Nav daudz zināms par Liepājas un valsts vēsturē pēdas atstājušu, pirms divdesmit pieciem gadiem Liepājā dzimušu organizāciju – Latvijas jaunatnes apvienību „Tēvzemei un Brīvībai”.

Vairākās publikācijās portāls centīsies iepazīstināt ar to.

Žurnāla „Liepājas vēstules” pagājušā gada novembra numura vāku rotāja lieliski organizācijas dibinātāju fotoattēli, un žurnāliste Dina Belta bija veltījusi apvienīnai publikāciju. Taču publikācija vairāk bija vērsta uz kādreizējo apvienības biedru atmiņu skicēm un viedokli par mūsdienu Latvijas politiskajām norisēm. Vēstures interesentiem  un, jo sevišķi tiem, kuri šos laikus neatceras, tomēr būs interesanti ielūkoties arī pašā apvienības darbības vēsturē.

Bija tālā 1988.gada ziema, 25.janvāris, kad Liepājā 10 jaunieši pie leģendārās Latvijas cilvēktiesību aizsardzības grupas „Helsinki-86” nodibināja tās jauniešu spārnu „Tēvzemei un Brīvībai”.

Jauniešu apvienības dibinātāji – Ilgvars Kuncītis, Ilgvars Jēkabsons, Mario Ekards, Aija Ekarde, Normunds Krafts, Guntars Stinka, Didzis Nolle, Igors Suharevskis, Armands Belts un Raimonds Belts – toreiz savā paziņojumā motivēja organizācijas izveides nepieciešamību: „Apvienības galvenais mērķis – cīnīties par to, lai latviešu tautai tiktu nodrošinātas tiesības pašai lemt par savu turpmāko likteni. Cīnīties par Latvijas vēstures patiesu izklāstu, par kultūras un seno tradīciju atdzimšanu un izkopšanu, latviešu valodas attīrīšanu un bagātināšanu, lai katrs cilvēks varētu brīvi izteikt savas domas, arī izmantojot masu informācijas līdzekļus, lai katrs Latvijā dzīvojošais neatkarīgi no tautības mācētu latviešu valodu, cienītu tās kultūru un tradīcijas. Cīnīties par apdzīvoto vietu, ielu seno nosaukumu atjaunošanu, atgūt ģerboņu un simbolu vēsturisko izskatu, rūpēties par apkārtējās vides nepiesārņošanu, par kultūras un ētikas normu ievērošanu. Savā cīņā mums jāapvienojas ar lietuviešu un igauņu tautām”.

Dienu vēlāk, 1988.gada 26. februārī, jauniešu apvienība pieņēma Deklarāciju par Latvijas jauniešu tiesībām uz alternatīvo dienestu, kā arī par nepieciešamību Latvijā izveidot teritoriālos karaspēka formējumus.

Pirmā publiskā akcija notika vēl pirms tādu Atmodas laika masu organizāciju kā Latvijas Tautas Fronte (LTF) un Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK) dibināšanas. Tas ibija 1988.gada 25.marts, kad, pieminot 1949.gada 25.martā represētos latviešus, grupa „Helsinki-86” organizēja piemiņas mītiņu Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Mītiņā kā kārtības uzturētāji tika piesaistīti „Tēvzemei un Brīvībai” biedri.

Okupācijas varas iestādes brutāli iejaucās piemiņas mītiņa norisē. Brīvības pieminekli bija aplenkušas miliču un brīvprātīgo kārtības sargu jeb tā saukto „družiņņiku" ķēdes. Sapulcējušies cilvēki tika sisti, grūstīti un raustīti aiz drēbēm. Valsts drošības komitejas darbinieki īslaicīgi aizturēja vairākus grupas “Helsinki – 86” biedrus.

1988.gada 19.aprīlis – cilvēktiesību aizstāvja, bijušā politieslodzītā Gunāra Astras (1931 – 1988) bēres Meža kapos Rīgā. Vainagu no jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” nolika Raimonds Belts un Guntars Stinka. Bērēs piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Orķestris atklāti spēlēja Latvijas Republikas himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Pavisam drīz, arī aprīlī, apvienības biedru Didzi Nolli par izvairīšanos no dienesta PSRS armijā Liepājas pilsētas Tautas tiesa notiesāja ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, sodu piespriežot nosacīti. Nolles spertais solis tika idejiski motivēts, jo apvienības biedri uzskatīja, ka latviešu jauniešiem nav pienākums dienēt svešas valsts bruņotajos spēkos.

