(Sākumus sk. ŠEIT)

Es mīlēju savu māsu Elzu, neraugoties uz daudzajām pļaukām, ko saņēmu no viņas (lielās māsas ir kā ērkšķi dzīves pļavā). Viņā bija mākslinieciska dzīsla, viņa brīnišķīgi spēlēja klavieres, runāja perfekti franču un mazāk perfektā krievu valodā. Vairākus gadus viņa bija mācījusies Sorbonas universitātē Parīzē, un mūsu viesnīcas franču viesi negribēja ticēt, ka viņa nav francūziete.

Arī man būtu vajadzējis iemācīties spēlēt klavieres, taču mans klavieru skolotājs drīz vien no tā atteicās, pilnīga talanta un skolēna neieinteresētības dēļ.

Tad Elzai bija jāmēģina ar mani. Neraugoties uz daudzajiem belzieniem, mums neizdevāmies tikt pāri 'Damms Klavierschule' pirmajām desmit lappusēm. Kamertonis un skaistās dziesmas "Meitene, kāpēc tu raudi" un "Labais mēness, tu esi tik kluss" tika praktizētas līdz vēmienam. Turklāt man joprojām piespiedu kārtā Ziemassvētkos bija jāspēlē "Klusa nakts, svēta nakts".

1913. gadā Elza apprecējās ar dr. Valteru Runki, "Agfa-Libau", kas bija lielā koncerna filiāle, ķīmiķi. Pēc kara sākšanās 1914. gadā viņa kopā ar vīru tika nosūtīta uz vācu impērijai piederošo Vologdu, Ziemeļkrievijā. Vēlāk viņiem caur Zviedriju izdevās atgriezties Vācijā. Runke devās uz Magdeburgu, nodibināja savu uzņēmumu (ceļu būve, asfalts) un kļuva par Latvijas konsulu. Elza nomira 1929. gadā no embolijas. Viņas nāve mani ļoti satrieca.

Raimunda Drāta māsa Elza Runke ar vīru Valteru Runki 1924. gadā.

Tēvs dzīvoja Rīgā kā brīvās Hanzas pilsētas Lībekas pavalstnieks ar Lībekas pasi un vācu-krievu apstiprinātu atļauju pusgadu uzturēties Krievijā. Vēlāk, acīmredzot rusifikācijas procesā, viņš saņēma daudz pompozāko un dārgāko krievu uzturēšanās atļauju, kas bija derīga līdz 1886. gada 29. jūlijam. [..] Tēva pirmā sieva nomira 1894. gada 22. septembrī, 1895. gada 16. novembrī viņš apprecējās ar manu māti Lavīniju Zeidaku, dz. 1867. gada 15. augustā (pēc vecā stila). 1897. gada 14. (27.) septembrī piedzimu es. [..] Māte savā dienasgrāmatā īsos vārdos ir dokumentējusi notikumus kopš savas saderināšanās. Viņa bija kuģu galdnieka, kurš tajā laikā piederēja pie lielo burinieku apkalpes, meita.

Manās atmiņās vectēvs palicis kā nedaudz nestabils vīrs, kas valkāja jūrnieku cepuri un izskatījās tā, kā mēs stādamies priekšā īstu jūras vilku, turklāt viņš bija liels alkohola draugs.

Man un manam brālēnam Hansam Trautmanam viņš stāstīja visādus jūrnieku nostāstus, nezinu, cik bieži tajos piedzīvojot kuģu avārijas, kuģojot ap Horna ragu. "Visi vīri pie tauvām!" – bija viņa iecienītākais izteiciens. Mums bija liels četrmastu burinieka modelis, kurš, lai arī nevarēja peldēt, bija ļoti grezns. Ar šī modeļa palīdzību vectēvs mums rādīja un nosauca katru buru (grotbrambura, priekšējā marsbura utt.) un izskaidroja navigācijas pamatus. Pārējā laikā viņš pilnībā bija zem vecmāmiņas tupeles.

Raimunds Drāts (no kreisās) ar māti un brālēnu Hansu.

Vecvecāki dzīvoja nelielā mājā Šuvalova ielā (Jaunliepāja) pie ostas, kas viņiem piederēja, vēlāk tā tika pārdota. Aiz mājas bija liels pagalms, kurā varēja staigāt ar ķekatām (koka kājām). Viesošanās pie vecmāmiņas vienmēr bija lieli svētki. Man iedeva 50 kapeikas, Bonica konditorejā (no "tēvoča" Bonica es iesvētībās saņēmu sudraba cigarešu etviju, ko vēlāk uzdāvināju Pēterim (Raimunda Drāta vecākais dēls – irliepaja.lv)) nopirku kaudzi kūku pēc mūsu gaumes (kūkas tika iesaiņotas skalu groziņā) un devos pie vecmāmiņas.

Bonica kafejnīca Liepājā.

Tur bija "bērzūdens", dzēriens, kas tika iegūts no bērziem un raudzēts pudelē. Precīza pagatavošanas tehnoloģija man nav zināma, bet bērzūdens bija brīnišķīgs dzēriens, kā šampanietis, ko pēc vecmāmiņas nāves nekad vairs neesmu dzēris.

Dzēriena blašķes noslēdza ķirsis, kurš caur pudeles kaklu tika iestumts iekšā, piesūcās ar šķidrumu, kļuva liels un radušās gāzes to piespieda pudeles sašaurinājumam.

Pie šī dzēriena tika apēstas atnestās kūkas. Vecmāmiņa dabūja tikai mazliet no tām. Pēcpusdiena tika pavadīta, staigājot ar ķekatām pagalmā un spēlējoties ar ielas zēniem, no kuriem Jaunliepājā ņudzēja (Jaunliepāja nebija smalks rajons).

Vecmāmiņai tas nepatika, jo, viņasprāt, tas nebija "šiki" un nebija domāts "smalkiem" bērniem. Vispār vecmāmiņa precīzi zināja, kas ir "šiki".

Piemēram, viņa bija satriekta, kad tēvs ļāva mums uzbūvēt baložu māju, un mēs pievērsāmies baložu audzēšanai. Liepājā tas tika uzskatīts par ļoti nepiemērotu dēliem no "labākajām famīlijām". "Baložu puika" bija aizskarošs vārds. Arī skolotāji noraidīja baložu sportu – nodarbošanās ar baložiem atstāja sliktu iespaidu uz mūsu atzīmēm.

(Turpinājums sekos)