(Sākumu sk. ŠEIT)

Tādi svētki vienmēr bija liels apgrūtinājums visai viesnīcai. Ne tēvs, ne māte nebija "notverami". Hanss un es centāmies pēc iespējas mazāk rādīties, un mums bija sajūta, ka esam pilnīgi lieki. Tādās dienās mūsu patvērums bija Molama (aukle) un vēlāk arī indiāņu grāmatas.

Mūsu privātais dzīvoklis viesnīcā bija "aizmugurē", istabu (Nr.27, 28, 29, 30) logi nebija vērsti uz dārzu, bet gan uz kluso, bruģakmeņiem klāto Stendera ielu. Nr. 27 bija manas māsas dzīvoklis, kas sastāvēja no divām istabām, lielas viesistabas un mazas guļamistabas. Viņas viesistabā stāvēja lielisks flīģelis, sienas rotāja mākslinieku portreti, daudzi no kuriem dzīvoja pie mums.

Divi – Raimunds fon Zūrs Mīlens, toreiz pasaulslavens dziedātājs, un Hanss Šmits, viņa klavieru pavadītājs, kļuva par maniem krustvecākiem. [..] No Hansa Šmita saņēmu grāmatu "Gulivera ceļojumi" ar jauku veltījumu.

Fon Mīlens kā krusttēvs man uzdāvināja ļoti nepraktisku sudraba olu trauku ar sāls muciņu un divām karotēm – visu skaistā futlārī, bet es nekad šo komplektu netiku lietojis,

un tas joprojām glabājas pie manis Leipcigā.

Nr. 28 dzīvoju es kopā ar Hansu. Kad mēs paaugāmies, Hans tika pie savas istabas. Nr. 29 bija mātes istaba un Nr. 30 – vecāku guļamistaba.

Tēvs bija pārliecināts "millerists" (JP Müller "Mana sistēma"), tā bija toreiz ļoti modē nākusī mājas vingrošana ar aukstu dušu. Dušas dēļ tika iegādāta saliekama gumijas vanna. Arī māte kādu laiku bija iesaistījusies, taču drīz vien to pameta.

Mūsu ēdamistaba bija "niša" ar skatu uz Rožu laukumu, no koridora tā bija atdalīta ar matēta stikla sienu. No nišas varēja labi redzēt, kurš gāja ārā un nāca iekšā. Ziedu laikos niša bija izrotāta ar attēliem no visdažādākajiem ilustrētajiem žurnāliem ("Gartenlaube", "Woche", "Leipziger Illustrierte" u.c.).

Plakāts "Eiropas tautas aizsargā jūsu svētākās mantas", ko savās atmiņās piemin Raimunds Drāts.

Sienas vidū bija liels, daudzdaļīgs attēls, ko bija pasūtījis ķeizars Vilhelms II un izgatavojis kāds galma gleznotājs: "Eiropas tautas aizsargā jūsu svētākās mantas". Glezna alegoriskā veidā attēloja Eiropas tautas, kuru priekšgalā ir Vācija erceņģeļa Mihaela izskatā, ar liesmojošu zobenu rokās raugoties tālumā.

Redzama liesmu apņemta Budas figūra, kas, domājams, simbolizēja "dzeltenās briesmas".

Tajā laikā attēls uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu, šodien tas šķiet šausminošs.

Tikai neskaidri atceros savus pirmsskolas gadus. Kādu laiku gāju uz sava vēlākā krievu valodas skolotāja sievas Veras Semjonovnas Ptičinas bērnudārzu, kur liela loma bija dažādu priekšmetu veidošanai no plastilīna. Ābece man tika mācīts brāļu un māsu Ansitu privātajā skolā. Es vēl atceros ar koka dēlīšiem izliktu pagalmu, kurā pārtraukumos mēs dauzījāmies un klaigājām, un kur es nejutos labi.

Reiz es sāku rūgti raudāt un uz līdzjūtīgo skolotājas jautājumu, kāpēc es raudu, kamēr visi ir tik priecīgie, šņaukādamies atbildēju: "Gribu mācīties".

