(Sākumu sk. ŠEIT)

Elektrības fabrikā es strādāju kopā ar savu draugu un skolas biedru Teo Dargeviču. Teo man ļoti patika, viņš bija cilvēks manā gaumē: izcils vingrotājs, liels dziedātājs un visu meiteņu simpātija. Viņš dzīvoja pie savas bagātās tantes Šultes kundzes, kura dzīvoja skaistā, jūgendstilā mēbelētā villā ar lielu dārzu kopā ar "laika kavētāju" un daudziem kalpotājiem. Es tur tiku bieži ielūgts. Tika daudz muzicēts un dziedāts, turklāt īpaši izcēlās Teo, viesojās daudz interesantu cilvēku, tika dedzīgi diskutēts un es aktīvi piedalījos. Jutu, ka mani uzskati un viedokļi tika ņemti vērā un izdiskutēti, un tas ļoti stiprināja manu pašapziņu.

Šī pašapziņa stipri cieta no mana tēva spēcīgās personības, tāpēc centos no viņa izvairīties un lielākoties izmantoju viesnīcas aizmugures izeju.

Visi jautājumi "no kurienes?" un "uz kurieni?" man bija nepatīkami un apgrūtinoši.

Man bija daudz draugu un paziņu un caur Teo iepazinu jaukas meitenes. Pēc darba beigām mēs gājām pastaigāties (Graudu iela – Kūrmājas iela), īpaši vasarā, un lielākoties šīs pastaigas beidzās pie Teo. Debatējām par Dievu un pasauli, par politiku un zinātni, un man bija sajūta, ka šajā gadā esmu kļuvis par vismaz trijiem gadiem vecāks. Pie vecās Šultes kundzes bija mājīgi un omulīgi, pretstatā nervozajai atmosfērai viesnīcā. Kad es trīsdesmito gadu sākumā kopā ar mammu apmeklēju veco Šultes kundzi, biju dziļi satriekts par nabadzību un mājas nolaistību. Teo bija miris no diloņa.  Savā deviņpadsmitajā dzimšanas dienā no Teo saņēmu Svantes Arheniusa grāmatu "Pasauļu rašanās", kura man vēl ir joprojām. Līdzās Teo vēl tuvs draugs bija mans klases biedrs Herberts Rīge. Herberts bija ļoti apdāvināts, bet diemžēl pilnīgi bez enerģijas.

Viņš izcili spēlēja klavieres, lasīja Nīči un Gēti, varēja vienlaicīgi ar četriem pretiniekiem spēlēt šahu, un tomēr dzīvē neko nesasniedza.

Nezinu, kas ar viņu vēlāk notika, bet mūsu stundām ilgās pastaigas un rosinošās sarunas palikušas dzīvā atmiņā.

Pēc visu birokrātisko traucēkļu pārvarēšanas ar mūsu izcilo sakaru palīdzību, es saņēmu iebraukšanas atļauju Berlīnē; nozīme bija arī milzīgajam propagandas vilnim, kurš toreiz (1916) bija sākts vācbaltiešu labā (reiha bastions pret austrumiem utt.).Un tā es kā pirmais "naidīgais ārzemnieks" devos uz Berlīni (1916. gada 25. oktobrī, pulksten 8.00 MEZ*), apbruņojies ar koferīti, maiņas naudu mēnesim – 160 markām, un laba vēlējumiem. Es labi atceros savu izsaucienu: "Beidzot! Paldies Dievam", kad ceļā uz vilcienu staciju fūrmanis nogriezās uz Lielo ielu un vairs nebiju redzams mājošo vecāku skatieniem. Ar garlaicīgu lēno pasažieru vilcienu devos uz Kēnigsbergu un no turienes ar ātrvilcienu uz Berlīni. Kēnigsbergas stacijas peronā nopirku šokolādi par vienu marku, tādas tolaik vēl bija. Ātrvilciens man pamatīgi imponēja – braukšana bez kratīšanās un lielais ātrums. Nakti pavadīju sēžot uz cietā sola – vilciens bija ļoti pilns.

