(Sākumu sk. ŠEIT)

Vairākus gadus (1908 – 1911) brīvdienas mēs pavadījām Mērtragā (Meetragge), krūmaudzētavā, šodien sacītu – apkārtnes mežniecībā, apmēram 20 km no Liepājas, braucot taisni pa pludmali. Priekš tā tika pasūtīti trīs vezumi, viena ekipāža un divi rati. Pirmajos brauca māte ar mums, puikām, un mūsu krievu skolotājs. "Skolotājs" ir par daudz teikts, jo Koļa Apins bija tikai mazliet vecāks nekā mēs. Viņš bija cēlies no Krievijas, nerunāja vāciski un viņa uzdevums bija uzmanīt, lai mēs nerunājam vāciski un darīt visu ar mums kopā, kas viņam arī labi izdevās.

Divos ratos bija sakrautas visas lietas, kuras nepieciešamas, kad ievācas pilnīgi tukšā dzīvoklī – gultas, galdi, krēsli, veļa utt., kā arī kalpone. Dzīve M. bija brīnišķīga: plunčāšanās, spēlēšanās ar mežsarga dēliem mūsu vecumā (latviešu valoda), izbraukumi utt.

Mani īpaši interesēja mežsarga ieroči, kā arī medību aprīkojuma firmas katalogs krievu valodā, kuru es studēju ar degošiem vaigiem.

Īpašs piedzīvojums bija ārzemju brauciens uz Hamburgu un Lībeku, kuru mums tēvs bija apsolījis, ja mūs labi pārcels tercijā (ceturtajā ģimnāzijas klasē). Tas notika 1911. gadā. Mēs braucām ar tvaikoni "Hanza", aptuveni 300 tonnas, kapteinis Šmāfelds, no Liepājas uz Lībeku, dzīvojām Šmāfelda privātmājā, tēvs ceļoja un attiecīgi dzīvoja viesnīcā.  Mācījāmies peldēt, apmeklējām muzejus, bijām Hamburgā (viesnīca "Atlantic"), Habenbeku zvēru dārzā Stellingenā, uz zirgu skriešanās sacīkstēm utt. Viss jau būtu bijis skaisti, ja mums nebūtu bijis jāraksta izvērsta dienasgrāmata, kas ceļojumam atņēma labi daudz prieka.

Viesnīca "Atlantic" Hamburgā, kur mēdza apmesties Drāti. Foto no hitorichotelsthenandnow.com.

Šī dienasgrāmata man ir vēl šodien (atrodas pie Hermaņa). Kuru tas interesē, var palasīt, ko mēs katru dienu darījām, cikos cēlāmies, kas bija brokastīs, pusdienās un vakariņās un kas vēl notika. Kaut gan mēs dienasgrāmatu skaisti pārrakstītu pasniedzām tēvam Ziemassvētkos, tā tēvam raisīja vāju patikšanu. Kad es to tagad lasu, tā man šķiet diezgan amizanta – ataust senas atmiņas.

Bet vislielākā ietekme uz mani un manu tālāko attīstību nenoliedzami bija Šinca kungam. Šinca kungs pasniedza matemātiku, fiziku un ķīmiju, viņš noteikti nebija "visgaišākā spuldzīte", bet modrs un enerģisks. Viņš ļoti centās iegūt dažādas iekārtas, ķimikālijas utt., lai mācību stundas padarītu dzīvīgas. Nātrija gabaliņš, kas lēkāja virs ūdens un tā radīja ūdeņradi, pieskaitāms pie maniem skolas laika spilgtākajiem iespaidiem. Visvairāk man Šincs imponēja tādēļ, ka viņš nebija iesīkstējis skolotājs, bet gan ķīmiķis ādas fabrikā, kurš tikai papildus pasniedza, un mums visu laiku stāstīja atgadījumus no savas prakses. Tā man pirmo reizi kļuva skaidra saistība starp dabas zinībām un "praktisko dzīvi"’. Šo saistību daudzi (arī skolotāji!) toreiz vienkārši noliedza. Augstajām skolām jāsniedz "izglītība", kuras vienīgā saistība ar dzīvi bija tāda, ka ar to varēja pierādīt piederību augstākai ļaužu kārtai, kurai bija tiesības uz labi apmaksātu posteni, tāpat kā amatnieka māceklis agrāk ar zināšanām par nolikumiem un noteikumiem un zināmu teicienu norunāšanu no galvas (ar viņa meistara un zeļļu labvēlību) pierādīja lietpratību.

Mans brālēns Hanss man visu laiku uzmācās ar jautājumiem: priekš kam mēs to mācāmies, kāds mērķis ir tam visam, kāpēc mums tas jāzina?

Mana atbilde: to mums jāzina, lai iegūtu vidējo izglītību (Abitur), vidējo izglītību mums vajag, lai tiktu augstskolā, augstskola mums jāpabeidz, lai iegūtu labus amatus. Abitūra un augstskola bija barjeras, kuras mums bija jāpārlec, lai nokļūtu amatu paradīzē, bet, paldies Dievam, ne visi tās spēja pārlēkt. Labi apmaksāts postenis bija visu mazo ļaužu mirdzošais ideāls. Bet labs postenis taču nevarēja tikt katram. "Kā gan mēs gudrie dzīvotu, ja nebūtu dumjo?"  Norāde, ka mūsu tēvs vai Rīges, Demmes kungi (būvuzņēmēji), Dolinngers (alus rūpnieks), Bērends (kokmateriālu tirgotājs) utt. arī diezgan labi nopelnīja bez nekādu augstskolu apmeklēšanas, tika noraidīta ar teikumu: "Tas bija kādreiz, tagad viss ir citādāk". Atziņa, ka minētajiem kungiem piemita noteikti talanti un spējas, kuri ļoti nepieciešami valsts ekonomikai, bet kurus lielākā daļa posteņu gribētāju neizprata, man vēl nebija atnākusi.

