No kreisās (ar motorolleru) – atmiņu autors Peters Drāts, blakus – viņa brālis Hermanis. 1940. gada 23. aprīlis.
Iepriekšējā sestdienā portāls irliepaja.lv noslēdza Raimunda Drāta, "Hotel de Rome" pēdējā īpašnieka Hermaņa Drāta dēla, atmiņu stāstu, kurā 12 turpinājumos Drātu dzimtas pārstāvis atcerējās Liepājā pavadīto laiku no 20. gs. sākuma līdz divdesmitajiem gadiem, kad jaunais Raimunds devās uz Berlīni, lai studētu inženierzinātnes. Sava tēva paraugam sekodams, atmiņu stāstu uzrakstījis arī viņa vecākais dēls Peters, kurš kopā ar tēvu trīsdesmitajos gados vasaras mēnešus un arī vienu mēnesi ziemā pavadīja Liepājā pie vecvecākiem.
Mūsu tēvs nāk no Libavas. Ja kāds šodien grib šo pilsētu kartē atrast, Latvijas teritorijā Baltijas jūras malā jāmeklē "Liepāju", tā to sauc latviešu valodā. Vectēvam Drātam tur piederēja “Hotel de Rome”.
Mūsu tēvs nevēlējās viesnīcu pārņemt, bet gan kļūt par inženieri – sākumā Krievijā, kurai Latvija toreiz piederēja.
Pirmais pasaules karš un revolūcija Krievijā apstākļus mainīja. Pirmā pasaules kara laikā Latviju ieņēma vācu karaspēks. Komandants dzīvoja pie mums viesnīcā un caur šo pazīšanos mans tēvs kā pirmais "naidīgais ārzemnieks" (kas viņš oficiāli skaitījās Vācijā) saņēma atļauju studēt Berlīnē. Kad Krievijā uzliesmoja revolūcija un vācu karaspēks pameta Baltiju, Krievija mēģināja Baltiju iekarot. Virzoties uz priekšu, nogalināja daudzus vācbaltiešus. Mūsu tēvs kā brīvprātīgais iestājās Baltijas landesvērā, un šim karaspēkam izdevās Krieviju no Baltijas padzīt. Pēc tam, kad izveidojās Latvijas valsts, mūsu tēvs atgriezās Berlīnē, pabeidza savas studijas, pieņēma Vācijas pilsonību un kļuva par vācu inženieri. [..]
Mēs bieži apmeklējām vecvecākus. Uz Goslaru mēs braucām katrreiz tikai uz dažām dienām. Turpretī uz Libavu bija garš brauciens, kuram bija jēga tikai pie garākas uzturēšanās. Uz Libavu mēs braucām divas reizes gadā, un vasarā kopā ar māti palikām tur trīs mēnešus. Mūsu tēvs palika tikai vienu mēnesi Libavā, viņam bija jādodas atpakaļ uz Leipcigu un jāpelna nauda.
Kopā ar tēvu Liepājā, 1935. gadā.
Ziemā mēs arī braucām uz Libavu un palikām tur vienu mēnesi. Man un Hermanim Libavā tika pieņemta auklīte, kas mūs pieskatīja un gāja ar mums pastaigāties. Mēs bieži gājām uz ostu un gribējām tur makšķerēt. Mūsu makšķerei tikai āķis bija īsts. Tā bija sameistarota no vienkāršas nūjas un parastas auklas. Makšķerējām ostas baseinā, bet nekad nenoķērām nevienu zivi. Mēs nedrīkstējām uz āķiem uzdurt tārpus, jo auklītei tie riebās. Zivīm nebija nekāda iemesla iekosties tukšā āķī, turklāt kuru duļķainajos ostas ūdeņos noteikti nemaz nevarēja saskatīt.