(Iepriekš publicēto sk. ŠEIT)

Neskatoties uz to, ka bija stingrs, tēvs bija ļoti populārs, un cilvēki bija gatavi viņa dēļ iet caur uguni. Viņš tika uzskatīts par "stingru un taisnīgu". Pieņemšana darbā "Hôtel de Rome" tika uzskatīta par lielu veiksmi, un vairums cilvēku palika pie mums gadiem vai gadu desmitiem.

Viņu atalgojums bija mazs, taču viņi dzīvoja viesnīcā un saņēma dzeramnaudu. Šie ienākumi bija diezgan lieli. Portjē vispār nesaņēma algu, bet pēc desmit nostrādātiem gadiem varēja nopirkt māju.

Svarīgākais cilvēks pēc portjē bija "komisionārs" (mūsdienās – viesnīcas administrators). Protams, no mūsu feodālajiem viesiem nevarēja gaidīt, ka viņi staigās pa kantoriem, lai saņemtu pases, apzīmogotu tās, pirktu vilcienu, kuģu, teātra biļetes, stāvētu rindās utt. To visu nodrošināja "komisionārs", protams, ne par velti.

Viņam bija pazīšanās visur, viņš bija starpnieks darījumos, pazina tirgotājus un maksāja kukuļus mazajiem ierēdņiem par ātru birokrātisko un sarežģīto uzdevumu nokārtošanu.

Cilvēki, pie kuriem būtu jāiet, lai pazemīgi gaidītu, tika "pasūtīti". Tie bija ārsts, frizieris, kurpnieks, drēbnieks utt., jebkurš amatnieks. "Komisionārs" arī pačukstēja, cik daudz tie par saviem  pakalpojumiem var "paņemt".

Līdz deviņdesmito gadu vidum viesnīcai piederēja staļļi. Kur bija šie staļļi, es nezinu. Tēvs turēja arī savus zirgus, bija kaislīgs jātnieks. Birojā bija liela fotogrāfija, kurā tēvs un mans brālis Villijs redzami zirga mugurā. Liepājā notika zirgu skriešanās sacīkstes, kurās piedalījās arī tēvs. Man ir kauss ar uzrakstu "Libau pilsētas Goda balva - 1. Balva rikšošanas sacensībās – 1889. gada 18. jūnijs". Zirgi un staļļi tika likvidēti pēc tam, kad sāka darboties dzelzceļi.

Kādu laiku mums bija zirgu vilkts omnibuss ar uzrakstu "Hôtel de Rome", lai sagaidītu viesus stacijā vilciena ierašanās laikos. Bet, kad bija pieejams pietiekami daudz drošku jeb federratu, omnibuss tika atcelts. Manā laikā Liepājā bija daudz zirgu vilktu federratu, vienvietīgi un tādi, kas paredzēti diviem cilvēkiem. Māte bija dedzīga to izmantotāja.

Kad portjē savā ar zelta izšūtajā formas tērpā iznāca no viesnīcas un nosvilpās, pēkšņi Rožu laukumā iebruka drošku vadītāji. Sākās sacensība, un kurš bija pirmais pie viesnīcas ieejas, tam paveicās saņemt "kravu".

Protams, portjē bija savi īpaši mīluļi, kuriem viņš  sagādāja izdevīgus braucienus. Arī mātei (vecmāmiņai) bija savs kučieris, kurš par nepatiku portjē, nebija no "viņa cilvēkiem". Laika gaitā zirgu atsperrati pazuda un tie tika aizstāti ar īstām automašīnām. Bet dažas droškas vēl brauca līdz Otrajam pasaules karam. Ziemā bija kamanu droškas – īpašs prieks jūsu māmiņai.

"Hotel de Rome" 1938. gadā. Pie ieejas stāv portjē.