Tehnika toreiz nebija "izglītoto" lieta, uzskatīja, ka, piemēram, elektroinstalācija, telefons, tramvajs, gāzes apgaismojums utt., bija visādu "meistaru" darīšana, kuri to ir "apguvuši" un sapratuši, kuri droši vien ir pakļauti kaut kādiem "virsmeistariem" – bet ar zinātni tam nav nekāda sakara, tā bija amatnieciska lieta. Šāds viedoklis bija daudziem "izglītotajiem", kuri lepojās, ka nesaprot no tehnikas neko, bet zina daudz par senajiem grieķiem un romiešiem. Šī uzskata tipisks pārstāvis bija virsskolotājs Špērs, kurš pilnībā dzīvoja klasiskās senatnes pasaulē un centās arī mūs ar to sajūsmināt, kas viņam neizdevās nemaz.

Tēvs nevērtēja "bezmaizes mākslas" īpaši augstu un daudz ko no tā, ko mēs skolā mācījāmies, viņš uzskatīja par lieku un bezmērķīgu. To gan viņš tik tieši neteica, bet mēs jutām.

Augstākā izglītošanās saskaņā ar viņa viedokli pastāvēja tajā, ka spēja glīti rakstīt, ātri un bez kļūdām rēķināt un sacerēt labu domrakstu, bez tā bija jāzina 10 baušļi un dažas svešvalodas (krievu, angļu, franču).

Tās zināšanas vajadzēja praktiskajai dzīvei un tādā veidā atšķīrās no parasta tirgoņa mācekļa, no kura prasīja tikai labu rokrakstu un triju valsts valodu (krievu, vācu, latviešu) zināšanu (parastā frāze sludinājumos). Tā kā šajās nozarēs mums bija vāji rezultāti, viņš mūsu izglītību vērtēja kā viduvēju. Mēs pat nevarējām 632 x 67 ātri galvā sareizināt. "Ko jūs vispār tai skolā mācāties?" Logaritmi, algebra un trigonometrija reālajā dzīvē nav nepieciešama, ja gluži nevēlas kļūt par mērnieku, kāpēc tad ar to apgrūtina bērnus, kamēr svarīgās lietas tiek atstātas novārtā? Utt.

Jau skolas laikā biju nolēmis kļūt par inženieri, jo, pirmkārt, tas bija interesanti, un, otrkārt, tur varēja "naudu nopelnīt". Bez tam matemātika, fizika un ķīmija manī radīja degošu interesi. Būtiska ietekme bija Šinca kungam. Šincs bija kļuvis par pašnodarbināto. No ādas atlikumiem, kurus viņš lēti pirka ādas fabrikā, viņš vārīja galdnieku līmi, kurai bija milzīgs noiets, vispirms savas sievas virtuvē, tad šķūnī ar dažiem vārāmajiem katliem. Trīsdesmitajos gados viņš kļuva par pārtikušu fabrikantu ar visiem atribūtiem kā auto, birojs ar kluba sēdekļiem utt., un nodarbināja 20 līdz 30 darbiniekus. Mēs kopā ar mammu viņu toreiz apmeklējām.

Galvenā problēma sākotnēji bija dabūt tēva piekrišanu. Uz pirmo kautrīgo mēģinājumu saņēmu atbildi: "Inženierim jāvar rēķināt un zīmēt un abus tu nemāki." Pirmais uzbrukums tika novērsts, bet es nezaudēju dūšu. Par vienu lietu ar tēvu biju vienisprātis – priekš manis profesija, kurā nevar pietiekoši nopelnīt un bija atkarīgs no žēlīgas algas, nebija apspriežama. Nauda bija panākumu izpausme kā aplausi aktierim vai dziedātājam.

Inženieri, kas piedalījās Karostas izbūvē, peldēja naudā, turklāt varēja diezgan droši pieņemt, ka šīs bagātības avots bija mahinācijas un kukuļdošana.

Bet tas mani toreiz netraucēja, jo es vēl neizpratu kopsakarības.

Man apsverama bija Tehniskā augstskola Rīgā. Lai es kā baltvācietis tiktu uzņemts tajā bez pārbaudījuma, vidējās izglītības apliecībā mācību priekšmetos – matemātika, fizika, ķīmija un krievu valoda (literatūra un vēsture) – vidējai atzīmei bija jābūt 4 (4 ir otra augstākā atzīme). Es ne brīdi nešaubījos, ka šo atzīmi varēšu sasniegt. Uzņemšana citās Krievijas tehniskajās augstskolās bija saistīta ar nejauku "konkurences cīņu", kurā ievērojamu lomu spēlēja visādas mahinācijas, kukuļa naudas utt. Studiju vietas jau toreiz bija maz, salīdzinājumā ar pretendentu skaitu.

Vispirms bija jānoliek uzņemšanas pārbaudījums krievu Nikolaja ģimnāzijā. Šo pārbaudījumu es un mani biedri nolikām 1914. gada vasarā. Pēc tam es tiku iesvētīts (22.06.2014.) Atceros vēl iesvētes mācības stundas pie vecā mācītāja Klūges. Viņš runāja tik maigi un patīkami, ka radās sajūta, ka man bužina galvu. Tas un brīnišķīgais vēsums mācītājmājā, kamēr laukā bija tveicīgs un karsts (1914.gada vasara), radīja manī snaudulīgu laimes sajūtu, no kuras es nelabprāt stundas beigās modos, vai pareizāk sakot, tiku modināts. Atmiņai no iesvētībām saņēmu Jauno Derību, kura man pieder vēl šodien.

(Turpinājums sekos)