(Sākumu sk. ŠEIT)

Pēdējais mācību gads krievu ģimnāzijā pagāja kara zīmē. Kaut gan krievu avīzēs tika ļoti kūdīts pret Baltijas vāciešiem, mūsu mazajai vāciešu saujiņai starp latviešiem, lietuviešiem un krieviem nebija jācieš ne no skolotājiem, ne skolas biedriem. Mans māsas vīrs Runke un viņa sieva kā reiha vācieši tika nosūtīti uz Vologdu.

Skolā vējoja stingri nacionāli vēji, bet vienmēr tomēr tika uzsvērts, ka mēs, vācieši, esam labi krievi.

1915. gadā Liepāju dažas reizes apšaudīja no jūras, bet pēc šodienas uzskata ļoti nekaitīgi. Publika stāvēja jūrmalā un caur tālskati ieinteresēta vēroja notikumus. Zaudējumu nebija gandrīz nekādu. Arī Parsevāla gaisa kuģi (dirižabļa veids, tulk.) parādījās virs Liepājas un nometa 9 bumbas, bet zaudēja gāzi un nogrima jūrā, septiņu vīru apkalpe tika notverta.

Gaisa kuģa apvalku nopirka daži ādas apdares meistari un izgatavoja kabatas portfeļus un makus, kuri bija dārgi, bet kuriem bija labs noiets.

Pēc lielajām zaudējumu bagātajām kaujām Austrumprūsijā, bija jārēķinās, ka Liepāju ieņems vācieši. Visas krievu instances un iestādes tika evakuētas, tai skaitā arī ģimnāzija, taču pirms tam vajadzēja ātri pabeigt skolu. Man bija radies iespaids, ka beigšanas  apliecības bija sagatavotas vēl pirms pārbaudījuma. Tomēr forma tika uzturēta. 1914.gada pavasarī liku eksāmenu. Īpaši skaidri atceros domrakstu krievu valodā, no kura bija ļoti daudz atkarīgs: "Ļermontova un Puškina dzejas salīdzinošs raksturojums". Mums bija četras stundas laika, sēdējām aulā pie atsevišķiem, reti izvietotiem galdiem.

Ar šausmām skatījos, kā pa labi un kreisi no manis tika pierakstīta lapa pēc lapas, kamēr es izmisumā grauzu sava spalvaskāta rokturi.

Arī fakts, ka skolas kalpotājs staigāja no galda pie galda ar lielu paplāti, uz kuras atradās tējas glāzes un kūkas, mani maz nomierināja. Beidzot izmocīju briesmīgu savārstījumu, kurš man pārsteigumu tika novērtēts ar "3". Viss pārējais notika gludi un ātri. 1915. gada aprīlī viss bija pabeigts, bet maija sākumā ienāca vācieši. Pārsteigums par disciplīnu, aprīkojumu, kravas mašīnām, ieročiem drīz pārvērtās aizkaitinājumā un sarūgtinājumā par vācu reiha iestāžu Baltijas apstākļu neizpratni. Pēc iestāžu izpratnes,

šaipus robežai dzīvoja "krievi" un fakts, ka šie "krievi" visi runāja vāciski neiederējās viņu priekšstatu pasaulē.

Krievi bija ienaidnieki, un kā pret tādiem arī bija jāattiecas. Bija vajadzīgas bezgalīgas pārrunas, lai iestāžu pasaules uzskatu mainītu pareizajā virzienā. Vācijā radās organizācijas, kuru uzdevums bija baltvāciešu nozīmi izcelt un cildināt. 1915./17.gados parādījās brošūru plūdi ar viennozīmīgu tendenci par Baltiju.

Mūsu viesnīcu uzreiz aizņēma kara instances (frontes aizmugures komandantūra), līdz ar to izveidojās labas attiecības ar militārajām amatpersonām.

Drīz nāca pavēle, ka visus vīriešus kara klausības vecumā jātransportē kā gūstekņus uz Vāciju. Pie tiem piederēju arī es un visi mani skolas biedri, ciktāl tie nebija jau evakuējušies.

Es milzīgi priecājos, ka tikšu ārā no sasmakušās Liepājas lielajā tālajā pasaulē.