Tagad daži vārdi par mūsu viesnīcu. Māja bija divstāvu un apaļa, izkārtota ap ļoti sakoptu dārzu, kura vidū šalca strūklaka. Ieeja, "Entree", nebija sevišķi izdevīgā vietā: Rožu laukuma galā, Zivju – netīras, mazas ieleles – sākumā. Vispirms bija lielā ieejas halle ar portjē ložu, pretī ieejai – lielas stikla durvis uz dārzu, kas vasarā bija plaši atvērtas, atklājot skatu uz strūklaku. Pa labi no ieejas halles platas kāpnes veda augšup līdz "vestibilam", tas bija ļoti augsts un kam bija jumta logs, kas uz mani tajā laikā atstāja ļoti pompozu iespaidu. Kāpņu vidus daļu parasti klāja sarkans kokosšķiedru celiņš, uz kura svinīgos gadījumos tika uzlikts dārgs, mīksts tepiķis.

No vestibila gaiteņi veda uz viesu istabām, tēva kabinetu un mātes istabu, kā arī ieeju ēdamistabā. Es skaidri redzu tēva kabinetu manā priekšā: divus lielus galdus, kas vērsti viens pret otru, viens tēvam, otrs Elzai, kurus kādreiz apgaismoja ar petrolejas lampām un vēlāk ar elektriskajām galda lampām.

Tēva galda priekšā liels ādas atzveltnes krēsls, aiz ādas atzveltnes – seifs (ražojis Ad. Grosse, pie kura vēlāk mācījos atslēdznieka amatu) un aiz seifa – kopēšanas prese.

Visas vēstules tika rakstītas ar roku, ar speciālu "kopēšanas" tinti. Kopijām izmantoja plānas zīdpapīra loksnes, ko ar otu samitrināja un novietoja starp lapām. Pēc tam tās lika zem preses, un pēc kāda laika uz mitrā zīdpapīra bija redzama precīza vēstules kopija. Vēstuļu kopijas bija ļoti interesanti lasīt. Diemžēl nevienu no tām neesmu spējis saglabāt. Sienas rotāja stirnu un briežu ragi, tēva medību trofejas, kā arī daudz fotogrāfiju un franču mazkalibra šautene "La Francotte", ar kuru mums svētdienās bija atļauts šaut pa ripām vai izdegušām spuldzēm. Sienas vidū atradās liela eļļas glezna – Villija portrets,

vienā stūrī bija pīpju statīvs ar garām un pusgarām jūras putu pīpēm¹, kuras tēvs nekad nesmēķēja, viņš deva priekšroku cigāriem.

Vēl viens biroja rotājums bija liels grāmatu skapis ar "Brockhaus Konversationslexikon" 18 sējumos, "Andrees Handatlas"² un Engelhorna romānu bibliotēku, vienu līdz diviem metriem Gētes un dažādas grāmatas franču un angļu valodā. Grāmatu skapis kalpoja arī kā "bibliotēka" viesiem, kuri vēlējās kaut ko palasīt. Pie ārdurvīm stāvēja misiņa plāksne ar uzrakstu "Birojs". Blakus "Birojam" bija mātes istaba, kas bija aprīkota ar jūgendstila mēbelēm.

Neliels rakstāmgalds stāvēja pie loga ar skatu uz dārzu, pie loga bija piestiprināta neliela stanga ar putnu barību (speķa āda un ar speķi pildīta valrieksta čaumala).

"Hotel de Rome" iekšpagalms. 19. gs. trīsdesmitie gadi.

Skaistākā lieta mātes istabā bija vectēva vecais angļu pulkstenis, kas tikšķēja skaļi, bet lēni, un tāpēc ļoti pārliecinoši. Manā atmiņā šī tikšķēšana palikusi nesaraujami saistīta ar māti. Pulkstenis bija ļoti vērtīgs, un mēs to paņēmām līdzi uz Leipcigu, kur 1943. gada 4. decembrī tas kopā ar daudzām citām skaistām un vērtīgām lietām tika iznīcināts gaisa uzbrukumā. Uz mātes galda atradās citāts no kalendāra: "Rūpējies par saviem bērniem, esi dienu un nakti ar viņiem, mīli tos un ļauj sevi mīlēt šajās skaistajās dienās, jo tikai bērnības sapnī viņi ir tavi, ne ilgāk".

1. – Jūras putas – balts, porains, dabīgs minerāls, ko iegūst Turcijā kopš 19. gs.
2. – Riharda Andrē atlants bija lielākais kartogrāfiskais izdevums Vācijā, publicēts 19. gs. beigās.

(Turpinājums sekos)