1988.gada 27. aprīlis – tika pieņemti apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” Statūti. Saskaņā ar Statūtiem tika izvēlēti apvienības Domes locekļi – Normunds Krafts, Guntars Stinka, Igors Suharevskis, Didzis Nolle, Raimonds Belts. Dome par apvienības vadītāju ievēlēja Normundu Kraftu.

1988.gada 4. maijs – jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” pieņēma un izplatīja  aicinājumu atbalstīt jaunizveidotā Latvijas Kultūras fonda iniciatīvu tā paša gada 8.maijā piedalīties visu Latviju aptverošajās vēsturisko kapsētu sakopšanas talkās. Liepājā dzīvojošie apvienības biedri šādu talku noorganizēja Līvas kapsētas žīdu sektorā. Talkas gaitā tika savests kārtībā piemineklis atbrīvošanas cīņās pret Bermontu 1919.gadā kritušajiem žīdu tautības karavīriem, kā arī tika sapostas piemineklim pieguļošās kapu kopiņas.

1988.gada jūnijs – atbilstoši jaunajam nolikumam par mītiņiem un demonstrācijām Liepājas pilsētas Izpildkomitejā savlaicīgi, piecpadsmit dienas iepriekš, tika pieteikts grupas “Helsinki – 86” un jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” plānotais mītiņš “Par demokrātiju un atklātumu”.

Mītiņš bija paradzēts 19.jūnijā Liepājā, laukumā pie kompartijas pilsētas komitejas ēkas. Liepājas pilsētas Izpildkomitejas atbildē, ko bija parakstījis tās priekšsēdētājs Alfrēds Drozda, bija atteikums: minētā vieta mītiņošanai nav paradzēta, un par vietu iepriekš jāvienojas ar tās īpašnieku. Tolaik visa zeme it kā piederēja tautai.

Ja tā, tad tā. Abas organizācijas mītiņu “Par demokrātiju un atklātumu” pieteica uz 30.jūniju – Liepājā, Rožu laukumā, kur tolaik vēl atradās Ļeņina piemineklis, cerībā, ka šajā vietā neatteiks. Pēc laika abu organizāciju pilnvarotajām personām Izpildkomitejas pārstāvji paziņoja, ka notikusi neticama sagadīšanās – 30. jūnijā šajā vietā notiks mītiņš, ko rīko kompartijas pilsētas komiteja kopā ar Liepājas pilsētas Izpildkomiteju!

Varas pārstāvji lapsīgi klāstīja, ka ir atklātības laiks, un mītiņā varēs runāt arī pārstāvji no grupas “Helsinki – 86” un apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”.

30.jūnijā Rožu laukumā notika minētais mītiņš. No Liepājas rūpnīcām ar autobusiem atveda daudz cittautiešu. Ar plakātiem par nesatricināmo tautu draudzību un ziediem Ļeņinam. Sanāca interesenti un ziņkārīgie. Šeit labi iederējās helsinkiešu un “Tēvzemei un Brīvībai” plakāti “Neatkarību Latvijai” un “Dzīvokļus pamatiedzīvotājiem”. Krieviņi viebās un buldurēja kaut ko par „fašistiem un gansiem”.

Tomēr mītiņā varēja runāt visi gribētāji.    

1988.gada 14.jūnijs – Latvijas cilvēktiesību aizstāvēju grupa “Helsinki – 86” un jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” sarīkoja Liepājas Ziemeļu kapsētā piemiņas brīdi staļinisko represiju upuriem. Piemiņas brīdī piedalījās apmēram trīs tūkstoši liepājnieku.

1988.gada 8. – 10.jūlijs – Tukuma rajona Abragciemā notika PSRS tautu nacionāli demokrātisko kustību pārstāvju sanāksme. Tajā piedalījās pārstāvji no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas. Sakarā ar streikiem Erevānas lidostā uz sanāksmi nevarēja ierasties Armēnijas pārstāvji. Latviju sanāksmē pārstāvēja Latvijas cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki – 86” (sanāksmes organizētāji) un Jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”.

