Piedāvājam Varšavā dzīvojošā poļu vēsturnieka Mareka Gluško apskatu par Liepājas Nikolaja ģimnnāzijas dibināšanu, tās attīstību un ievērojamākajiem poļu tautības audzēkņiem.

Publiskās izglītības sākumi Liepājā iesniedzas XVI gs. vidū, kad pastāvēja vienklasīga draudzes skola (Parochialschule), kuru vadīja luterāņu mācītāji. Skola sagatavoja iesvētīšanas sakramentam.

Kurzemes hercoga Frīdriha 1625.gadā izdotā privilēģija, kura Liepājai piešķīra pilsētas tiesības, noteica maģistrātam pienākumu uzturēt publisko skolu. Tādēļ apmēram 1630.gadā tika izveidota Latīņu skola (Lateinschule). No 1788.gada tā atradās Baznīcas ielas ēkā, kurā vēlāk līdz XIX. gs. 80.gadiem bija slavenā Nikolaja ģimnāzija.

XIX. gs. sākumā Krievijā notika izglītības reforma. 1803.gadā tika izdots Aleksandra I ukazs, kurā bija minēti Krievijas Impērijas izglītības sistēmas organizēšanas noteikumi.  Kā norādīts šajā aktā, katra izglītības sistēmai pakļautā mācības apgabala galvenā vienība ir universitāte, guberņas galvaspilsētā jāatrodas ģimnāzijai, apriņķa pilsētās vienai vai vairākām apriņķa skolām, bet katrā draudzē elementārskolai (pamatskolai).  Pamatojoties uz šo likumu, 1806.gadā, 250 gadu pēc pirmās skolas izveidošanas Liepājā, Pilsētas Latīņu skola kļuva par apriņķa skolu (Kreisschule), saņemot finansiālu atbalstu arī no valsts. Tad arī tika dibināta pirmā Liepājas meiteņu skola, kā arī divas elementārskolas (pamatskolas).

1820.gadā tika izdots likums par Tērbatas universitātei pakārtotajām mācību iestādēm. Likums paredzēja, ka skolām jākapo trim iedzīvotāju grupām: tiem, kuri nākotnē strādās fizisku darbu, tiem, kuri savu dzīvi saistīs ar amatniecību vai rūpniecību, un visbeidzot tiem, kuri macībās iegūtās zināšanas pielietos, kalpojot valsts vai sabiedriskajā darbā. Lai apmierinātu triju minēto grupu vajadzības, jāveido trīs dažādu veidu skolas – elementārskolas (pamatskolas), apriņķa skolas un ģimnāzijas. Likums daudzās pilsētās atkārtoja vai attīstīja Viskrievijas 1803.gada risinājumu, kā arī pielāgojās vietējiem apstākļiem. Valodu jautājumā 1820.gada likums paredzēja obligātu krievu valodas macīšanu skolās, kaut arī mācību valoda arvien vēl bija vācu valoda. Liepājas ģimnāzija vēlāk tika veidota, balstoties tieši uz šo 1820.gada likumu.

Kārtējās reorganizācijas laikā Liepājā 1848.gadā tika radīta Augstākā apriņķa skola (höhere Kreisschule), pēc kuras beigšanas bija iespējams iestāties ģimnāzijas pēdējā klasē (vistuvākās ģimnāzijas tolaik atradās Jelgavā un Kuldīgā).
1861.gadā Augstākā apriņķa skola tika pārveidota par Liepājas proģimnāziju, tādējādi audzēkņi ieguva iespēju nokārtot ģimnāzijas beigu eksāmenu Liepājā. Proģimnāzijā tika atvērta arī navigācijas klase, tā iesākot izglītības novirzienu, kura nākamais attīstības posms bija Navigācijas skolas (Navigationsschule) dibināšana 1876.gadā.

1865.gadā proģimnāzija tika pārveidota par sešklašīgu (velāk septiņklasīgu) ģimnāziju – skolu, kura ar Nikolaja ģimnāzijas nosaukumu ierakstījusi skaistu lappusi arī Polijas vēsturē, izglītojot un veidojot paaudzi, kurai vēlāk bija lemts piedalīties Polijas valsts atjaunošanā.