Tā kā tehniskajai augstskolai bija jābūt Šarlotenburgā, es, protams,

izkāpu Šarlotenburgas stacijā, kura man ļoti lika vilties, stacija Liepājā ir iespaidīgāka.

Pajautājot uzzināju, ka man vēl "tālu" jāiet. Taksometru nebija, bez tam man bija jātaupa nauda. Līdz ar to es vilku savu koferi kājām no stacijas uz tehnisko augstskolu. Sākumā noturēju kalnrūpniecības akadēmiju par galveno ēku, bet tad man norādīja, ka jāiet vēl nedaudz tālāk. Galvenā ēka radīja uz mani milzīgu iespaidu. Tātad es gāju, joprojām velkot koferi, garām Krupa un Sīmensa pieminekļiem augšā pa lielajām trepēm. Vēl bija ļoti agrs un neviena nebija, izņemot portjē, kurš ļoti laipni mani pieņēma un sagādāja dzīvokli – pie Blankenšteinas kundzes, Berlīnes ielā 44, pavisam tuvu. Vispirms lai es atstājot savu koferi pie viņa un ejot divas stundas pastaigāties, jo pirms 9 – 9.30 neviena neesot uz vietas. To es arī darīju. Es apbrīnoju Šarlotenburgas tiltus, iegāju Tīrgārtenā un domāju par jauno dzīves posmu, kurš tagad sākās.

Imatrikulācija bija pavisam nesvinīga, bija klāt tikai daži studenti, lielākoties ārzemnieki un kara invalīdi. Rektors (Kloss ?) mani īpaši sveicināja kā varonīgo vācbaltiešu pārstāvi, utt. Tas uz mani neatstāja īpašu iespaidu. Daudz stiprāku, kaut arī negatīvu iespaidu sagaidīju, kārtojot formalitātes, kad sekretārs uz jautājumu "Tēva nodarbošanās?" saņēma no manis atbildi "viesnīcas īpašnieks". Viņa izsauciens "Un Jūs tad studējat mašīnbūvi!" mani nobiedēja. Ja vienīgais viesnīcas īpašnieka dēls grib kļūt par inženieri, viņam jābūt pilnīgi trakam. Otrās izbailes dabūju pirmās lekcijas sākumā (attēlojošā ģeometrija pie Jolles). Pirmie vārdi, kurus es no katedras tehniskajā augstskolā Šarlontenburgā dzirdēju, bija: "Mani kungi, es jūs brīdinu par tehniskajām studijām. Nozare nav spējīga nodarbināt jau tos inženieru plūdus, kas pieejami. Pārdomājies savu studēšanu vēlreiz" utt. Mana sajūsma noplaka līdz nullei. Nu jā, es jau gribēju savu naudu pelnīt nevis Vācijā, bet gan Krievijā, un tur situācija būtiski atšķīrās.

Arī no attēlojošās ģeometrijas sākumā es sapratu maz, taču drīz izpratu tās noslēpumus.

Ļoti iespaidīga man likās motorizētā sienas tāfele, kura ar pogas nospiešanu virzījās augšup un lejup.

Ar lielu interesi gaidīju brīdi, kad profesors tāfeli būs piezīmējis pilnu un tā, kā neredzamas rokas kustināta, uzslīdēs uz augšu. Tāfele mani saistīja daudz vairāk kā lekcija. Vispār studijas bija diezgan interesantas, īpaši matemātika pie mūžvecā (vismaz 80) "slepenpadomnieka" Lampes ar asarojošām acīm un kazbārdiņu. Vairāk par viņu var izlasīt vecākās Brokhausa vai Meijera enciklopēdijās. Kopumā izglītība tehniskajā augstskolā atbilda aptuveni mūsdienu nozaru augstskolu līmenim, dažos priekšmetos arodskolu līmenim. Kad es šodien to atceros, man jāsmejas.

* Der Mitteleuropäischen Zone – Centrāleiropas zona (vācu val.)

(Nobeigums sekos)