(Iepriekš publicēto sk. ŠEIT)

Atmiņu autors Raimunds Drāts (no kreisās) bērnībā kopā ar brālēnu Hansu Trautmanu.

Vectēvs nomira 1914. gadā, vecmāmiņa – 1922. gadā, 85 gadu vecumā. Manas mātes kristību apliecībā (izraksts no baznīcas grāmatas) rakstīts, ka viņu kristījis mācītājs Kīnics (Kienitz) (Sv.Trīsvienības baznīcas mācītājs Rihards Hermanis Ādolfs Kīnics – irliepaja.lv), slavens Liepājas savādnieks, par kuru cirkulēja bezgalīgs skaits anekdošu. Liepājas Trīsvienības baznīcas (tagad katedrāles – irliepaja.lv) sakristejā karājas liela eļļas glezna ar viņa portretu. Tā izstaro humoru un nepārspējamu ironiju. Tēvocis Gustavs Švikards savas vizītes laikā Liepājā to ļoti apbrīnoja.

Manas mātes māsa (Hanna) bija precējusies ar telegrāfa ierēdni Rūdolfu Trautmanu. Trautmanam bija jābūt ļoti izglītotam cilvēkam ar plašām interesēm, jo viņš atstāja pēc sevis daudz grāmatu par augstāko matemātiku, astronomiju, fiziku utt. Man šodien pieder neliela daļa no šīm grāmatām. Viņa dēls Hanss bija vairākus mēnešus vecāks par mani. Hanna nomira 1899. gadā un 1905. gadā – R. Trautmans, abi no tuberkulozes. Tuberkuloze tajā laikā bija plaši izplatīta slimība, taču nebija piemērotu līdzekļu tās apkarošanai. Hanss Trautmans 1905. gadā tika atvests uz mūsu māju un audzināts kopā ar mani.

Viņa mīlestība pret zināšanām nebija gluži vētraina. Lai arī viņš bija apdāvināts valodās, viņš nepabeidza vidusskolu.

1915. gada sākumā Hanss devās karā Krievijas pusē, nonāca vācu gūstā, atgriezās 1918. gadā un 1919. gadā kā kuģa puika sāka kuģot uz somu trīsmastnieka. Hanss dzīvoja nemierīgu dzīvi. Vēlāk viņš kuģoja uz angļu kuģiem (vaļu medību), kļuva par pilntiesīgu pilsoni un 1935.gadā nokārtoja stūrmaņa eksāmenu. Viņa liktenis man nav zināms, mūsu sarakste pirms daudziem gadiem ir pārtrūkusi.

Hanss Trautmans (no kreisās) kopā ar Raimundu Drātu pirms došanās karā.

Vecmāmiņa aplaimoja šo pasauli ar daudziem bērniem, visi dēli bija jūrnieki, izņemot tēvoci Kārli (Čārliju), kuru es ļoti mīlēju. Visus savus daudzos onkuļus, no kuriem daži dzīvoja Amerikā, es nepazinu. Tēvocis Hermans Zeidaks bija matrozis uz brigas "Genevia". Čārlijs jaunībā bija "pirmais" inženieris (šodien varētu teikt "galvenais inženieris") uz lielā Krievijas-Austrumāzijas līnijas tvaikoņa. Negadījumā viņš zaudēja labo kāju un nācās atteikties no tālākās karjeras. Viņš ieradās Liepājā, saņēma kompensāciju no rēderejas un nopirka Liepājas apstākļiem lielu īres namu, kā arī  pārņēma "Bolinder Glühkopfmotoren", zviedru kompānijas, kas ražoja dzinējus zvejas kuģiem, pārstāvniecību.

Viņš kopā ar draugu uzbūvēja zvejas kuteri – pirmo motorizēto zvejas kuģi Liepājā. Lai saglabātu konkurētspēju, arī pārējiem zvejniekiem bija jāaprīko viņu buru laivas ar motoriem, ko viņi pirka no tēvoča Čārlija.

Vēlāk viņš tirgojās arī ar tīkliem un citu zvejošanas aprīkojumu. 1939. gadā, kad vācbaltieši tika uzaicināti doties "mājās uz reihu", Čārlijs aizbēga uz Polijas pilsētu Kališu, kur pārņēma tabakas vairumtirdzniecības biznesu – viņam tur klājās diezgan labi.

Pēc [reiha] sabrukuma viņš ar visu ģimeni bēga uz rietumiem, un beidzot piezemējās Heidelbergā, kur nomira 1960. gadā (?). Viņam bija trīs bērni: Vecākā meita Vinnija (Winni) apprecējās 1941. gadā Kališā ar toreiz ļoti "brūno" ierēdni (inspektoru) Videki (Wiedecke). Es biju uzaicināts uz kāzām. Tantei Linai (Čārlija sieva) par lielām bēdām, kāzas notika nevis baznīcā, bet stingri nacistiski.

Gāja augstos toņos – daudz viesu, liela dzeršana, viss ļoti "brūns".

Kališā es redzēju arī pirmos ebrejus ar dzelteno zvaigzni. Vinnija pēc reiha sabrukuma ar savu mazo meitiņu Karīnu ar velosipēdu caur Leipcigu devās līdz Pēnigai un no turienes līdz Heidelbergai. Kārba ar cigaretēm atviegloja ceļojumu. Tagad viņa kopā ar vīru un meitu dzīvo Heidelbergā kā turīgi pilsoņi.

Čārlija dēls Hermans pabeidza latviešu tehnikumu Liepājā un pēc tam kaut kur strādāja. 1937. gadā es viņu iekārtoju "Peniger Maschinenfabrik", kuras pārstāvniecību biju izveidojis. Hermans Pēnigā ļoti labi attīstījās. 1939. gada vasarā es kopā ar viņu un diviem mazajiem dēliem devos savā pēdējā braucienā uz Liepāju. Viņš bija ideāls bērnu pieskatītājs. 1940. gadā Hermans pameta Pēnigu un sāka mācīties Dancigā (Gdaņskā), pēc tam viņu iesauca un viņš krita karā.

Otrs Čārlija dēls Aleksandrs vispirms dienēja Latvijas armijā. Viņš bija milzis un ar dūri varēja biezā dēlī iedzīt lielu naglu.

Ir atrodami atbilstoši kino ieraksti. Pēc pārcelšanās viņš palīdzēja savam tēvam Kališā, pēc tam tika uzaicināts iestāties SS un kara pēdējās dienās tika nopietni ievainots – viņš zaudēja roku un kāju. Tagad Aleksandrs ar savu pensiju un sievas nopelnīto dzīvo Heidelbergā. Viņam ir divi patstāvīgi dēli, viņš rūpējas par mājas saimniecību un ar savu folksvāgenu dodas jaukos ceļojumos. 1963. gadā (?) viņš apmeklēja mūs Leipcigā.

(Turpinājums sekos)