Trijās sanāksmes dienās notika lekcijas un diskusijas par stāvokli Baltijas republikās un Ukrainā. Sanāksmē pārstāvji no Baltijas republikām vienojās par atbalsta izteikšanu armēņu tautai sakarā ar traģiskajiem notikumiem Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā. Tika nolemts sarīkot atbalsta demonstrāciju 1988.gada 14.jūlijā Maskavā.

1988.gada 14.jūlijs – Baltijas republiku nacionāli demokrātisko organizāciju pārstāvji pēc iepriekšējas vienošanās sarīkoja Maskavā atbalsta demonstrāciju armēņu tautai sakarā ar traģiskajiem notikumiem Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā.

Demonstrācijas dalībnieks Armands Belts par tās norisi apvienības laikrakstā “Jaunais Laiks” rakstīja: “No Latvijas uz Maskavu devās četri pārstāvji no grupas “Helsinki – 86” un trīs no jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”. Ar mājās sagatavotiem plakātiem uz Maskavu ar vilcienu izbraucām 13. jūlija vakarā. Nākamās dienas rītā vilciens ieripoja Maskavā. Kad bijām jau izkāpuši uz perona un kādu gabaliņu gājuši, ievērojām kādus ziķerīgus vīrus, kas devās uz tā vagona pusi, no kura pirms brīža bijām izkāpuši. Sapratām, ka mūs jau gaidīja un grib aizturēt. Tā arī bija. Aizturēja Litu Ecētāju no grupas “Helsinki – 86”. Viņu aizveda uz stacijas milicijas iecirkni, kur viņai uzdeva muļķīgus jautājumus, pēc tam viņa tika iesēdināta vilcienā Maskava – Rīga, lai brauc prom uz mājām.

Tātad palikām seši pārstāvji no Latvijas. Kad sasniedzām vietu, kur bija norunāta tikšanās ar igauņiem, uzzinājām, ka līdzīgi aizturēti arī četri cilvēki no viņu grupas. Nezināmu iemeslu dēļ nebija ieradušies lietuviešu neatkarības kustības dalībnieki. Kā varēja saprast, drošības dienests Maskavā par demonstrāciju bija informēts. Par to liecināja arī miliču ķēdes ap PSRS valdības rezidenci, pie kuras bija paredzēts demonstrēt. Bija jāizvēlas cita demonstrācijas vieta. Par to tika izvēlēta Ļeņina bibliotēka, kas atradās netālu no Sarkanā laukuma. Ap pulksten 14.00 mēs pakāpamies uz bibliotēkas kāpņu pakāpieniem un atritinājām transparentus ar prasībām – “Mainīt kremļa politiku Kalnu Karabahas jautājumā” , “Baltiešu tautas atbalsta armēņu tautas prasības” un citām. Transparenti bija angļu un krievu valodā.

Manījām, ka ap mums sāk rosīties ne tikai ārzemju korespondenti, bet arī drošības dienesta vīri. Viņi ar varu mums rāva no rokām un plēsa transparentus. Gribēja saplēst arī Latvijas karogu, kas plīvoja virs mūsu galvām, bet, pateicoties grupas “Helsinki – 86” dalībnieka Jāzepa Sadovska pašaizliedzīgajai rīcībai, tas tika paglābts. Vēl pēc dažām minūtēm drošībnieki saķēra katru no mums aiz rokām un aizveda uz autobusu. Ar to aizveda uz milicijas iecirkni. VDK vīri nezināja, ko ar mums darīt. Kad atgādinājām, ka bez prokurora sankcijas mūs nevar turēt apcietinājumā ilgāk par trīs stundām, tad katram aizturētajam sāka sastādīt protokolu par piedalīšanos demonstrācijā, pārkāpjot Maskavas pilsētas pagaidu nolikumu par demonstrāciju un mītiņu pieteikšanu. Pēc četru stundu pratināšanas mūs atbrīvoja un piekodināja šādas akcijas vairs nerīkot.”  

(Turpinājums sekos)