(Iepriekš publicēto sk. ŠEIT)

Liepāja un "Hôtel de Rome"
Tagad daži vārdi par Liepājas pilsētu (Libau) un "Hôtel de Rome" Pirmā pasaules kara laikā.

Brošūrā ar nosaukumu "Baltijas provinces" (1916), kurā apskatītas Baltijas valstu pilsētas, atrodams šāds teikums: "Kurzemes lielāko pilsētu Liepāju (Libau), kas uzplaukusi pēdējos gados, varam izlaist, jo šī šodien modernā jūras pilsēta piedāvā maz ko ievērojamu". Tā nepavisam nav taisnība.

Lai arī Liepājā nav nekādu vēsturisku apskates objektu, tā manā atmiņā palikusi kā krāšņa pilsēta. Jūra un brīnišķīgā pludmale! Maz cilvēku, nekādas burzmas, viss izstaro mieru.

Neliels ezers (44 km²)¹, kas ir lieliska vieta burāšanai un kur ziemā var burāt pa ledu. No 1924. līdz 1939. gadam reizi vai divas gadā biju Liepājā. Nezinu citu vietu, kur vēl labāk pavadīt atvaļinājumu!

Tagad daži vārdi par iedzīvotājiem. [..]. Pagājušā² gadsimta pēdējās desmitgadēs daudzi vācu amatnieki izceļoja uz Krieviju un lielākoties apmetās Baltijā, kur čakliem un enerģiskiem cilvēkiem bija ļoti lielas izaugsmes iespējas.

Atslēdznieka pamatus apguvu "Ādolfa Grosa mākslas un būvniecības metālapstrādes darbnīcā". Gross Liepājā ieradās 19. gs. 80. gados kā ceļojošais zellis, kas diedelēja no mana tēva,  – tagad viņš bija cienījams kungs ar garu baltu bārdu, vairāku māju īpašnieks, kurš savā uzņēmumā nodarbināja no 20 līdz 30 vīriem. Protams, ne visi bija tik veiksmīgi, bija liela "mazo vāciešu" masa, kas dzīvoja ļoti pieticīgi.

Šeit, Liepājā, it īpaši manas mātes acīs, cilvēki dalījās pēc cita ranga: pirmo vietu neapšaubāmi ieņēma augstdzimušie muižnieki, pēc tam nāca lielie kungi, veiksmīgie uzņēmēji, lielie kapteiņi, fabrikanti, tirgotāji, mākleri, kuģu īpašnieki utt., savukārt uz literātiem, ja tie nebija prominenti, raudzījās ar sarauktu degunu. Īpaši skolotāji – ar dažiem izņēmumiem – man neimponēja, un nevis tāpēc, ka viņi bija slikti skolotāji, bet gan tāpēc, ka bija sīkpilsoņi un darba ņēmēji, bet galu galā bija jābūt arī tādiem. Tāpēc skolotāja profesija mani ne mazākā mērā nevilināja.

Mazumtirdzniecība gandrīz pilnībā bija ebreju rokās.

Sestdienā (sabatā) nevarēja iegādāties pat naglu. Ebreji bija turīgi, viņiem bija labas attiecības tur, "augšā", un viņi varēja dabūt visu.

Administrācija bija krievu, krievu amatpersonas (činovņiki) bija korumpētas un maz cienītas. Mans tēvs viņu korumpētību uzskatīja par patiesu svētību, jo, pēc viņa teiktā, būtu briesmīgi, ja nebūtu kukuļošanas, birokrātijā varētu pazust. Lauku ļaudis, zemnieki un rūpnīcu proletariāts bija latviski. Latvieši "pamodās" gadsimtu mijā, viņi atklāja savu valodu un kultūru (manas skolas direktors, mācītājs Bīlenšteins pirmais pētīja latviešu valodu, kultūru un vēsturi, un radīja pirmo latviešu valodas gramatiku) un bija noskaņoti stipri nacionālistiski. Viņi meklēja un atrada ceļu uz augstskolām. Viņi ienīda vācu uzkundzēšanos; sevišķi muižniekus, kas bija kā ērkšķis acī. Tā nacionālais un sociālais antagonisms darbojās vienā virzienā un pēc krievu-japāņu kara noveda pie 1905. gada revolūcijas.

Mūsu viesnīcu bija iecienījuši muižniecība un lielie, lielākoties ārvalstu tirgotāji. Mums nebija lielākā viesnīca Liepājā (lielākā bija "Hotel Petersburg"), bet "feodālākā" [..]. Agrāk, pirms "mana laika", feodālie kungi ieradās pilsētā ar saviem zirgiem, saviem pajūgiem un kalpotājiem. Attiecīgs bija viesnīcas aprīkojums: tai bija savi staļļi un savs personāls,  telpas "kungiem" un "pārējiem" bija nodalītas. Tas prasīja daudz kalpu, kurus vajadzēja pārvaldīt ar dzelzs roku.

Hermanis Drāts ar vedeklu Helmi.

Manam tēvam piemita rets talants vienmēr atrast pareizo toni. Viņš runāja ar firstiem un grāfiem ar to pašu neatkarīgo pārliecību, ar kuru vērsās pie amatniekiem, kučieriem un kalpotājiem. Viņš brīvi runāja franču valodā (krieviski viņš varēja parakstīt tikai savu vārdu) un tādējādi apliecināja savu piederību "sabiedrībai".

Viņš bija izcils runātājs, varēja turēt iespaidīgas runas un nolasīt interesantas lekcijas, piemēram, par jaunāko viesnīcu nozarē, vienmēr bija ģērbies ļoti eleganti, bija kungs no galvas līdz kājām.

Jāatzīmē, ka viņš bija apmeklējis tikai Zwergschule (vienas klases skola – irliepaja.lv) netālu no Vulfsdorfa. Visas zināšanas un prasmes tēvs ieguva pašmācības ceļā. Viņš bija lielisks rēķinātājs, varēja reizināt trīs līdz četrciparu skaitļus galvā un saskaitīt garas skaitļu rindas neticamā ātrumā. Viņš tikai paskatījās no augšas uz leju un nekavējoties pierakstīja rezultātu. Man vajadzēja desmit reizes, lai saprastu, ka viņš nav aprēķinājis nepareizi. Visiem darbiniekiem bija milzīga cieņa pret viņu. Kungam bija jāspēj sevi apliecināt, kas tajā laikā ne vienmēr bija iespējams bez "dūres", īpaši ar staļļu personālu, ja zirgi netika pareizi baroti, uzturēti un kopti. Bet ļaudis pret to neiebilda; viņi bija pie tā pieraduši kopš dzimtbūšanas laikiem. Kungs, kurš iztika bez pēriena, nebija īsts kungs, bet vārgulis, ar kuru pārbaudīt, cik tālu var iet un ko var atļauties darīt. Mūsu vecais kučieris bija pārliecināts, ka viss pasaules ļaunums nāk no tā, ka puikas nav pietiekami daudz pērti.

1.– Liepājas ezera pašreizējā platība ir 37, 15 km².
2.– Šeit: 19.gadsimta beigās.

    (Turpinājums sekos)