Turpinām pirms nedēļas mūsu portālā iesākto jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”  hroniku. Šogad aprit 25 gadi kopš Liepājā dzima šī patriotiskā organizācija.

Sākumu sk.šeit.

1988.gada 20.augustā tika paveikts lielāks darbs – “Tēvzemei un Brīvībai” biedri turpināja atjaunot okupācijas laikā nopostīto latviešu varoņu piemiņas vietas. Jaunatnes apvienība pirmo lielāko talku sarīkoja pulkveža Oskara Kalpaka un Kalpaka bataljona cīnītāju piemiņas vietā – Airītēs, Skrundas rajonā. 78 talcinieki no dažādām Latvijas vietām sakopa apkārtni, vēsturiskajā vietā novietoja kapteiņa Grundmaņa un virsleitnanta Krieva pieminekļus.

Turpmākos darbus veica iniciatīvas grupa vietējā agranoma Vītiņa un entuziasta Oskara Grīga vadībā. Piemiņas vietas svinīgā atklāšana notika 1988.gada 11.novembrī.

1988.gada 23.augusts – neskatoties uz varas iestāžu aizliegumu, Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā Liepājā notika mītiņš, ko organizēja grupa “Helsinki – 86” un jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”. Nākošajās dienās pēc mītiņa tā organizētājus Mārtiņu Barisu, Normundu Kraftu, Didzi Nolli, Igoru Suharevski apcietināja, un trīs dienas noturēja milicijas pagrabos. Ar nolūku iebiedēt.


1988.gada 14.oktobrī no dienesta PSRS okupācijas armijā publiski atteicās vēl viens organizācijas biedrs – Armands Belts. Varas iestādes pret viņu uzsāka vajāšanu. Publiskajā paziņojumā atteikšanos pakļauties iesaukumam Armands motivē šādi:

„Pašreiz, kad beidzot nāk gaismā noziedzīgā Padomju Armijas izmantošana Baltijas valstu okupācijā 1940.gadā, obligātās karaklausības problēma kļūst aizvien aktuālāka. Izdarām secinājumus. Līdz pat šai baltai dienai Latvijā atrodas okupācijas karaspēks. Kā var piespiest dienēt armijā, kas okupējusi tavu Dzimto Zemi (pie tam lielākajā daļā gadījumu dienesta vietas ir stipri tālu no Latvijas). Vai tas nav absurds?”
 
6.novembrī ap pulksten 12, vairāki simti cilvēki bija atsaukušies jauniešu apvienības aicinājumam un sapulcējušies pulkveža Oskara Kalpaka nāves vietā Airītēs. Šeit sākās “Miera gājiens” Kuldīgas virzienā uz 6 km aiz Skrundas topošo militāro objektu “Tālo sakaru centrs”, kuru piecus gadus vēlāk uzspridzinās.

Gājiena mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz prasībām par kodolbrīvu Latviju, pret jaunu militāru objektu celtniecību, pret militārā resora patvaļu.

No Airītēm līdz Skrundai gāja daži simti cilvēku garas automašīnu un autobusu virknes pavadībā. Tiem pa priekšu visu laiku brauca milicijas automašīnas. Saldus un Kuldīgas kārtības sargi ne tikai nelika šķēršļus “Miera gājiena” norisei, ar savu darbību netraucēja, bet pat veicnāja, lai pasākumu nesabojātu kādi satiksmes starpgadījumi. Iekšlietu darbinieki regulēja satiksmi bīstamākajos posmos, gājiena organizētājiem pat izpalīdzēja ar megafonu.

Neskatoties uz auksto laiku un gandrīz vai nepārtraukto lietu, cilvēki gāja dziedādami. Ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un desmitiem plakātos izteiktām prasībām: “Kodolbrīvu Latviju!”, “Latvijai – nacionālu armiju!”, “Mūsu bērniem veselīgu nākotni!”, “Neatkarību Latvijai!”, “Es nosodu PSRS invāziju Afganistānā!”, “Red army, go home!”. Bija plakāti ar Raiņa dzejas rindām “Tas jaunais laiks…”, ar 1940.gada okupācijas nosodījumu. Katrs ar savu sāpi. Kādam pat galvā bija gāzmaska. Pa ceļam dažs vecāks vīrs no ceļam blakus esošajām mājām iznesa relikviju – savā laikā paslēpto, pabalējušo mūsu valsts karogu, un pievienojās gājienam.

