(Sākumu sk. ŠEIT)
Karu mēs maz izjutām, nebija ne sadārdzinājuma, ne pārtikas produktu trūkuma. Revolūciju iezīmēja rēcošas cilvēku masas uz ielas, kuras pātagoja kazaku jātnieki, un fakts, ka mūsu viesnīca bija pārpildīta ar bēgļiem no lauku reģioniem. Kungi bija noorganizējuši bruņotas sardzes maiņas, bez tam viesnīca bija apjozta ar kazakiem. Hanss un es gulējām pieliekamajā, jo mūsu istaba bija izīrēta. Laukos revolūcija bija nodarījusi daudz ļaunuma, pilis un muižas bija nodedzinātas, slepkavību daudzums bija liels. Pēc revolūcijas apspiešanas pret latviešiem tika vērsta briesmīga atriebība, kur lielu lomu spēlēja pēršana ar nagaino pletni uz moku sola. Diemžēl arī vācieši piedalījās šajās darbībās, kuras ļoti pasliktināja vācu – latviešu attiecības. Pilsētā mēs daudz neko no tā nemanījām, dzīve turpināja ierasto gaitu.
Mana mīļā skola un ceļš uz skolu, kuru es gandrīz deviņus gadus diendienā mēroju. Šajā ceļā pazinu katru akmeni. Katrs skolotājs bija oriģināls savā veidā. Vācu skolām nebija "tiesību", t.i. – skolā nevarēja iegūt vidējo izglītību (abitūru), kura dotu tiesības apmeklēt krievu augstskolas. Abitūru Liepājā bija jāiegūst krievu Nikolaja ģimnāzijā. Lai to izdarītu, pēdējā klase (virsprīms) bija jāpabeidz krievu ģimnāzijā. Tātad, mums bija jānoliek uzņemšanas eksāmeni ģimnāzijas pēdējai klasei un pēc gada abitūras eksāmeni.
Lai izturētu šos eksāmenus, arī vācu skolā mums lielākā daļa priekšmetu (matemātika, fizika, dabas vēsture, utt. ) tika mācīti krieviski, kas nebija īpaši vienkārši, jo mēs krievu valodas prasmēs bijām tālu no perfektuma
un arī mūsu skolotāji krieviski runāja viduvēji. Krievu valoda sākās jau sagatavošanas klasēs. Mūsu krievu valodas skolotājs bija Rozenbauma kungs, iesaukts par Rošuku, vecā kaluma kungs ar garu, divdaļīgu Tirpica1 bārdu, no kura mums visiem bija briesmīgas bailes. Galvenā lieta, ka mūs katru rītu interesēja, bija Rošuka garastāvoklis, ja to novērtējām kā labu, tad mūsu rindas pārlidoja atvieglota uzelpošana. Bet vienalga pie labas vai sliktas omas, klasē bija tik kluss, ka Ķīnas ķeizaru varētu sadzirdēt šķaudām. Atskanot zvanam, visi šķita kā atbrīvoti no baismīga spiediena.