No kreisās (ar motorolleru) – atmiņu autors Peters Drāts, blakus – viņa brālis Hermanis. 1940. gada 23. aprīlis.

Iepriekšējā sestdienā portāls irliepaja.lv noslēdza Raimunda Drāta, "Hotel de Rome" pēdējā īpašnieka Hermaņa Drāta dēla, atmiņu stāstu, kurā 12 turpinājumos Drātu dzimtas pārstāvis atcerējās Liepājā pavadīto laiku no 20. gs. sākuma līdz divdesmitajiem gadiem, kad jaunais Raimunds devās uz Berlīni, lai studētu inženierzinātnes. Sava tēva paraugam sekodams, atmiņu stāstu uzrakstījis arī viņa vecākais dēls Peters, kurš kopā ar tēvu trīsdesmitajos gados vasaras mēnešus un arī vienu mēnesi ziemā pavadīja Liepājā pie vecvecākiem.

Mūsu tēvs nāk no Libavas. Ja kāds šodien grib šo pilsētu kartē atrast, Latvijas teritorijā Baltijas jūras malā jāmeklē "Liepāju", tā to sauc latviešu valodā.  Vectēvam Drātam tur piederēja “Hotel de Rome”. 

Mūsu tēvs nevēlējās viesnīcu pārņemt, bet gan kļūt par inženieri – sākumā Krievijā, kurai Latvija toreiz piederēja.

Pirmais pasaules karš un revolūcija Krievijā apstākļus mainīja. Pirmā pasaules kara laikā Latviju ieņēma vācu karaspēks. Komandants dzīvoja pie mums viesnīcā un caur šo pazīšanos mans tēvs kā pirmais "naidīgais ārzemnieks" (kas viņš oficiāli skaitījās Vācijā) saņēma atļauju studēt Berlīnē. Kad Krievijā uzliesmoja revolūcija un vācu karaspēks pameta Baltiju, Krievija mēģināja Baltiju iekarot.  Virzoties uz priekšu, nogalināja daudzus vācbaltiešus. Mūsu tēvs kā brīvprātīgais iestājās Baltijas landesvērā, un šim karaspēkam izdevās Krieviju no Baltijas padzīt. Pēc tam, kad izveidojās Latvijas valsts, mūsu tēvs atgriezās Berlīnē, pabeidza savas studijas, pieņēma Vācijas pilsonību un kļuva par vācu inženieri. [..]

Mēs bieži apmeklējām vecvecākus. Uz Goslaru mēs braucām katrreiz tikai uz dažām dienām. Turpretī uz Libavu bija garš brauciens, kuram bija jēga tikai pie garākas uzturēšanās. Uz Libavu mēs braucām divas reizes gadā, un vasarā kopā ar māti palikām tur trīs mēnešus. Mūsu tēvs palika tikai vienu mēnesi Libavā, viņam bija jādodas atpakaļ uz Leipcigu un jāpelna nauda.

Kopā ar tēvu Liepājā, 1935. gadā.

Ziemā mēs arī braucām uz Libavu un palikām tur vienu mēnesi. Man un Hermanim Libavā tika pieņemta auklīte, kas mūs pieskatīja un gāja ar mums pastaigāties. Mēs bieži gājām uz ostu un gribējām tur makšķerēt. Mūsu makšķerei tikai āķis bija īsts. Tā bija sameistarota no vienkāršas nūjas un parastas auklas. Makšķerējām ostas baseinā, bet nekad nenoķērām nevienu zivi. Mēs nedrīkstējām uz āķiem uzdurt tārpus, jo auklītei tie riebās. Zivīm nebija nekāda iemesla iekosties tukšā āķī, turklāt kuru duļķainajos ostas ūdeņos noteikti nemaz nevarēja saskatīt.

Peters un viņa brālis Hermanis kopā ar savu latviešu aukli Liepājā, 1936. gadā.

