Liene Gūtmane (dzimusi Štāla) sava ceturtā dzejoļu krājuma "Nestāsti", ko viņa laidusi klajā ar pseidonīmu "L", atvēršanas svētkus bija izvēlējusies rīkot Liepājā, lai gan ar vīru, poļu diplomātu Mareku Gluško un vienu no meitām – Annu – jau vairākus gadus dzīvo Bernē, Šveicē.

Pat nejautājot dzejniecei, kāpēc Liepājā un kāpēc tieši Humanitārā institūta telpās Kūrmājas prospektā 13, ir skaidrs, ka Liene ļoti ciena gan augstskolu, ko savulaik absolvējusi pati, un pēc tam arī vecākā meita Katrīna, gan savu dzimto pilsētu. Turklāt, kā dzejniece atklāja grāmatas atvēršanas svētku viesiem, dzimusi viņa pavisam netālu, gandrīz vai ielas pretējā pusē, kur savulaik atradās Liepājas dzemdību nams.

"Nestāstu" ievadā Liene īsi apraksta savas darba gaitas: "Liene Gūtmane – latviešu valodas un vācu valodas skolotāja Liepājā, latviešu valodas lektore Varšavas Universitātes Baltistikas nodaļā, sekretāre Polijas vēstniecībā Rīgā,

sekretāre un finanšu daļas asistente Polijas vēstniecībā Bernē. Pastniece, iepakojumu fabrikas un senioru aprūpes darbiniece jeb CareGiver Bernē. Mēģinājusi arī tulkot."

Grāmatas ievadā ir arī kāds vārds par Lieni Štālu: "Liene Štāla – dzejoļu krājumu "Vakardiena" (1997), "Melnais eņģelis" (2002) un "Lidot" (2005) autore; dzeja arī kopkrājumos un presē ("Kurzemes Vārds", "Karogs", "Liepājas kalendāros" u.c.). Prot arī nerakstīt."

Un arī par to, kāpēc "L": "Izrādījās, ka "Nestāstu" autore tomēr nav neviena no abām. Viņu stāsti būtu pavisam citādi."

Tāpēc, "nav ko tos divus uzvārdus apvainot ar jauniem darbiem, kuri var kādam arī nepatikt,

lai tā Štāla un Gūtmane dzīvo laimīgas! Šo grāmatu ir sarakstījusi L.

Man bija draudzene fabrikā – Gī. Ja var būt Gī, tad es varu būt L."

Dzejoļu krājums "Nestāsti" ar dzejnieces meitas Annas gleznu "Ofēlija" uz vāka.

Klātienē Liene pastāsta mazliet vairāk ne tikai  par to, kā radās "L", bet arī pats dzejoļu krājums, kā arī par savām un ģimenes gaitām laikā līdz "Nestāstiem".

"Mācījos 5.vidusskolā. Divpadsmit gadus. Labi apguvu vācu valodu, par ko esmu pateicīga. Slikti apguvu matemātiku, fiziku un ķīmiju, ko man varbūt tik daudz nemaz nevajadzēja kā vācu valodu.

1992.gadā beidzot vidusskolu man bija dilemma. Šādas dilemmas priekšā normāli ļaudis nestāvētu. Biju devusies uz Universitātes atvērto durvju dienu, apmeklēju Slāvistikas fakultāti, izlēmusi studēt krievu [valodu] plus viens, tātad poļu, čehu vai ko nu tur piedāvās... Atgriežos no šīs atvērto durvju dienas mammas rokās: "Slāvi..." (smaga nopūta). Atgriežos pie savas klases: "Ko tu apskatījies atvērto durvju dienā? Slāvistika? Tas nav normāli! Mums ir neatkarīga valsts, tu pat Tautas frontē negāji. Kas tu esi?!"

Ar šausmīgu kaunu atmetu šo sapni. Domāju, krievu valodu protu vienalga – varēju lasīt, rakstīt, dzejot, tikai maz darīju. Sāku studēt latviešu filoloģiju, kas bija brīnišķīgi,

deva man brīnišķīgas literatūras zināšanas un ļoti lielu špikeru praksi vēsturiskajā gramatikā, dialektoloģijā, eventuāli – fonētikā.

Pret morfoloģiju un sintaksi man nekā nav, ir okei. Bet literārā daļa, sākot ar antīko, sākot ar tiem garajiem tekstiem, ko Zanda Gūtmane mums lasīja priekšā, bija tik fantastisks uzrāviens – par polisēm un antīko kultūru, ka

es no tā netiku vaļā, vēl ceturtajā krājumā man Apolloni skraidīja gar gružkastēm... [..] Es atceros visu par literatūru!"

Liene nolasa arī savu pirmo, 1991.gadā publicēto dzejoli "Rēgs" no žurnāla "Draugs" un pastāsta, ka dzejas rakstīšanas netikums tā nopietni aizsācies 11.klasē.

Un, lai gan "es nevēlējos būt skolotāja, es nevēlējos būt zinātniece, es gribēju izlasīt visu, cik var", tomēr Liene kādu laiku strādājusi Liepājā par skolotāju, vienā skolā mācot latviešu valodu, otrā – vācu. Taču tad veiksmīgi nokārtojusi DAAD (studentu apmaiņas) stipendiju un devusies uz Vāciju turpināt mācības.

"Pirmā meitene, kas no Liepājas ar šo stipendiju aizbrauca uz Vāciju, bija Sanita. Atgriezās Sanita.