Nikolaja ģimnāzija
Liepājas Nikolaja ģimnāzijas atvēršana notika laikā, kad šajā Kurzemes pilsētā apmetās daudzas poļu – lietuviešu ģimenes. Cara valdības represiju laikā pret apspiestās Janvāra sacelšanās dalībniekiem viņu īpašumi Žemaitijā, Kauņas un Viļņas apgabalos tika konfiscēti vai piespiedu kārtā pārdoti (bieži par zemāku cenu, nekā bija to patiesā vērtība), bet veselas ģimenes tika izsūtītas uz Sibīriju. Pēc soda izciešanas un atgriešanās no Sibīrijas šīm ģimenēm bija aizliegts atgriezties dzimtajā pusē Lietuvas guberņās, tādēļ tās bieži izvēlējās apmesties Liepājā, Kurzemes guberņā, lai būtu pēc iespējas tuvāk dzimtajām vietām. Otrs Liepājas popularitātes iemesls minētajā laikā bija izcilā vācu ģimnāzija, kura progresējošās rusifikācijas apstākļos pievilka poļus pat no vistālākajiem bijušās Žečpospolitas apgabaliem. XIX. gs. 70.gadu sākumā Liepājas ģimnāzijā mācījās 120 poļu un žemaišu, kuru skaits veidoja 25% no audzēkņu kopējā skaita. "Sabrauc uz to [ģimnāziju] no visām pusēm liels daudzums poļu jaunatnes, īpaši no Žemaitijas, līdz ar to šejienes poļus galvenokārt veido pēdējie" – lasām 1878.gada presē.1.

Uz šo laiku (tas ir, XIX gs. 70. un 80.gadiem) Liepājas ģimnāzijas vēsturē attiecināmi daudzi interesanti dienasgrāmatu/atmiņu literatūrā sastopami apraksti. Tie labi atspoguļo skolā valdošo atmosfēru, kā arī iemeslus, kuru dēļ poļi, pat no attāliem senās Žečpospolitas apgabaliem, tik labprāt izvēlējās Liepājas ģimnāziju savu dēlu izglītībai.

"Liepāja septiņdesmito gadu beigās bija klusa pilsēta, kuras pārvalde atradās vācu rokās un kura bija brīva no tās nolemtības, kura izsekoja katru kultūras dzīves parādību kā Polijā, tā arī Krievijā. Viss tur bija tāds, ko vislabāk var izteikt ar vācu valodas vārdu – geműtlich (mājīgs). Starp citu, vācieši, ļaudis ar daudz augstāku kultūras dzīves pamatvajadzību līmeni nekā krievu sabiedrība, izprata izglītības lomu un necentās radīt šķēršļus, ja kads ķērās pie izglītojoši–kulturāla darba, bet, ja tas bija pretrunā ar krievu administāciajs nostāju, vācieši klusēja un skatījās caur pirkstiem. Tieši pateicoties tam, varēja tikt radīta nelegāla poļu ģimnāzistu bibliotēka, kura ietilpa Rehņevsku zēnu istabā. Šis fakts bija sabiedrībā labi zināms, bet tādēļ nevienam netika radītas ne vismazākās nepatikšanas. Starp citu, daudz nozīmēja arī cieņa, kuru sabiedrība juta pret veco Rehņevski."2.

"Šajā laikā no [poļu] ģimnāzijas audzēkņu vidus izdalījās liela vecāko audzēkņu grupa, kura izveidoja poļu bibliotēku un organizēja lasījumus, diskusijas, tikšanās un teātra uzvedumus ar labdarības mērķi. Šiem audzēkņiem bija liela ietekme uz visu Liepājas poļu jaunatni, modinot tajā solidaritātes jūtas un interesi par nacionālo jautājumu un sabiedriskās dzīves tematiku."  3. 

