(Sākumu sk. ŠEIT)

Studijas toreiz bija "izsalkusi lieta". Pārtikas produkti bija normēti, devas bija sīkas bet izsalkums liels. Pirmdienu priekšpusdienā mana saimniece sarūpēja nedēļas devu: mazu kleksīti sviesta un ievārījuma, tiem klāt gabalu maizes, kuru vajadzēja sadalīt 7 daļās. Bet, tā kā pirms tam es nebrokastojis gāju uz lekciju, lielākoties uz ģeometriju pie Jolles, es knapi sagaidījis lekcijas beigas, skrēju uz mājām un metos virsū iepriekšminētajai nedēļas devai, pa pusei to apēdot. Tad atkal atpakaļ uz TA (tehniskā augstskola – irliepaja.lv), uz mehāniku (Eižens Meijers), tehnoloģiju (Heins), siltuma tehniku (Josse), matemātiku (Lampe), mašīnu elementiem (Reihels, Kamerers) utt.

Nākamā barības uzņemšana notika pie "veģetārā pusdienu galda" par vienu marku.

Tās lielākoties sastāvēja no ūdens zupām un kāpostiem, ja bija "kotletes" vai sojas pupas, tā jau bija svētku maltīte.

Sākumā nebija iespējams saņemt paciņas no Liepājas. Vēlāk bija iespējams noorganizēt sūtījumus caur dažādiem starpniekiem, piemēram, Prūsijas prinča Heinriha kambarkungu. Princis dzīvoja mūsu viesnīcā. Svarīgākā bija maize, kaut arī to saņēmu appelējušu, pārējais bija blakus lieta. Ar saviem studiju biedriem man bija maz kontakta, lielākā daļa bija ārzemnieki – bulgāri, turki, ungāri utt., kuri studēja uz savu valstu rēķina, slikti runāja vāciski un neko nesaprata. Bija arī turīgs ķīnietis, Niko Mao no Čekiangas, kurš mani apmeklēja iepazīšanās vizītē, ģērbies katavejā ar vizītkarti un puķu pušķi. Droši vien šo rituālu bija ņēmis no "Labā toņa rokasgrāmatas". Diemžēl saprašanās bija sarežģīta, jo viņš runāja tikpat labi vāciski, kā es ķīniski,

sasveicināšanās ceremoniju arī mazliet apgrūtināja tas, ka es tieši viņa apmeklējuma laikā biju ģērbies apakšbiksēs.

Vācieši lielākoties bija luksemburgieši (kuri turējās kopā un runāja nesaprotamā dialektā), šveicieši un karā ievainotie, kuri nekam nederēja. Svētdienās devos uz "pilsētu" (ar N līniju) un apskatīju ievērojamās vietas – Nacionālo galeriju, muzejus, arsenālu utt. Apmeklēju arī teātrus un koncertus – bieži tie kalpoja par vakariņu aizstājēju lai iemidzinātu izsalkumu. Manas dzīves pirmā opera bija "Loengrīns" Šarlotenburgas operā. Atceros spēcīgo iespaidu, kuru uz mani atstāja uvertīra, un brīdi, kad priekškars pacēlās un karapulka saucējs, četru fanfaru pūtēju pavadījumā, spožā baritonā deva vaļā "Klausiet grāfi, augstdzimušie, Brabantas brīvie".

Reiz es klausījos priekšlasījumu par Baltiju un baltiem – toreiz notika liela "ostmarkas" propaganda. Nemaz nezināju, ka piederēju tik varonīgam tautas atzaram. Pēc lekcijas ar mani sasveicinājās profesora Grunmaha asistents, kurš pārbaudīja un laboja citkārt manus fizikālos vingrinājumus. Pastāstīju viņam, ka esmu baltietis, kas viņam likās ļoti interesanti un viņš mani uzaicināja uzreiz kopā ar viņu doties uz Berlīnes akadēmiķu vingrošanas biedrības krogu. Tur tiku priekšā stādīts un nonācu jauku jaunu ļaužu, daļēji virsnieku un karavīru, lokā, kuriem likos ļoti interesants. Izbaudīju reto, un līdz tam man pilnīgi nepazīstamo, bet ļoti patīkamo sajūtu atrasties uzmanības centrā. Ap mani pulcējās, ar mani sadzēra, mani iztaujāja un mani uzklausīja. Es sajutu vajadzību šiem kara varoņiem kaut kā iepatikties un pastāstīju, ka biežu peldos Halenzē sporta baseinā (kas atbilda patiesībai), un tur lecu no 10 m tramplīna (tā nebija patiesība, jo vienmēr, kad uzrāpos uz tramplīna un no augšas blenzu briesmīgajā dziļumā, mani pārņēma drebuļi; 3 m un 5 m tramplīnus es varēju pievārēt diezgan labi). Es tik tiešām patiku, bet daži gribēja to redzēt un tika sarunāta tikšanās. Bija atnākuši trīs vīri un man nebija nekādas izejas.

Drosmīgi devos augšā, drebēdams paskatījos lejā, bet nolecu ar diezgan labu stāju. Biju izturējis pārbaudi un tiku atzīts.

Piederība biedrībai ienesa jaunu sparu manā dzīvē. Vingrošana un sports aizpildīja manu brīvo laiku un man likās, ka kļūstu par citu cilvēku. Arī rosība krogā (Lielajā prezidenta ielā 8, vecā biroju un veikalu ēkā) ar veclaicīgu studentu romantiku man patika, bet biežu likās pārāk novecojusi. Svarīgākā bija vingrošanas halle (Dorotijas ielā) un sporta laukums Grunevaldē.

