L. van Bēthovena operas "Fidelio" teksta grāmatiņas titullapa. Liepājas CZB

(Turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu, Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Universitātes bibliotēku īsteno projektu "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā".

Turpinot informēt lasītājus par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures, piedāvājam muzikoloģes, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieces Ilzes Šarkovskas-Liepiņas ieskatu Bēthovena "Fidelio" stāstā.

***

Katrai grāmatai vai nošu izdevumam ir savs stāsts. Reizēm tas nolasāms un atklājas kā uz delnas. Taču nereti kļūst par grūti atminamu rēbusu.

Liepājas Zinātniskajā bibliotēkā, pateicoties kolēģu laipnībai, manā redzeslokā nonāca Ludviga van Bēthovena (1750–1827) vienīgās operas "Fidelio" (1805) dziedājumu tekstu brošūriņa.

Bēthovena un Latvijas īpašais stāsts jau daudzkārt ir šķetināts – gan caur komponista draudzību ar Talsu mācītāju Kārli Amendu (1771–1836), gan attiecībām ar citiem vācbaltiešiem. Arī caur Rīgā dzimušā un 19. gadsimta izcilākā Bēthovena daiļrades pētnieka, rīdzinieka  Vilhelma fon Lenca (1809–1883) pētniecības darbu prizmu. Sevišķi interesanta ir Bēthovena darbu atskaņojumu hronika Latvijā, kas aizsākusies vismaz ar Amendas atgriešanos Latvijā 1799. gadā. Bet īpaši uzskatāmi tā atspoguļojas Rīgas koncertdzīvē, kurā fiksēti daudzu Bēthovena darbu atskaņojumi vēl komponista dzīves laikā, jau kopš 1803. gada. Šie un citi pavedieni veido Latvijas bēthoveniānas audeklu, ko parasti mēdzam atritināt komponista jubilejas reizēs.

Opera "Fidelio" pirmoreiz uzvesta Vīnē, 1805. gadā, bet Rīgā – 1818. gadā. Tātad, komponistam vēl dzīvam esot. Savukārt, 1847. gadā Rīgas Pilsētas teātrī operas "Fidelio" uzvedumā titullomā viesojās viena no gadsimta izcilākajā vācu operdīvām – Vilhelmīne Šrēdere-Devriente. Jāpiebilst gan, ka savas spožās slavas norietā.

Kādā ceļā operas dziedājumu tekstu grāmatiņa nonākusi Liepājā – var tikai minēt. Jāteic, ka Kurzemes hercogistes laikos arī Liepāja, vismaz epizodiski, kļuva par teātra un operas pilsētu, jo hercoga Pētera Bīrona galma izbraucienos notikuši arī vairāki uzvedumi, pat operas pirmizrāde – Franča Ādama Feihtnera operas "Kīrs un Kasandana" uzvedums 1784. gada 15. februārī.  

"Fidelio" ir tā dēvētā "varoņkomēdija" (fr. comédie héroïque) jeb "glābšanas" vai "šausmu" opera  (vācu Rettungs-, Schreckenoper), kas pārstāv visai raksturīgu franču Lielās revolūcijas laika operas paveidu. Tās libreta pamatā ir luga pēc patiesiem notikumiem revolūcijas un tai sekojošā terora laikā. "Fidelio" pirmais variants bija ar Jozefa Zonnlaitnera libretu pēc franču rakstnieka Žana Nikolā Buijī lugas "Leonora jeb Laulāto draugu uzticība", kam sekoja vēl divas operas versijas, trešā – ar Georga Frīdriha Treičkes tekstu 1814. gadā. Dramaturgs notikumus bija pārcēlis uz Spāniju nenoteiktā laikā (revolucionārais gars ārpus Francijas tolaik tika iegrožots un slāpēts).

Operas noslēguma teksts. Liepājas CZB

Stāsts ir aizraujošs, ar trillera cienīgu sižetu. Augstdzimušais Florestāns pēkšņi pazūd, sava politiskā pretinieka un vietvalža Pizaro nīdēts. Viņa sieva Leonora, padzirdējusi, ka pazemē slepenībā tiek turēts anonīms gūsteknis, pārģērbjas par jaunekli un, pieņēmusi Fidelio vārdu, piesakās cietumsargam Roko par palīgu. Dziesmuspēle ar pārģērbšanos kļūst par traģēdiju, kad, uzzinājis, ka viņa rīcību ieradīsies pārbaudīt valsts ministrs, Pizaro pavēl cietumsargam gūstekni nogalināt, bet, kad padotais šaubās, nogalēšanu uzņemas pats. Tikmēr Roko un Fidelio jāizrok upurim kaps. Pazinusi ieslodzītajā savu vīru, Leonora-Fidelio vērš pret Pizaro ieroci, Florestāns tiek atbrīvots un vienojas ar mīļoto sievu duetā "Ak, neizsakāmā laime!" kopā ar kori, kurā jau nojaušamas Devītās simfonijas fināla gaviles.