(Sākumu sk. ŠEIT)

Karu mēs maz izjutām, nebija ne sadārdzinājuma, ne pārtikas produktu trūkuma. Revolūciju iezīmēja rēcošas cilvēku masas uz ielas, kuras pātagoja kazaku jātnieki, un fakts, ka mūsu viesnīca bija pārpildīta ar bēgļiem no lauku reģioniem. Kungi bija noorganizējuši bruņotas sardzes maiņas, bez tam viesnīca bija apjozta ar kazakiem. Hanss un es gulējām pieliekamajā, jo mūsu istaba bija izīrēta. Laukos revolūcija bija nodarījusi daudz ļaunuma, pilis un muižas bija nodedzinātas, slepkavību daudzums bija liels. Pēc revolūcijas apspiešanas pret latviešiem tika vērsta briesmīga atriebība, kur lielu lomu spēlēja pēršana ar nagaino pletni uz moku sola. Diemžēl arī vācieši piedalījās šajās darbībās, kuras ļoti pasliktināja vācu – latviešu attiecības. Pilsētā mēs daudz neko no tā nemanījām, dzīve turpināja ierasto gaitu.

Mana mīļā skola un ceļš uz skolu, kuru es gandrīz deviņus  gadus diendienā mēroju. Šajā ceļā pazinu katru akmeni. Katrs skolotājs bija oriģināls savā veidā. Vācu skolām nebija "tiesību", t.i. – skolā nevarēja iegūt vidējo izglītību (abitūru), kura dotu tiesības apmeklēt krievu augstskolas. Abitūru Liepājā bija jāiegūst krievu Nikolaja ģimnāzijā. Lai to izdarītu, pēdējā klase (virsprīms) bija jāpabeidz krievu ģimnāzijā. Tātad, mums bija jānoliek uzņemšanas eksāmeni ģimnāzijas pēdējai klasei un pēc gada abitūras eksāmeni.

Lai izturētu šos eksāmenus, arī vācu skolā mums lielākā daļa priekšmetu (matemātika, fizika, dabas vēsture, utt. ) tika mācīti krieviski, kas nebija īpaši vienkārši, jo mēs krievu valodas prasmēs bijām tālu no perfektuma

un arī mūsu skolotāji krieviski runāja viduvēji. Krievu valoda sākās jau sagatavošanas klasēs. Mūsu krievu valodas skolotājs bija Rozenbauma kungs, iesaukts par Rošuku, vecā kaluma kungs ar garu, divdaļīgu Tirpica¹ bārdu, no kura mums visiem bija briesmīgas bailes.  Galvenā lieta, ka mūs katru rītu interesēja, bija Rošuka garastāvoklis, ja to novērtējām kā labu, tad mūsu rindas pārlidoja atvieglota uzelpošana. Bet vienalga pie labas vai sliktas omas, klasē bija tik kluss, ka Ķīnas ķeizaru varētu sadzirdēt šķaudām.  Atskanot zvanam, visi šķita kā atbrīvoti no baismīga spiediena.

Atmiņu stāstā pieminētā Nikolaja ģimnāzija.

Pretstatā Rošukam bija arī skolotāji, kuri klasi nevarēja savaldīt, tā, piemēram,  pie latīņu valodas skolotāja Lebrehta Lebretoviča Bergmaņa bija tāds troksnis, ka nevarēja saprast pats savus izteiktos vārdus; pēdējās rindā tika neslēpjoties spēlētas kārtis, kamēr priekšā no latīņu uz krievu valodu tika tulkota "Cicerona runa par Gija Pomeja iecelšanu par karavadoni". Pie interesantajiem skolotājiem varēja pieskaitīt Vladimiru Nikolajeviču Pķicinu. Viņš mācīja krievu vēsturi un literatūru un vasarā brīvlaika laikā savā zemnieku sētā bija ierīkojis skolēnu pansiju vācu zēniem, kurā tika runāts tikai krieviski, katrs vārds vāciski bija nosodāms. Arī es pavadīju dažas vasaras šajā pansijā. Visskaistākie bija vakari, kad Vladimirs Nikolajevičs pēc vakariņām lasīja priekšā, visu dienu es priecājos, gaidot šo mirkli.