"Skolas atmosfēra [Liepājas ģimnāzijā], atšķirībā no tālaika krievu skolām, bija labvēlīga skolēnu brīvai attīstībai. Attiecības ar skolotājiem bija draudzīgas, īpaši ar direktoru, kurš pat veicināja skolēnu izglītošanos pēc stundām to  dzimtajā valodā. Valdīja pilnīga tolerance pret visām tautībām.  Tā kā šādos apstākļos varēja notikt arī zināma skolēnu ģermanizācija, poļu bērni ar vietējo poļu palīdzību, lai saglabātu dzimtās valodas tīrību un iepazītu savas tautas literatūru, sāka dibināt nelielu poļu bibliotēku, kura sākumā ietilpa koferī, taču vēlāk tās apjomi pieauga līdz pat vairākiem skapjiem. Līdzekļi bibliotēkas veidošanai galvenokārt nāca no amatieru teātra izrāžu ienākumiem, kuros piedalījās arī skolas jaunatne, lai gan tikai vīriešu kārtas. Piekrišana izrādēm poļu vidū bija liela. Izrādes notika ar skolas direktora ziņu, kurš [Nikolai Lenstroem – aut. piez.] šo kustību atzina par labu." 4.

Katrā no trim iepriekš minētajiem fragmentiem tikusi pieminēta ģimnāzijas audzēkņu veidotā nelegālā poļu bibliotēka. No šodienas skatu punkta šāds fakts mums var likties maznozīmnīgs, tomēr jāatceras tālaika apstākļi. Laika periods no 1863.gada sacelšanās līdz 90.gadu beigām Krievijas impērijā bija laiks, kad jebkura poliskuma izpausme tika apspiesta, jo īpaši Lietuvas guberņās.

"Tas bija laiks, kad iestādēs un sabiedriskās vietās atradās plakāti "poliski runāt aizliegts"; kad audzēknim nebija tiesību atsaukties poliski ne tikai skolā, bet arī uz ielas; kad tādam noziegumam kā sarunai ar māti uz ielas poļu valodā varēja būt smagas sakas, pat līdz izslēgšanai no ģimnāzijas." 5.

Kurzemes guberņā vara neizturējās tik pārspīlēti, toties pilsoniskās brīvības izpausmēm bija vairāk iespēju nekā Lietuvas apgabalos, lai gan arī šeit poļu valoda oficiālajā saziņā bija aizliegta. Toreiz Liepāja poļu jaunatnei – salīdzinājumā ar Polijas un Lietuvas teritoriju – bija sava veida brīvības oāze.

Staņislavs Rehņevskis atcerējās: "Tā bija vācu ģimnāzija gan mācību valodas, gan mācīšanas veida ziņā. Vismaz poliskuma apspiešanu nepiedzīvojām; ģimnāzijā valdīja klasicisma gars, ar pilnvērtīgām seno valodu, vēstures un vācu literatūras lekcijām. Taču dabaszinātnes un matemātika tika traktētas ļoti virspusēji. Salīdzinot ar krievu skolām, attiecības starp skolotājiem un audzēkņiem bija draudzīgas un balstījās savstarpējā uzticībā."6.

   * * *
1865.gada 12. maijā cars Aleksandrs II apstiprināja Valsts Domes iesniegumu par Pērnavas, Liepājas un Ārensburgas proģimnāziju pārveidošanu par ģimnāzijām, bet 1865.gada 27. maijā pozitīvi tika izskatīts Liepājas varas iestāžu iesniegums par ģimnāzijas nodēvēšanu 1865.gadā  tikai 21 gada vecumā mirušā troņmantnieka Nikolaja Aleksandroviča vārdā, kurš divreiz bija apmeklējis Liepāju (1860. un 1862.gadā). Tērbatas mācības apgabala kurators deva piekrišanu Liepājas ģimnāzijas darbības sākšanai 1865.gada 1. augustā. Skolas svinīgā inaugurācijas ceremonija notika 8. septembrī – pāragri mirušā skolas patrona dzimšanas dienā.