Par skolu situāciju tajā laikā var teikt sekojošo: Ar Aleksandra III kronēšanu (1881. gads) krievu šovinistu aprindas Sanktpēterburgā ieguva virsroku un sākās Baltijas provinču pārkrievošana. [..] Bet pēc zaudētā krievu-japāņu kara un revolūcijas situācija bija tāda, ka vienīgā caram uzticamā kārta bija palikuši nicinātie un apkarotie vācieši. Pēc sacelšanās apspiešanas valdība jutās spiesta nākt pretī Baltijas vāciešiem, arī skolu jautājumā. Jau 1906. gadā tika izveidotas vācu skolas, kuras uzturēja "Vācu vecāku asociācija". Tā pēc eksāmena nokārtošanas (jautājums: "Cik ir 7 dalīts ar 3?" Mana atbilde: "Tas nav iespējams") es nonācu Liepājas vācu zēnu skolas trešajā sagatavošanas klasē. Šī skola atradās ļoti plašajā bāriņu nama ēkā, ko uzturēja bagātie Liepājas tirgotāji Vite un Hike. Bāriņu nama zēni jeb "dibinātāji", kā mēs viņus saucām, mācījās kopā ar mums,

viņus varēja pazīt pēc melni pelēkajiem cieši aizpogātajiem uzvalkiem, kam ir zināma līdzība ar mūsdienu ķīniešu vienotājiem – formas tērpiem (Mao-look).

Krievu – japāņu karš 1904/05. gadā ir man palicis atmiņā galvenokārt košo plakātu dēļ, kurus varēja redzēt visos skatlogos. Tajos bija redzams, kā varonīgie krievu kājnieki uzbrūk ar izvērstiem durkļiem, cīņā vesti no ārkārtīgi skaistiem virsniekiem ar paceltu zobenu vienā rokā un revolveri otrajā. Visapkārt zemē triecas granātas, granātu bedres iezīmētas ar dzeltenu un sarkanu staru kūļiem, kuri izskatās kā skūšanās otas. Šādas varonīgas drosmes pārņemti, atbaidošie japāņi bēg nedomājot. Citos attēlos varēja redzēt jūras kaujas, kurās, protams, japāņu kuģi tiek torpedēti ar lielu daudzumu sarkanas un dzeltenas krāsas, bet kuģa dzenskrūve izliecās augstu gaisā virs ūdens.

Skaistākos attēlus es redzēju pa ceļam uz sporta zāli, kur es divas reizes nedēļā vingrināju ķermeni. Dažreiz mani pavadīja kāda meitene, kura man par nepatiku, vienmēr vilka prom no attēliem, kurus es nevarēju vien atskatīties. Bet man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka krievi, neskatoties uz plakātos redzamo varonīgo drosmi, karu zaudēja. Uz manu jautājumu, kāpēc, mans tēvs atbildēja: "Tāpēc, ka Krievijā ir cūcīga saimniecība."  To es nesapratu, bet daudz skaidrāka man likās kādas meitenes atbilde, kura man teica, ka katrs japānis ir tik spēcīgs, ka var piecus krievus nosist. "Kā tas nākas, ka viņi ir tik stipri?"

"Jo viņi ēd rīsus, un rīsi dara stipru." No tā brīža man vajadzēja rīsus rītos, pusdienās un vakaros, rīsi man jau nāca  pa ausīm ārā, bet es tik drošsirdīgi turpināju tos ēst.

Sporta zālē es ar patiku konstatēju savu spēku pieaugumu, kuru izmēģināju uz dažiem saviem biedriem, sākumā sporta zālē, tad skolā. Kādu dienu manā uzdevumu burtnīcā radās piezīme: "Rupji izturējās pret skolas biedru, tādēļ palika pēc stundām". Es par šo piezīmi biju lepns: "Tam gan es sadevu!"  Tēvs iekšēji smējās, sacīja "Nu, ja" un parakstīja piezīmi. Bet māte! Viņa bija tik nikna! Kas gan es esot par huligānu, burlaku, un lai es tūliņ atvainojos iekaustītā zēna mammai, utt.

"Tas nāk no rīsiem", bija mana atbilde, un no tā brīža ar rīsiem viss beidzās.

(Turpinājums sekos)