnums, ka mēs visi briesmas un grūtības esam pārdzīvojuši neskarti, kamēr miljoniem cilvēku gāja bojā.


Es esmu no Libau  (Raimunds Drāts savās atmiņās lieto šo seno Liepajas nosaukumu – irliepaja.lv). No šīs vecās pasaules esam saglabājuši maz – dažas mēbeles, piederumus, dokumentus, vēstules un attēlus – lielākā daļa no tā ir pazaudēta. Ar šo lietu palīdzību mēģināšu aprakstīt nogrimušo pasauli, kurā es aizvadīju savu jaunību. Šo ierakstu īpaša iezīme ir sistemātikas neesamība. Vienkārši pierakstīts viss, par ko domāju, daudz kas atkārtojas, un lielākoties viss ir sajaukts kā kāposti ar rāceņiem. Esmu arī atteicies no dalīšanas nodaļās. Bet domāju, ka tas nekaitē. Galvenais – lai nav garlaicīgi.

Mans tēvs Hermanis Johans Joahims Heinrihs Drāts dzimis 1847. gada 28. maijā. Nācis no Vulfsdorfas (Wulfsdorf) ciemata netālu no Lībekas. 1965. gadā es kopā ar savu dēlu Hermani apmeklēju šo ciematu. Uz daudzām kūtīm un mājām ir uzraksti, kas liecina, ka Drātu ģimenes zemnieki Vulfsdorfā dzīvojuši kopš 19. gadsimta sākuma. Protams, arī pēdējie vecie cilvēki, kuri pazina manu tēvu, bija miruši. Mans māsasvīrs Valters Runke (Ruhncke) mēģināja izveidot ciltskoku – ģenealoģijas pētījumi bija ļoti aktuāli nacistu periodā, lai pierādītu savu ārisko izcelsmi, bet rezultāts ir diezgan vājš.


Hermanis Drāts Liepājas pludmalē 20.gs. 20-30.gadi. Raimunda Drāta foto


Neko daudz nezinu par sava tēva dzīvesstāstu. Man vēl šodien ir ļoti žēl, ka es viņu neiztaujāju un nepierakstīju viņa stāstu, tāpēc varu izcelt tikai tos dažus notikumus, kurus viņš sarunās pieminējis un kas saglabājušies manā atmiņā. [..] Īpaši uzmanības cienīga ir Ziemassvētku vēstule, kuru mans tēvs saviem vecākiem dāvāja 1859. gadā, kad viņš bija 12 gadus vecs zēns. Īpaši salīdzinot, kā šāda vecuma zēns raksta šodien. Tā ir viela pētījumam psihologiem, grafologiem un pedagogiem! Tēva vēstule ir kaligrāfisks šedevrs. Arī man kā mazam zēnam Ziemassvētkos bija jāraksta dievbijīgi teksti uz rakstāmpapīra, kas izrotāts eņģeļiem, eglēm un svecēm (cena 1 kap.). Šis rakstāmpapīrs bija nozīmīga Ziemassvētku preču daļa. Teksti tika ņemti no īpašām drukātām burtnīcām (arī iecienīta komerciāla prece) – dzeja un proza – apņemšanās vienmēr būt laipnam, labam un dievbijīgam bērnam saviem dārgajiem vecākiem, kuriem tik smagi jāpūlas, gādājot, lai viņu bērns būtu laimīgs un lai tam netrūktu  dienišķās maizes.


Kad teksts beidzot bija kaligrāfiski pārrakstīts, skaisto darbu "vainagoja" tintes piliens, un bija jāsāk no jauna.


Mana māte bija nežēlīga – tam, kas jāiesniedz tēvam, jābūt uz tip top, pilnīgi nevainojamam. Es šo rakstīšanu uztvēru kā briesmīgu pārbaudījumu, kā prelūdiju krāšņajiem Ziemassvētkiem, kā putras kalnu, kuram jāizēdas cauri, lai nokļūtu piena un medus zemē. Raugoties no grafiskā viedokļa, manu rakstu darbu diemžēl nekādi nevarēja salīdzināt ar tēva Ziemassvētku vēstuli, kas man nemitīgi tika bāzta degunā.

Politiskie un sociālie apstākļi pagājušā gadsimta vidū izraisīja emigrācijas vilni Vācijā. Īpaši jaunie zemnieku dēli, kuri saskatīja tikai niecīgas vai pat nekādas eksistences iespējas dzimtenē, bet kuriem bija enerģija un uzņēmība, pameta mājas un devās uz Ameriku vai Krieviju. Neko nevaru pateikt par motīviem, kuru dēļ mans tēvs devās uz Rīgu. Visticamāk, ka brīvo Hanzas pilsētu Lībeku viņš pameta 1868. gadā. Vismaz kopš šī laika viņam bija ‘’rezervistu pase". No tiem, kam bija iesaucamais vecums, tika izlozēti rekrūši. Tēvam laimējās, ka viņu neizlozēja, un viņam nebija jāiet dienestā. Bagātie zemnieku dēli varēja "nopirkt" sev aizvietotāju, bet tas maksāja lērumu naudas. No Lībekas viņš devās uz Parīzi un Vīni, iespējams, kā viesmīlis (bez dokumentiem), pēc tam 1877. gadā uz Rīgu, kur kopā ar kompanjonu Otto Švarcu nodibināja restorānu.


Otto Švarca restorāna ēdienkarte no Raimunda Drāta kolekcijas. 1884. gads.


"Otto Schwartz" vēlāk kļuva par ļoti slavenu un dārgu gardēžu restorānu. Tad viņš pameta Rīgu un Liepājā nodibināja "Hôtel de Rome". Kā dibināšanas gads norādīts 1884. Šo gada skaitli var atrast uz vēstuļu un dokumentu veidlapām, kā arī "Jubilejas vīna" etiķetes. Ēka piederēja būvuzņēmējam Rīgem vai attiecīgi viņa mantiniekiem. Tēvam katru gadu bija jāmaksā šausminošā summa – 5000 rubļu – par nomu. Rīgā tēvs apprecējās ar Alidu Moru un ieradās Liepājā kopā ar diviem bērniem – Vilhelmu Teodoru un Elzu Doroteju, dzimušiem attiecīgi 1879. un 1880. gadā.


Manam brālim Villijam bija jābūt neparastam cilvēkam, viņš bija tēva mīlulis, un tas bija briesmīgs likteņa trieciens, kad Villijs 1901. gadā nomira 22 gadu vecumā apendicīta operācijas laikā Berlīnē.


Villijs, ja pareizi atceros, strādāja par pavāru un viesmīli viesnīcās "Adlon" un "Savoy" Berlīnē. Viņš bija ļoti elegants un gudrs jauns vīrietis, kuram tika pareģota lieliska karjera. Tēvam bija nodoms kopā ar Villiju nomāt lielu viesnīcu Berlīnē, Villija nāve visus plānus izjauca. Tēva kabinetā līdz pat viņa dzīves beigām karājās liela eļļas glezna – Villija portrets.



(Turpinājums sekos)