Šajā dienā svinīgi izgreznotajā Baznīcas ielas skolas ekā sapulcējās skolotāji un skolēni, skolas kolēģijas locekļi, pilsētas vadība, garīdznieki, citu Liepājas skolu skolotāji, kā arī daudzi līdzšinējās proģimnāzijas absolventi. Svinības ievadīja baznīcas dziesmu nodziedāšana, bet atklāšanas runu sacīja mācītājs Ceidlers (Zeidler), uzsverot šīs dienas nozīmi pilsētas vēsturē. Pēc tam runāja skolas direktors Kārlis Lessevs (Carl Lessew), iepazīstinot ar skolas vēsturi – tās ceļu no vienkāršas apriņķa skolas par Augstāko apriņķa skolu, tad proģimnāziju un visbeidzot ģimnāziju. Direktors cita starpā minēja 1862.gadā notikušo troņmantnieka Nikolaja (vēlākā skolas patrona) vizīti, kuras laikā viņš toreizējai proģimnāzijai dāvājis mācību līdzekļus ģeogrāfijas mācīšanai. Skolas atklāšanas ceremonija beidzās ar korāļa "Nun danket alle Gott" un valsts himnas nodziedāšanu. "Libausche Zeitung" šajā sakarā minējusi, ka ģimnāzijas izveidošana bijusi iespējama, arī pateicoties lielām pilsētas vadības pūlēm, kura uzņēmusies uz sevis lielu papildu finansu slogu.

Tātad Nikolaja ģimnāzija radās uz agrāko skolu bāzes. Līdz 1890.gadam ģimnāzijā bija 7 klases (septima – prima).

Mācības parasti ilga 7,5 gadus, no kuriem pusotru gadu audzēkņi pavadīja pēdējā klasē (prima). Mācību gadam bija 2 semestri, pirmais sākās augustā un ilga līdz Ziemassvētkiem, otrais sākās janvāra sākumā un ilga līdz maija beigām vai jūnija vidum. 1890.gadā stājās spēkā noteikums, ka mācību ilgumam ģimnāzijās jābūt  8 gadiem.

Kā jau minēts iepriekš, Liepājas ģimnāzijas ietvaros darbojās arī viengadīga navigācijas skola, kura 1876.gadā kļuva par patstāvīgu mācību iestādi ar 3 klasēm. Tajā apmācīja matrožus un stūrmaņus jūras un piekrastes kuģu apkalpei.
XIX gs. 70.gados Nikolaja ģimnāzijas audzēkņu skaits pastāvīgi pieauga, 1878.gadā sasniedzot 460 skolēnus. Vēlāk, arī Liepājas reālskolas izveidošanas dēļ, ģimnāzistu skaits parasti vairs nepārsniedza 450.

Skolēnu statistika skar arī reliģiskās piederības jautājumu.  Piemēram: 1884.gadā no 398 skolēniem 161 bija evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederīgais (41,2%), 130 jūdaisti (33,3%), 76 katoļi (19,4%) un 22 pareizticīgie (5,6%). 1887.gadā skolēnu kopskaits bija 431, no tiem 181 bija evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederīgais (42%), 119 katoļi (27,6%), 100 jūdaisti (23,2%) un 31 pareizticīgais (7,2%).

Liepājas ģimnāzijai bija izcili klasisks raksturs, daudz uzmanības tika pievērsts latīņu un grieķu valodām. No 36 mācību stundām nedēļā pēdējā klasē 1868.gadā veselas 16 bija veltītas šo valodu apguvei (9 stundas latīņu un 7 stundas grieķu). Visās 6 ģimnāzijas klasēs kopā 1868.  gadā nedēļā bija 41 latīņu valodas stunda, 30 krievu valodas stundas, kā arī 24 grieķu valodas stundas. Šie trīs priekšmeti  dominēja arī mācību programmā XIX gs. 80.gadu vidū, kad ģimnāzijā jau bija 8 klases: 66 latīņu valodas stundas, 45 krievu valodas stundas, kā arī 36 grieķu valodas stundas. Tūlīt aiz šiem priekšmetiem tomēr ierindojās matemātika (33 stundas), kuras mācīšanu Staņislavs Rehņevskis atceras kā pasniegtu ne visai augstā līmenī. Tas tomēr nemaina faktu, ka šīs skolas absolventu vidū atrodami daži vēlāki izcili inženieri, piemēram, minētais Staņislavs Rehņevskis vai Gabriels Narutovičs.