Viesnīcas iekārtojums bija antikvārs. Istabas palmas stāvēja uz statīviem no tumša koka un durvis bija drapētas ar plīša aizkariem. Iekārtojums likās vēl daudz vecmodīgāks nekā vecvecākiem Goslarā. To iespaidoja vecvecāku vecuma starpība. Vectēvs Drāts bija dzimis 1847. gadā un vectēvs Šikards – 1871. gadā. Viesnīca “Hotel de Rome” bija dibināta 1884. gadā, un es domāju, ka es pirms kara vēl dabūju redzēt daudz no sākotnējā iekārtojuma. Istabas tika apsildītas ar podiņu krāsnīm. Podiņu krāsnis atradās viesu istabās, bet tika kurinātas no gaiteņu puses, istabenēm nevajadzēja ieiet viesu istabās.  Kad podiņu krāsns tiek iekurināta, sākumā pie atvērtām krāsns durvīm deg sprakšķoša uguns, kura kalpo krāsns sasildīšanai. Tikai, kad ogles ir izdegušas, krāsns durtiņas tiek aizvērtas un siltā krāsns silda istabu.

Atceros, ka man kā bērnam bija bail iet pa gaiteni garām daudzajām atvērtajām krāšņu durvīm ar uguni iekšā.

Mēs kā bērni īsti nesapratām, ka viesnīca bija uzņēmums. Bija gan daži mājas spārni, kuros mēs nedrīkstējām iet. Mums likās, ka vecmāmiņa dzīvoja neparasti lielā mājā ar neparasti lielu personālu. Manās atmiņās no Libavas ir arī vannas istaba. Viesu istabās nebija tekoša ūdens un, protams, arī vannas istabas. Mazgājās mutes bļodā, kas atradās uz mazgājamā galdiņa. Ūdens atradās krūkā blakus bļodai un, lai nomazgātos, tika ieliets bļodā.  Pēc mazgāšanās netīro ūdeni ielēja spainī. Istabenes rūpējās par svaigu ūdeni un iztukšoja netīrā ūdens spaiņus. Mājas pagrabā atradās viena vienīga vannas istaba.

Vanna – acīmredzot vienīgā visā viesnīcā –  bija iesēdināta zemē grīdas līmenī un izflīzēta.

Izskatījās kā peldbaseins, bet vannas lielumā. Ogļu krāsns sildīja ūdeni.  Bet, tā kā vanna praktiski atradās iedziļināta zemē, vannojoties dabūja sēdēt siltā ūdenī aukstā vannā. Vannas ūdens tādēļ ļoti ātri atdzisa. Vannu piepildīja ar karstu ūdeni divas reizes – pirmoreiz, lai vannu un zemi tai apkārt sasildītu, otru – lai nomazgātos.

Pirms kara mēs Libavā pavadījām ievērojamu gada daļu. Hermanis un es apmeklējām bērnudārzu, kuru vadīja Išreitas kundze. Tas bija vācu bērnudārzs, tas nozīmēja, ka bērniem un audzinātājām būtu jāsarunājas tikai vāciski. Bet es atceros, ka citi bērni prata runāt arī latviski. Hermanis un es bijām vienīgie, kuri latviski nerunāja. Kad citi bērni gribēja mūs kaitināt, viņi sāka savā starpā sarunāties latviski un mēs tad neko nesapratām. Atmiņas par to manī nostiprinājušas pārliecību, ka svešvalodu labāk mācīties vecumā no trim līdz sešiem gadiem, tāpat kā dzimto valodu, pirms mācās lasīt un rakstīt. Visi cilvēki, ar kuriem mums bija darīšana, prata vācu valodu, īpaši viesnīcas personāls. Mums nebija vajadzības mācīties latviešu valodu. Tikai vienu vienīgu vārdu latviešu valodā toreiz iemācījos un atceros līdz šai dienai – "saldējums". Skaidra lieta, ka saldējums piecgadniekam ir ļoti svarīga lieta. Mēs regulāri gājām uz pludmali plunčāties. Tur bija stends, kurā pārdeva saldējumu. Mums iedeva dažas monētas un drīkstējām sev "saldējums" nopirkt.