Viņai bija jaunas drēbes, viņa perfektāk runāja vāciski, viņa bija uzziedējusi puķe.

Es, viņas klasesbiedrene, kas sēdēja solu aiz viņas, pa to laiku dabūjusi šo skaisto meiteni (meitu Katrīnu). Domāju, Sanita var. Liene nevar? Liene arī var."

Vācijā Liene iepazīstas ar savu nākamo dzīvesbiedru Mareku Gluško.

"Pirmajā nodarbībā ākstījos pie tāfeles – zīmēju velniņus un sirsniņas. Zālē ienāca jauns poļu students. Paskatījās. Nicinoši. Un mēs palikām kopā. Cilvēks kļuva par diplomātu, un mēs vairs nevarējām atgriezties šeit. Atlika kļūt par diplomāta sievu un piestrādāt visās vietās, kur vīra dzīve aizved. Un tur izauga Anna."

Liene Gūtmane jeb L, lasot dzeju no sava jaunā krājuma "Nestāsti". Foto: irliepaja.lv.

19 gadus vecā Lienes un Mareka Gluško meita Anna ir autore gleznai, kas redzama uz dzejoļu krājuma "Nestāsti" vāka.

"Glezna saucas "Ofēlija". Tas ir Annas mākslas projekts, skolu beidzot. Internacionālo skolu, protams. Nevarēja citādi būt."

Pirmos soļus dzejā izmēģinot vēl skolas solā un atceroties jauno dzejnieku tikšanās, Liene piemin arī divus meistarus – Olafu Gūtmani un Modri Zihmani. Runājot par pirmo dzejoļu krājumu, dzejniece atminas, ka "Vakardiena" bijusi viena no pirmajām grāmatām, ko izdeva Liepājas Universitātes izdevniecība "LiePA", un par īpašu pievienoto vērtību sauc mākslinieces Maritas Krūmiņas ilustrācijas šim krājumam. Nākamo krājumu – "Melnais eņģelis", kas nāk klajā pēc pieciem gadiem, Liene dēvē par "ļoti drūmu", savukārt trešais,

"Lidot", kas iznāca 2005.gadā, "ir labs krājums, varbūt nav man tas mīļākais, bet gaiši un viegli lasās".

Kārlis Vērdiņš to nosaucis par "Pelnrušķītes lidojumu". Liela daļa dzejoļu tajā, pēc autores sacītā, ir viņas jaunākās meitas iedvesmoti.

"Pēc tam pagāja ļoti daudz – deviņi desmit – gadi bez nekādas rakstīšanas. Bija ļoti daudz darba. Universitāte Varšavā, kur mācīju latviešu valodu, literatūru, vadīju projektus. Tad atbraucām uz Rīgu, kur mans vīrs bija diplomāts. Gribēja uz Berni, tika uz Rīgu, bija nelaimīgs, kļuva laimīgs. Es strādāju vēstniecībā par sekretāri, asistenti – par to personu pie galdiņu, pirmo, kam visi krīt virsū. Atlika laika operai un ekspedīcijām pa Latviju, bet neatlika laika dzejai."

Beidzoties šim periodam 2014.gadā, ģimene atgriežas Varšavā.

"Kravājot mantas, no kastes ārā kāpj ne tikai kaķi, birst kaut kas, kāda uzmesta rinda, no kaut kādiem aizlaikiem. Vajag viņu papildināt. Okei. Apsēžas, papildina. Nonāk tik tālu, ka jau diezgan daudz ko vedu līdzi uz Berni pēc pieciem Varšavas gadiem. Bernē darba apstākļi ir tik briesmīgi – gadās tā, ka ne katrā darbā iet viegli,

darbs mainās pēc darba, viss prasās uzrakstīt. Tikko uzrakstās, šausmīgi viegli. Tā kā piedzēries. Tik laimīgs."

Galu galā sarakstīts tik daudz, ka to vairs "nevar spert kaut kādā kaktā vai atvilktnē". Salikusi pa nodaļām, aizsūtījusi uz divām izdevniecībām, kur pateikts – "ne šogad un vispār nekad". Bet – par laimi atradās "Madris", kas L dzeju novērtēja.

Klausoties fragmentus no krājuma, jāpiekrīt izdevniecības skaidrojumam: "Krājuma nosaukums "Nestāsti" veido divas asociācijas – viena, ka nav jāstāsta, un otra, ka tie nav stāsti. Tomēr katra dzejoļa vai nodaļas dzejoļu forma ieved stāstā, kuram ar neatslābstošu interesi sekot līdzi. Autores filozofiskā dzeja tapusi no 2014. līdz 2022. gadam un lielākoties vēsta par Šveicē piedzīvoto, īpaši brīžiem, kad līdzi ir draugs "Winners" (velosipēds), kurš aizved uz jebkuru vietu. Krājumu lieliski papildina fotogrāfijas no skaistās Šveices".

Vakara gaitā dzejniece pateicas visiem grāmatas atvēršanas notikuma rīkotājiem, mammai un abām meitām par asistēšanu "šodien un visas dzīves garumā". Ar dzejnieci L vēlreiz tikties būs iespējams sestdien, 4.martā, pulksten 16 Ķīpsalā, "Latvijas Grāmatu izstādē 2023", kur viņa uz galvenās skatuves prezentēs jauno dzejas krājumu.