Sakarā ar ātri augošo skolēnu skaitu vecā, XVIII gadsimta beigās celtā ēka Baznīcas ielā kļuva par mazu, tādēļ jau XIX gs. 70.gados tika plānota jaunas skolas celšana. Tomēr traucēja finansu trūkums pilsētas kasē. 80.gadu sākumā vietējā Ugunsdzēsības biedrība (Feuerversicherungsgesellschaft) piešķīra pilsētai 100 000 rubļu dāvinājumu jaunās ģimnāzijas ēkas celšanai un 1883.gada pavasarī notika jaunās skolas ēkas pamatakmens iemūrēšana. No Komaru un Tolstoju ģimenēm tika nopirkts gruntsgabals toreizējā Sāls ielā (Salzstrasse) un iesākta būve, kura tika pabeigta 1884.gada beigās. Investīcijas kopējās izmaksas (gruntsgabala pirkšana, būvniecības darbi un skolas iekārtošana) sasniedza 135 000 rubļu. 1885.gada janvārī notika svinīga kārtējā mācību gada atklāšanas ceremonija jaunajā, skaistajā ēkā.

XIX gs. 80.gadi atnesa vēl vienu būtisku izmaiņu skolas vēsturē. 1887.gada 10. aprīlī tika izdots rīkojums par krievu valodas kā mācību valodas ieviešanu ģimnāzijās visā Tērbatas mācības apgabalā (1887.gada 17. jūlijā tika izdots tāda paša satura rīkojums par krievu mācību valodas ieviešanu arī visās vidējā līmeņa mācību iestādēs). Liepājas vadība iesniedza petīciju Izglītības ministrijai Pēterburgā vācu valodas kā macību valodas saglabāšanas jautājumā, taču atbilde bija negatīva, un sākās pakāpeniska pāreja no vācu uz krievu mācību valodu.

1893.gadā Nikolaja ģimnāzijas mācību programma tika papildināta ar fakultatīvu latviešu un senebreju valodas mācīšanu (neskatoties uz to, ka ievērojama daļa audzēkņu bija poļu izcelsmes, par poļu valodas mācīšanu jebkādā formā nevarēja būt ne runas).

Pārcelšanās laikā uz jauno ēku 1885.gada janvārī skolas gada budžets bija 21 000 rubļu (no tiem pilsēta piešķīra 8700 rubļus). Valsts deva 6100 rubļus, bet  atlikušo summu veidoja audzēkņu iemaksātā nauda (6200 rubļu). Mācību maksa bija 44–60 rubļi gadā (zemāka maksa sagatavošanas klasē), kas gandrīz ierindoja ģimnāziju privātu mācību iestāžu vidū, mācību maksa ievērojami pārsniedza to, kāda bija citās publiskās ģimnāzijās (Kronsgymnasien). Lai ģimnāzijā varētu macīties arī skolēni no mazāk pārtikušām ģimenēm, 1881.gadā tika izveidota Palīdzības biedrība audzēkņiem no nabadzīgākām ģimenēm ar 2500 rubļu sākuma kapitālu. Biedrība, par kuras pirmo priekšsēdētāju kļuva toreizējais ģimnāzijas direktors Lenstrēms (Lenström), piešķīra līdzekļus mācību maksas sagšanai, grāmatu un apģērba iegādei.