Mēs jau bijām visi sapulcējušies, bija jānostājas divās rindās, tikām saskaitīti un gaidījām tālākas pavēles, kad uz riteņa atbrāzās apakšvirsnieks un nodeva pavēli, ka visus, kas jaunāki par 18 gadiem, jāsūta mājās. Tas bija mammas darbs, viņa bija uz to piedabūjusi etapa rajona komandieri. Bez manis projām devās vāl dažu puiši. Biju nikns. Mājās uzvedos ļoti riebīgi pret māti, bet tad drīz nomierinājos.

Tēvs bija samierinājies, ka kļūšu par inženieri, jo uzskatīja, ka esmu par dumju, lai kļūtu par viesnīcnieku

un, ka Baltijas nākotne ir ļoti neskaidra. Bet viņš noteikti gribēja, ka es apgūstu kādu amatu, un, tā kā augstskolu uzņemšanas noteikumos bija paredzēts prakses gads (tagad mēs, protams, apsvērām tikai vācu tehniskās augstskolas), es kā "brīvprātīgais" nokļuvu "Ad. Grosa mākslas un būvniecības atslēdznieka darbnīcā".  Savu karjeru sāku ar plēšu pūšanu smēdē. Kaut ko darīju. Mācījos lodēt, vīlēt atslēgas, likt caurules, no visa kā pa mazumiņam. Beigās izgatavoju Čuba slēdzeni ar vairākiem cilindriem, kura tēvam ļoti patika. Tā tika rūpīgi ieeļļota un uzglabāta ievīstīta pergamenta papīrā. Tēvs viņu pilns lepnuma izrādīja pie katras izdevības. Diemžēl slēdzene pārceļoties pazuda.

"Mašīnu parks" sastāvēja no urbjiem, skrūvsoliem, skārda šķērēm, viss ar kājas vai rokas piedziņu un viena lielāka, ar motoru darbināma skrūvsola, pie kura tikai meistars drīkstēja strādāt.

Priekšstatu, kādai jābūt darbnīcai, tur saņēmu diezgan greizu. Manas attiecības ar atslēdznieka darbnīcas biedriem bija izcilas, tādēļ, ka

varēju lamāties un stāstīt piparotus jokus tikpat labi kā viņi – gan vāciski, gan krieviski un latviski.

Tur man tika iemācīti arī sociālisma pamati: vecais pelna par daudz un dod mums par maz. Strādā viņš tikai skopuma dēļ – mēs viņa vietā jau desmitos no rīta būtu pietempušies. Es viņiem pilnībā piekritu.

Tālākai izglītošanai nonācu uzņēmumā "Liepājas tramvajs un elektrības uzņēmums". Iekārtu telpa man milzīgi imponēja: tur bija trīs horizontālas tvaika mašīnas, kuras caur platām dzensiksnām darbināja savus 300 kW motorus, divas vertikālas 5-600 kW tvaika mašīnas, kā arī maza turbīniņa, kas ražoja pamatdaudzumu un klusi dūca. Ražota tika 110 V līdzstrāva, tā bija tīri izolēta ražošana, savienojoši tīkli toreiz vēl nebija. Cauruļu katli radīja vieglu, 12 – 15 atmosfēru tvaiku. Es tiku nodarbināts pie ventiļu nopulēšanas, blīvju pārbaudes, katlakmens notīrīšanas katliem, kuri nedarbojās. Vienreiz es drīkstēju asistēt pieaicinātam inženierim, kurš ar īpaša (orsata) aparāta palīdzību veica dūmu analīzi. Šīs pārbaudes jēga un nozīme man īsti skaidra nebija, bet man bija tā mierinošā sajūta, ka neviens no iekārtu apkalpes, ieskaitot vadītāju, neko no tā nesaprata.

Vispār mana cieņa pret "strādniekiem" un "speciālistiem" krietni zuda. Man bija radies iespaids, ka

viņi bija tādi paši aitasgalvas kā es un ka es tikpat daudz vai maz spēju kā viņi;

ja es kaut ko zināju mazāk nekā viņi, vienā paņēmienā to apguvu. Mana tālākā darbošanās tramvaju remonta darbnīcā šo uzskatu nostiprināja. Mana pašapziņa pamatīgi pacēlās, un paralēli arī mana augstprātība.

(Turpinājums sekos)