Līdz karam, kamēr braucām uz Libavu, mēs nepratām peldēt. Tikai kara laikā to iemācījāmies, tomēr gribējām to apgūt jau pirms tam. Mūsu māte mums teica: "Šajā vasarā mēs atkal brauksim uz Libavu, tur ūdens ir sāļš, un sāļš ūdens labāk notur. Libavā jūs noteikti varēsiet peldēt." Kaut arī sāļš ūdens tiešām labāk notur cilvēku, nelielā sāls daudzuma dēļ Baltijas jūrā efekts bija ļoti mazs, un mums par sarūgtinājumu 1939. gada vasarā mēs neiemācījāmies peldēt. Daudzus gadus vēlāk es ar sievu aizbraucu uz Izraēlu pie Nāves jūras. Tās ūdens ir augstas koncentrācijas sāls šķīdums ar milzīgu cēlējspēku. Neskatoties uz lielo sāls daudzumu, ūdens nav eļļains, bet gan šķidrs kā tīrs ūdens. Uz vēdera peldēt nav iespējams, jo dibens un krūšu kurvis tiek spiesti uz augšu un mugurkauls izliekts. Var peldēt tikai uz muguras, un arī tas nozīmē tikai to, ka ūdenī jāsēž kā dziļā ērtā sēdeklī. Kad es šādi sēdēju Nāves jūrā, prātoju par Arhimēda principu (ķermeņa celtspēju šķidrumā) un savu māti, un Libavu. Visā padomju laikā mūsu domas bieži bija pie Libavas. Mūsu vecāki bieži runāja par to.

Viņi bija piedzīvojuši savus laimīgākos dzīves gadus pirms kara, kamēr mēs vēl regulāri braucām uz Libavu.

Iepretī mūsu viesnīcai atrodas nams, kas stāv vēl šodien, un kur jumts ir izgreznots ar robainiem padziļinājumiem (dzeguļiem). Es lauzīju galvu par to jēgu un pielietojumu. Ne auklīte, ne vecāki nespēja dot ticamu izskaidrojumu. Stāstīja par pilīm, kur šādi zobveida robojumi esot, un bruņiniekiem, kuri pilīs aiz tādiem esot cīnījušies. Man bija patiešām grūti iedomāties bruņiniekus cīņā uz pretējās mājas jumta. Un robi bija arī par mazu, lai sniegtu kādu aizsardzību. Tā šī mīkla palika neatrisināta.

Nams Zivju ielā 2, kas mazajam Peteram palicis atmiņā ar savu roboto jumtu. Foto no Kaspara Miglas personīgā arhīva.

Mēs brokastojām šaurā istabā, kuru sauca par nišu, virs ieejas viesnīcā ar skatu uz Rožu laukumu.  Nišai bija stiklotas durvis. Atceros brokastis 1939. gada vēlā vasarā. Sēdējām nišā un ēdām maizītes ar šūnu medu, kurš garšoja brīnišķīgi. Es nolēmu, ka šūnu medus būs mans mīļākais ēdiens. Pie galda pretī manai mātei blakus logam sēdēja kāda sieviete. Abas sievietes skatījās uz Rožu laukumu un sarunājās par to, vai būs karš.

Kamēr viena teica: "Karš noteikti būs", otra atbildēja: "Es nedomāju, ka būs karš", uz to atkal pirmā sacīja: "Es esmu pārliecināta, ka būs karš",

un otra: "Nevaru iedomāties, ka karš nāk". Saruna šādā vīzē turpinājās vēl labu brīdi, kamēr es vienā mierā mielojos ar šūnu medu. Vairs nezinu, vai tā bija mana māte, vai otra sieviete, kas karu paredzēja. Pie kara sekām jāpieskaita arī tas, ka šūnu medu es vairs nebaudīju gadu desmitiem. Tas palika atmiņās no Libavas. Karš ar Poliju sākās 1939. gada 1. septembrī. 16. septembrī mēs devāmies atpakaļ uz Leipcigu. Vispirms uz Rīgu, un tad ar kuģi uz Ščecinu. Mūs eskortēja vācu kara kuģis. Brauciena ar kuģi laikā man bija dzimšanas diena un es paliku sešus gadus vecs.

No Ščecinas mēs ar vilcienu braucām uz Leipcigu, un pirmo reizi bija sajūtams karš. Vilciens brauca naktī bez gaismām cauri pilsētām, kuras arī bija aptumšotas.

Peters Drāts (pirmais no labās) 2000. gadā Liepājā, pārrunājot atgūtā mantojuma "Hotel de Rome" glābšanas darbus.