Liepājas Nikolaja ģimnāzija darbojās 50 gadus (1865 – 1915). 40 gadu laikā, no 1865. līdz 1905.gadam, skolu vadīja trīs direktori: Kārlis Lessevs (Carl Lessew, direktors 1865 – 1869), Nikolajs Lenstrēms (Nicolai Lenström8., direktors 1870 – 1883) un Alberts Volgemuts (Albert Wohlgemuth, direktors 1883 – 1905). Lessevs un Volgemuts bija – pārsteidzoši klasiskai ģimnāzijai – matemātikas skolotāji, bet Lenstrēms mācīja krievu valodu un literatūru. Lessevs agrākos gados bija Liepājas Proģimnāzijas direktors, 1864.gadā viņam jau bija 30 gadu darba stāžs, kas pēc to laiku priekšrakstiem jau lika doties pensijā, tomēr viņa "pedagoga licence" tika pagarināta par 5 gadiem, kas deva godpilno iespēju piedalīties ģimnāzijas atvēršanas ceremonijā un būt par tās pirmo direktoru.

Viņa pēctecis Nikolajs Lenstrēms, pēc tautības soms, pirms direktora posteņa ieņemšanas Liepājā bija strādājis par krievu valodas skolotāju Kazaņas un Rīgas ģimnāzijās. Poļu audzēkņu atmiņās viņš minēts kā godprātīgs un tolerants cilvēks, kurš līdz ar to veicinājis skolēnu brīvu garīgu attīstību un devis tiem iespēju izkopt savu dzimto valodu. Lenstrēms iegājis vēsturē arī ar to, ka sarakstījis Krievu – vācu un vācu – krievu vārdnīcu, kura laikā no 1871. līdz 1900.gadam piedzīvojusi četrus izdevumus.

Trešais no viņiem, Alberts Volgemuts, ir viena no ievērojamākajām personībām Liepājas vēsturē. Ar Liepājas ģimnāziju viņš saistīts 35 gadus, no tiem 22 gadus bijis direktors. Vienlaicīgi Volgemuts aktīvi piedalījās pilsētas sabiedriski politiskajā dzīvē, bet laikā no 1910. līdz 1914.gadam pildīja pilsētas galvas pienākumus.