Viņš bija uzstāšanās meistars, jo tā bija māksla desmit trakulīgus puikas tā saistīt, ka tie klausījās kā piekalti skolotāja lūpām.

Lasīti tika krievu klasiķi, Puškins, Ļermontovs, Gogolis, Tolstojs, Dostojevskis, Čehovs. Vladimirs Nikolajevičs bija "sarkanais", viņš nedrīkstēja pasniegt valsts skolās, bet arī mūsu skolā viņa pozīcija bija grīļīga, jo zemes īpašnieki bija lielākie naudas devēji.

Cita interesanta personība bija mūsu bioloģijas skolotājs, Dr. Jonass, viņš bija reiha vācietis un atnesa līdz mums visādas rietumnieciskas idejas. Tā, piemēram, viņš nenoturēja mācību stundu tās parastajā izpratnē, bet tādu kā augstskolas semināru, kaut gan runāja tikai viņš viens. Pie viņa mēs apguvām zemes vēsturi, ģeoloģiju, paleontoloģiju un, protams, zooloģiju un botāniku. Viņa priekšlasījumi bija interesanti, labas atzīmes varēja saņemt ar gudriem jautājumiem. Viņš toreiz organizēja – nedzirdēts un ļoti apstrīdēts jauninājums – vairāku dienu pārgājienu ar savu klasi (aptuveni 15 personas). Tas, ka "kungi" gāja ar kājām pa lauku ceļiem bija prātam neaptverami un prasīja grūtus cīniņus, lai būtu iespējams realizēt šādu mēģinājumu. Ar mūsdienu acīm skatoties, mūsu skolotājs radīja komisku iespaidu. Toreiz mums viņš likās elegances virsotne: ketaveja (vizītsvārki)², stāvapkaklīte, koferītis, botāniskais trauks, planktona tīkls, ģeoloģiskais āmurs. Tikšanās vieta pirms došanās ceļā bija mūsu skola.

Tēvs mums no Vācijas bija atvedis mugursomas, kuras Liepājā vēl nebija pazīstamas. Tāpēc mēs stingri atteicāmies tās nēsāt, jo mēs (pamatoti) baidījāmies piesaistīt lieku uzmanību un kļūt par ielu puiku izsmieklu.

Kāds viesnīcas kalpotājs aiznesa mugursomas līdz satikšanās vietai. Mani klasesbiedri bija uzģērbuši savus svētdienas uzvalkus un citas savas lietas iepakojuši papes kastēs. Vispirms devāmies ar mazbānīti uz Hazenpoti (Aizputi) un tur sākās iešana. Tas bija briesmīgi: liels karstums, ūdens nav, sāpošas kājas. Mēs sajutām mugursomu svētību, jo visi savas paciņas bija ielikuši mūsu mugursomās un tās pa kārtai nesa. Mēs bijām pilnīgi netrenēti, tāpēc pilnīgi pārmocījušies un streipuļojām no noguruma. Beidzot vakarā nonācām pie lielas mācītājmuižas (Kandavā?), protams nepieteikušies. Mācītājmuižas ļaudis (Bernevici?) bija  ļoti iepriecināti. Vai tur piecpadsmit cilvēku vairāk vai mazāk pie vakariņu galda sēž, nespēlējot gandrīz nekādu lomu. Un tā mēs ceļojām no muižas uz muižu, no mācītājmuižas uz mācītājmuižu, līdz mēs pēc gandrīz sešām dienām bijām atkal mājās, iedeguši brūni un noguruši, bet galu galā mums tomēr bija ļoti paticis. Mūsu skolotājs visur bija turējis patriotiskas runas (vāciskuma izplatīšana, Krievija – tēvzeme, Vācija – mātes zeme utt.), kuras tika uzņemtas ar sajūsmu.

1 – Alfreds fon Tirpics bija vācu admirālis, Vācijas Valsts kara flotes dienesta valsts sekretārs no 1897. līdz 1916. gadam. Tiek dēvēts pār "Vācijas kara flotes tēvu".

2 – Virsdrēbju vienpogaizdares smailatloku garsvārki, kuru vidukļa griezummalai piešūtās stērbeles lejasmala, sākoties no priekšpuses vidukļa, ieslīpi pazeminās līdz pacelei mugurpusē.

(Turpinājums sekos)