Politiskais noskaņojums biedrībā bija "nacionāls", bija arī daži demokrāti, par ideāliem tika uzskatīti "vingrošanas tēvs" Jāns un Bismarks. Politizēts tika maz, krāsas nekādas nenēsāja, karogs bija melns - sarkans – zelts. Putekļiem klāti studentu paradumi (alus dzeršana, fukšu stunda, paukošana kā sagatavošanās dažādiem dueļiem utt.)  vēl tika vilkti līdzi. Es pats koncentrējos tikai uz sporta aktivitātēm – vingrošanu, vieglatlētiku, īpaši uz garajiem skrējieniem un vēlāk  arī airēšanu.

Sporta biedrībai bija brīnišķīga laivu māja Berlīnē – Grūnavā. Kopā ar tuvu draugu Hinci-Kateru mums bija airu laiva, ar kuru veicām brīnišķīgus izbraucienus. Vēl bija vieglā buru laiva "Panja", kura par 500 markām bija būvēta pēc kuģu būvētāja Perdesa mēriem Kopernikā. Neskatoties uz pūliņiem, šajā jomā man nekādu sportisku panākumu nebija. Labāk veicās ar skriešanu. Svētdienas rītu skrējiens pa mežu Grunevaldē, īpaši rudenī un ziemā, vienmēr bija liela bauda. Tur vienmēr savācās neliels "nelokāmo" bariņš, kuri "plosījās" pie jebkādiem laikapstākļiem. Man izdevās gūt uzvaras dažādās sacensībās. Mani centieni bija vērsti uz iespējami ātru studiju pabeigšanu, un ja iespējams, kļūt par sporta zvaigzni. Pārvaldes darbs mani neinteresēja. Necentos kļūt par "runasvīru" vai uzraudzītāju, biedrības sapulcēs piedalīties diskusijās utt., tam man trūka laika un patikšanas. Tikai daudz vēlāk sapratu, ka tā es daudz ko palaidu garām.

Runas prasme, sapulču vadīšana, cilvēku vadība – to visu es varēju apgūt, bet nedarīju, jo tobrīd tas likās kaut kā nesvarīgi; vēlāk gan to ļoti nožēloju.

Lielākais ieguvums, ko man deva piederība sporta biedrībai, bija daudzu brīnišķīgu cilvēku draudzība un manas fiziskās sagatavotības pieaugums, kas man ļāva izturēt visas karu un pēckaru laiku grūtības. 1918.gada vasarā noliku priekšeksāmenus, nebija rakstisku pārbaužu, tikai mutiski jautājumi. Kopējais vērtējums – "labi". Visu manu studiju gadu brīvlaikus es pavadīju Berlīnē, pa daļai valsts bibliotēkā, pa daļai peldvietās – Halenzē, Eihkampā.

"Hotel de Rome" īpašnieks Hermanis Drāts 1928.gadā, Liepājā. Fotografējis atmiņu autors, Hermaņa dēls Raimunds Drāts.

Karš gāja uz beigām, dzīves apstākļi kļuva arvien grūtāki. Vēlme mācīties nokritās līdz nullei. Kādu pēcpusdienu es sēdēju savā istabā un veicu aprēķinus krāna konstrukcijai, kad izdzirdēju kliedzienus un troksni uz ielas, kaut arī mana istaba bija ar logiem uz sētas pusi. Izskrēju ārā un redzēju aurojošu un nekārtības radošu cilvēku pūli. Bija 1918.gada 9.novembris.

No mātes saņēmu baiļu un rūpju pilnas vēstules. Vācu karaspēks bija pametis Baltiju un boļševiki nāca arvien tuvāk, ko nu?

Berlīnē parādījās uzsaukumi visiem baltvāciešiem stāties dzimtenes aizstāvībai. Dzirdot vārdu "boļševiki" katram labam pilsonim pār muguru pārskrēja tirpas. Ziņas no Rīgas bija šausmīgas. Doma, ka Liepāju varētu ieņemt sarkanie, nogalināt vecākus, izpostīt viesnīcu, man žņaudza ciet elpu. Es pieteicos, saņēmu biļetes uz Liepāju un devos ceļā. Pirms tam vēl ieguvu autovadītāja tiesības (3.2.1919.). Naivi domāju, ka es kā auto vadītājs varbūt saņemšu interesantākus uzdevumus, vēlāk biju dziļi vīlies, ka par auto vadīšanu nebija ko domāt. Pat ģenerāļi brauca zirgu vilktos koka ratos.

Mācības notika kā vecos laikos – ar karbīda lampām, kuru iedarbināja ar kurbuli. Brauca omulīgā tempā pa tukšām ielām. Eksāmens notika iestādē, kas bija izvietota tehniskās augstskolas telpās. Uzreiz pēc vadītāja apliecības saņemšanas es Baltijas landesvēra pārvaldes iestādē saņēmu arī biļetes un devos uz Liepāju. Brauciens bija briesmīgs, vilciens nebija apkurināts, gandrīz bez pasažieriem, polsterējums 2. klases vagoniem bija pa daļai noplēsts utt. Atceros vācu leitnantu, kas gabalu ceļa brauca manā nodalījumā, un ar kuru man bija dzīvīga saruna par toreiz bieži lietoto teicienu "brīvu ceļu krietnajam".

Mana ierašanās Liepājā vecākos neizsauca sajūsmu.

Tikai mamma mani saprata. Tēvs uzskatīja, ka es neko tāpat nevaru mainīt un viņam būtu liels atvieglojums zināt, ka esmu drošībā.