Nākamie direktori, Nikolajs Papilovs (Nicolai Papilow, direktors 1905 – 1908), bet pec viņa Fomins ne ar ko īpašu nav izcēlušies.
* * *
Liepājas ģimnāzijas absolventu vidū ir daudzi ievērojami poļi, kuri vēlāk guvuši panākumus sabiedriski politiskajā dzīvē, kultūrā un zinātnē:
Leopolds Vojevodzkis (Leopold Wojewódzki, 1846 – 1901), klasiskais filologs, sengrieķu filoloģijas profesors Odesas universitātē (beidzis Liepājas proģimnāziju 1864.gadā).
Tadeušs Rehņevskis (Tadeusz Rechniewski, 1862 – 1916), jurists, sociālists, izglītības darbinieks, publicists. Viens no pirmās poļu strādnieku partijas dibinātājiem, notiesāts uz 14 gadiem katorgā. Varšavas Tautas universitātes idejas autors (strādniekus izglītojoša organizācija, kuras mērķis bija izglītības un kultūras līmeņa paaugstināšana strādnieku vidū, viņu iesaistīšana kultūras dzīvē un sabiedriskās un nacionālās apziņas padziļināšana). Rehņevska bērēs Varšavā piedalījās vairāki desmiti tūkstošu strādnieku, viena no Varšavas ielām nosaukta Tadeuša Rehņevska vārdā.
Staņislavs Rehņevskis (Stanisław Rechniewski, 1863 – 1940), komunikāciju inżenieris, projektētājs un izgudrotājs, Tadeuša Rehņevska brālis. Patentējis daudzus tehniskus risinājumus, īpaši tiltu būvniecībā. Rehņevska projektēto koka tiltu veids nosaukts viņa vārdā.
Gabriels Narutovičs (Gabriel Narutowicz, 1865 – 1922), hidrotehnikas  inženieris, Cīrihes Politehnikuma profesors, Sabiedrisko darbu ministrs, Ārlietu ministrs, pirmais Polijas Republikas prezidents.
Konstantijs Skirmunts (Konstanty Skirmunt, 1866 – 1949), politiķis un diplomāts, Ārlietu ministrs (1921 – 1922), Polijas Republikas vēstnieks Romā un Londonā.
Henriks Skirmunts (Henryk Skirmunt, 1868 – 1939), komponists, dzejnieks, operas "Pans Volodijovskis" (pēc H. Senkeviča romāna motīviem) autors. Konstantija Skirmunta brālis.
Konstantijs Hejmovskis (Konstanty Hejmowski, 1867 – 1938), advokāts, izcils jūras tiesību un starptautiskās tirdzniecības tiesību speciālists. Liepājas Pilsētas Domes deputāts (1902 – 1914), Liepājas Romas – Katoļu Labdarības biedrības priekšsēdētājs.
Jans Pilsudskis (Jan Piłsudski, 1876 – 1950), jurists, sabiedriskais darbinieks, Sejma deputāts un vicemaršals, Finansu ministrs (1931 – 1932), Polijas Bankas vicepriekšsēdētājs (1932 – 1937). Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) jaunākais brālis.
Stefans Pšezdzeckis (Stefan Przeździecki, 1879 – 1932), diplomats, Diplomātiskā Protokola veidotājs un direktors (1919 – 1928), Polijas Republikas vēstnieks Romā.
Vladislavs Micevičs (Władysław Micewicz, 1883 – 1938), ogļrūpniecības inženieris, pirms 1. pasaules kara galvenais inženieris Donbasa ogļraktuvju Novorosijskas biedrībā, Polijas Silēzijas ogļraktuvju "Andaluzja" direktors (1933 – 1938).
Kazimirs Okuličs (Kazimierz Okulicz, 1890 –1981), žurnālists, politiķis, Sejma deputāts, Tieslietu ministrs Polijas Republikas trimdas valdībā (1954 – 1955).
Jans Stefanovičs (Jan Stefanowicz, 1892 – 1978), arhitekts, Polijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs, Gdiņas Centrālās viesnīcas projekta autors (1928).
Vērts pieminēt arī to izcilo cilvēku uzvārdus, kuri bija Liepājas ģimnāzijas audzēkņi, taču, karam sākoties, skolu Liepājā nevarēja pabeigt:
Francišeks Adamanis (Franciszek Adamanis, 1900 – 1962), izcils ķīmiķis, farmaceits. Akadēmisko mācību gramatu "Farmaceitiskā ķīmija" un "Zāļu ķīmija", kā arī 90 publikāciju autors. Poznaņas universitātes Farmaceitiskās ķīmijas katedras vadītājs, kā arī Poznaņas Medicīnas akadēmijas Farmācijas fakultātes dekāns (1938 – 1962, ar pārtraukumu 2. pasaules kara laikā). Farmācijas fakultātes bibliotēka  kopš 1992.gada nosaukta viņa vārdā. Profesora nopelnus atzīmējot, viņa vārdā nosauktas arī Poznaņas 32.aptieka un  231.aptieka Tihos.

Staņislavs Hejmovskis (Stanisław Hejmowski, 1900 – 1969), jurists, advokāts, Konstantija Hejmovska dēls. Strādnieku aizstāvis politiskajos tiesas procesos, kuri sekoja Poznaņas 1956.gada jūnija notikumiem, vairākkārt aizstāvējis antikomunistiskās pagrīdes cīnītājus. Savas nelokāmās nostājas dēļ ticis komunistiskās varas izsekots un zaudējis tiesības strādāt sava profesijā. 2006.gadā, Poznaņas Jūnija 50.gadadienā, viena no pilsētas ielām nodēvēta viņa vārdā.

 ***
Nikolaja ģimnāzija ieņem godpilnu vietu Liepājas vēsturē, taču tās nozīme ievērojami pārsniedza toreizejās Kurzemes guberņas robežas. Tā bija viena no labākajām mācību iestādēm Krievijas impērijā, daudzu tautību un reliģisko pārliecību jauniešus izglītojot humānisma un tolerances  garā, mācot tiem cieņu ne tikai pret zināšanām un zinātni, bet arī pret citiem cilvēkiem. Šī ģimnāzija, ilgus gadus pretojoties arvien plašumā ejošajai izglītības sistēmas rusifikācijai (pie tam ar rusifikāciju šeit jāsaprot ne tikai krievu mācību valodas, bet galvenokārt autokrātiskai birokrātijai raksturīgu uzskatu un uzvedības  uzspiešana), bija viena no vislabprātāk izvēlētajām skolām poļu ģimenēs, kuras vēlējās pasargāt savus dēlus no visu polisko noliedzošās rusifikācijas politikas. Tieši  viņiem  un viņu piemiņai arī veltīts šis teksts.

