(Iepriekš publicēto sk. ŠEIT)

Mūsu rīcībā bija ļoti lielas pagraba telpas. Lielākais pagrabs bija vīna pagrabs, un vīna tirdzniecība (imports) veidoja nozīmīgu biznesa nozari. Tēvs katru gadu devās uz Vāciju, dažreiz uz Franciju, lai nopirktu vīnu. Vīni parasti bija mucās, pie mums tika iepildīti pudelēs un pārdoti, sevišķi muižām.


Pagrabā esošās ierīces pudeļu marķēšanai, korķēšanai un kapsulēšanai tika darbinātas ar rokām, un mūsdienu izpratnē bija diezgan primitīvas.


Tika tirgoti vācu un franču labākie vīni, bieži oriģinālajā pildījumā (Chateau Lafite, Chateau d'Yquem, Berncastler Doctor, Rauenthaler Berg utt.) Lētu vīnu nebija. Diezgan daudz tika dzerts šampanietis, gandrīz tikai franču (Pomery, Roederer, Mumm, Cliquot utt.). Vācu un krievu dzirkstošais vīns tika uzskatīts par neuzticamu un nederīgu.


Tēvam bija arī ekskluzīvas tiesības pārdot alu "Münchener Hofbräu", kas tika tirgots sifonos, mazos mucveidīgos traukos apmēram 5 l tilpumā, kas bija sarežģīti lietojami.


No sifoniem alu varēja nopildīt ar ogļskābās gāzes spiediena palīdzību. Sifoni tika iznomāti un bija jāatdod, to ķīlas maksa bija 25 rubļi, satura cena – 5 rubļi. Sifonu piepildīšana bija interesants process.

Tēvs parasti no rītiem strādāja pagrabā, kopā ar palīgu, māte virtuvē un māsa Elza birojā.


Hermanis un Pēteris ar savu latviešu auklīti, Liepājā, 1936. gadā. "Varbūt Liepājā ir kāds, kas pazina šo sievieti?" – vaicā Hermaņa un Pētera jaunākais brālis Tomass Drāts.


Nevienam neatlika laika man. Mani audzināja auklītes un guvernantes, vēlāk – Molama, veca sieviete, kura rūpējās par veļu un dzīvoja "veļas mājā", un kuru es karsti mīlēju. Viņa bija mans patvērums dzīves vētrās. Nepieciešamība pēc veļas, it īpaši galda veļas, bija milzīga. Neviens galdauts netika izmantots divreiz.


Galdauti, salvetes utt. bija izgatavoti no dārga damasta, un salvetēs bija ieausti vārdi "Hôtel de Rome" (papīra salvetes bija "neiespējamas").


Veļas mazgāšana bija mātes lepnums. Veļu mazgāja un velēja veļas mazgātavā uz speciālas velējamās mašīnas, kas bija atvesta no Vācijas un kuras apkalpošanai bija nepieciešami divi vīrieši (sievietes).

Vēl viens izcils tehnoloģijas sasniegums, ko mēs tajā laikā lietojām, bija no Vācijas ievestais putekļsūcējs – liela mašīna uz diviem gumijas riteņiem, kuru vajadzēja darbināt diviem vīriem. Viens cilvēks ar grozāmās sviras palīdzību darbināja plēšas, radot vakuumu, otrs izsūca mēbeles, paklājus utt. Tas bija mierīgs darbiņš, uz kuru cilvēki rāvās.


Kopumā personāls bija ļoti liels, atbilstoši tā laika tehnoloģiju atpalicībai un viesu augstajām prasībām.


Viesnīcas ziedu laikos, tieši pirms Pirmā pasaules kara, tie bija 20 – 30, gadsimta mijā – 40 – 50 cilvēku. Tā kā nebija apmācītu pavāru, viesmīļu, istabeņu utt., vispirms personāls bija jāapmāca. Bija jāmāca, kā tīrīt zābakus, valkāt fraku, servēt galdus, mazgāt, klāt gultas utt., kas nozīmēja ļoti daudz papildu darba.

Īpaša sadaļa bija "pusdienas" un "vakariņas", kas mūsu viesnīcā tika piedāvātas pasaules klases līmenī. Tajā laikā ēdieni un dzērieni bija ļoti svarīgi. Dzimšanas dienas, jubilejas, kāzas utt. bija iespēja palielināt apmeklējumu.