Tomēr Nikolaja ģimnāzija būtu pelnījusi tai veltītu monogrāfiju – šis raksts ir tikai poļu pētnieka, kuru pirmām kārtām interesē poliskie motīvi Liepājas vēsturē, subjektīvs skatījums. Pētījumā nav tikuši pieminēti visi ģimnāzijas pedagogi, bet starp viņiem ir tādas interesantas personības kā Edmunds Fekenstedts (Edmund Veckenstedt, 1840 – 1903), seno (klasisko) valodu  skolotājs un etnogrāfs, vairāku darbu par etnogrāfiju un kultūras antropoloģiju (folkloristiku) autors,  starp kuriem ir arī interesants pētījums par Žemaitijas mītiem un leģendām.9.

Tekstā pieminēti tikai poļu tautības izcilākie Liepājas ģimnāzijas absolventi, bet skaidrs, ka tādi bija arī starp šīs skolas citu tautību audzēkņiem, piemēram, vācu psihologs un filozofs Osvalds Kūlpe (Oswald Külpe, 1862 – 1915)10. , ar kuru draudzējās brāļi Rehņevski.

Varbūt Nikolaja ģimnāzijas atvēršanas 150. jubileja būtu laba iespēja sākt darbu pie šādas monogrāfijas?

Mareks Gluško (Marek Głuszko)
Tulkojums uz latviešu valodu: Liene Gūtmane

Bibliogrāfija:
Janicki A., Kurlandia w latach 1795 – 1915, Gdaņska, 2011
Schön A., Zur Geschichte des Libauschen Schulwesens, Nachrichten über den Bestand und die Thätigkeit des Nikolai–Gymnasiums im Jahre 1884
Libausche Zeitung (1860 – 1905)
______________

1. Libawa, w połowie sierpnia, Tygodnik Ilustrowany, 1878
2. Krzywicki L., "Wspomnienia" (Kšivickis L., "Atmiņas"), 2. sēj. Juljans Rehņevskis (Juliusz Rechniewski, 1821 – 1887), advokāts, trīsreiz ievēlēts par Pilsētas Domes deputātu (1878-1887), Pilsētas Valdes loceklis, pilsētas galvas vietnieks.
3. Rechniewski St., Z czasów gimnazjalnych i studenckich, [w:] Gabriel Narutowicz. Pierwszy prezydent Rzeczypospolitej. Księga pamiątkowa. Zbiór artykułów i wspomnień, Warszawa 1925
4. Szapiro B., "Tadeusz Rechniewski (1862 – 1916). W katordze – na wygnaniu – w kraju" (B. Šapiro "Tadeušs Rehņevskis (1862 – 1916). Katorgā – izsūtījumā – savā valstī"), Varšava, 1927
5. Romer Eugeniusz, "Wspomnienia 1871 – 1939" (Romers Eugeņjušs, "Atmiņas 1871 – 1939").  Autors šāda veida sodus pieredzējis Viļņas ģimnāzijā.
6. Rechniewski St., Z czasów gimnazjalnych i studenckich.
7. Libauszche Zeitung, nr. 107 (11.09.1865). Ģimnāzijas tipa skolas izveidošana saistījās ar nepieciešamību piešķirt ievērojamas papildu dotācijas izglītībai no pilsētas pašvaldības.
8. Uzvārda rakstība dažos avotos: Lenstroem
9. Die Mythen, Sagen und Legenden der Žamaiten (Litauer), Heidelberg, 1883
10. Kopš 2004. gada par godu šī izcilā psihologa piemiņai Vircburgas (Würzburg) universitāte piešķir Osvalda Kulpes balva (Oswald-Külpe-Preis)