Manā rīcībā ir biezs, ādas vākos iesiets albums, kurā atrodas lielāko viesību ēdienkartes. Tēvs vienmēr šīm ēdienkartēm pievienojis īsas piezīmes,


piemēram, 1888. gada 24. februārī: "V. Rīges kunga sudrabkāzas, nogādāt uz mājām, apmēram 150 cilvēki, viss rēķins 1292, 84 rbl. bez vīniem. Mākslinieciski noformētajās ēdienkartēs bija neskaitāmas ēdienu kārtas, kā toreiz ierasts – franču valodā.


Pārsteidzoši, ko tajā laikā cilvēki spēja notiesāt. Sekojošā piezīme arī ir ievērības cienīga: 1894. gada jūlijs, inženieris Brauns, firma "Simons & Co", Renfrū, Skotija, 11 brokastis, ieskaitot vīnu, uz ekskavatoriem 9 un 10; 1363, 45 rbļ.


Kāpēc cilvēkiem tā bija jāžūpo? Acīmredzot piedalījās visa ekskavatoru apkalpe.


Ēdienkartes lielākoties tika rakstītas franču valodā, tikai īpašos nacionālos gadījumos vācu vai krievu valodā. Piemēram, atradu šādu ēdienkarti:

Svētku maltīte "Romas viesnīcā" Liepājā, Kurzemē, kas pasniegta 1886. gada 23. decembrī:

uzkodas, austeres no Holandes, mājputnu buljons ar maziem gaļas pīrādziņiem, jēra mugura vīna mērcē ar dažādiem dārzeņiem,


zandarta fileja ķēniņa gaumē, cepts fazāns un irbes ar dažādiem saldiem un skābiem ievārījumiem, lielie sparģeļi ar saputotu sviestu, divu veidu saldējums: Neselroda1 un prinča Piklera2,


siers un sviests, deserts – kafija un liķieri, Chablis, Madeira, Rauenthaler, Pomery Chateau d'Yquem.

Papildus piezīme: Kaufmans Kaphana kungs 10 pers., Rbļ. 60; viss rēķins 161, 30 rbļ.

Visa šī maltīte vienai personai maksāja 6 rubļi, un vēl 10 rubļi par izdzerto vīnu. Rubļa tirgus vērtība bija 2,16 (zelta) markas, bet par vienu rubli varēja nopirkt daudz vairāk nekā par 2,16 markām Vācijā. Apbrīnojama ir toreizējo māgu ietilpība.

Albums sākas ar ļoti "bagātīgu" 1884. gada 9. jūlija ēdienkarti. Tēva piezīme: Esingera kungs no Harmas, koka krāsu fabrikas atklāšana, 27 personas, Rbļ. 350, viss rēķins Rbļ. 721, 60.


Pēc gadsimtu mijas ēdienkartes kļuva arvien pieticīgākas.


Elzas Drāts un inženiera Valtera Runkes kāzu ēdienkartes titullapa. 1913. gada 31. maijs.


Jaunkundzes Elzas Drāts kāzās ar inženieri Valteru Runki 1913. gada 31. maijā bija: kaviārs, pavasara zupa, pīrāgi un gaišais heress,


zivju pastēte Lucullus Berncastler, jēra gaļas cepetis, garnēts ar Ch-au Lafite, šampanieša sorbets, cepts cālis, salāti, kompots, Ch-au Peironnin,


sparģeļi ar putotu sviestu, plūmju pudiņš, sausais Pomery, siera standziņas, augļi – deserts, kafija, liķieris.

Albums noslēdzas ar maltītes piedāvājumu ķeizara dzimšanas dienā 1918. gadā:


ķēniņienes zupa, kārtainās mīklas pīrāgs ar gaļu, teļa mugura ar dārzeņiem, rīsu krēms ar ananāsu šķēlītēm, kafija (ļoti grezna maltīte 1918. gada janvārim).


Daudzu ēdienkaršu noformējums mūsdienās šķiet ļoti bezgaumīga, taču tāds bija tā laika stils. Lielos svētkos ēdienkartes tika drukātas, citkārt kaligrāfiski rakstītas ar roku (galvenokārt tēva). Šis albums ir interesants kultūrvēsturisks dokuments. Ja kāds rakstītu gastronomijas vēsturi, tad atrastu tajā daudz ierosmes.

1. – Saldēto klasiskā franču pudiņa versiju radījis franču šefpavārs, kurš kalpoja pie krievu diplomāta grāfa Neselroda Parīzē 1800. gadu vidū.
2. – trīskrāsains saldējums, Vācijā nopērkams arī mūsdienās.

(Turpinājums sekos)