Skrundā Miera maršu – demonstrāciju sagaidīja daudz cilvēku. Ar saviem plakātiem un karogiem. Vietējās Tautas frontes pārstāvji aktīvi iesaistījās kārtības nodrošināšanā. Miera gājiens turpinājās cauri Skrundai uz topošo lielāko militāro objektu Latvijā. Par tā nelabvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi un vietējo iedzīvotāju veselību runas jau nerimās ilgāku laiku. Objekta būtība nevienam, protams, netika izskaidrota.

Nosalušos un viscaur izmirkušos gājiena dalībniekus sildīja vietējo iedzīvotāju sarūpētā karstā tēja, vienoja dziesmas un apziņa par savu mērķu nozīmīgumu. Taisni vai bija jābrīnās, kur izturību smēlās tās vecās tantiņas, kas atteicās lietū un vējā sēsties nopakaļ braucošajā autobusā, bet visus garos kilometrus veica kājām, tāpat pavisam mazie, kas visiem pa priekšu nesa plakātu ar uzrakstu “Prasām pārtraukt rotaļlietu ieroču ražošanu”. Viņi gāja kopā ar vienīgo “militāristu” garajā kolonnā – ar aptuveni 30 rotaļu pistolēm apkārušos vīru, kurš “reklamēja” padomju rūpnieku ražojumus bērniem.

Pēc noietiem 16 kilometriem un aptuveni četrām ceļā pavadītām stundām gājiena dalībnieki nonāca pie galamērķa – “Tālo sakaru centra”. Tā priekšā ar plakātiem un karogiem jau bija sapulcējušies vairāki simti cilvēki, kas bija braukuši un nākuši no otras puses – Kuldīgas un Ventspils.

Miera gājiens noslēdzās ar manifestāciju – mītiņu pie bāzes, kur bija sanākuši aptuveni 2000 cilvēku. To atklāja gājiena organizētāji – jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Guntars Stinka, Armands Belts, Normunds Krafts. Viņi runāja par to, ka pienācis laiks atsegt tumšo pārsegu, kas sedz Padomju militāro jomu. Par to, kāpēc Latvijas jaunieši nevēlas dienēt Padomju armijā. Par nepieciešamību Latvijā izveidot teritoriālo karaspēka formējumu un alternatīvu darba dienestu tiem, kuri idejisku vai reliģisku iemeslu dēļ nevar dienēt ar ieroci rokās vai nodot zvērestu. Par to, ka jāpanāk, lai koncepcija par kodolbrīvu Ziemeļeiropu beidzot tiktu attiecināta arī uz Latviju, ka jāpārtrauc jaunu militāru objektu celtniecība. Grupas “Helsinki – 86” pārstāvis Mārtiņš Bariss runāja par militārā resora pilnīgu bezkontroli un patvaļu.

Runāja pārstāvji no vairāku Latvijas pilsētu un rajonu Tautas frontes grupām, Latvijas nacionālās neatkarības kustības, Vides aizsardzības kluba, kā arī vietējie iedzīvotāji. Savu viedokli izteica un uz jautājumiem atbildēja arī “Tālo sakaru centra” virsnieki. Objekts apkārtējai videi, cilvēku sadzīvei un veselībai nekaitējot. Tas esot nepieciešams valsts aizsardzībai. Klātesošie pret to protestēja – objekts jau tagad nodara vietējiem iedzīvotājiem un dabai – mežiem, gruntsūdeņiem un Ventai – nekompensējamu kaitējumu. Visi vienojās, ka militāro sfēru vienreiz ir jāpakļauj sabiedrības kontrolei un ietekmei.    

1988.gada 23.decembrī notika Liepājas pilsētas Tautas deputātu padomes kārtējā sesija, kurā jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” izskatīšanai iesniedza astoņus priekšlikumus – par migrācijas pārtraukšanu, kodolbrīvu Liepāju, sociālā taisnīguma un cilvēka tiesību garantēšanu u. c. Apvienības biedri sesijas laikā piketēja, iepazīstināja deputātus ar saviem priekšlikumiem. Tomēr, neskatoties uz atsevišķu deputātu centieniem panākt šo jautājumu izskatīšanu, tos nodeva Izpildkomitejas darbiniekiem studēšanai, lai atgrieztos pie tiem nākamajā sesijā.

1989.gada sākumā, kad Atmoda jau bija kļuvusi vērienīga, jauniešu apvienība kopā ar „Helsinki-86” 21.janvārī sarīkoja piketu Maskavā, prasot izvest padomju armiju no Afganistānas un pārtraukt baltiešu jaunatnes iesaukšanu PSRS bruņotajos spēkos.

1989.gada 18.martā tika atklāts padomju varas nopostītais piemineklis pulkvedim Oskaram Kalpakam Liepājas Ziemeļu kapsētā. Piemiņas vietas sakopšanu, pieminekļa atjaunošanas darbus kopš 1988.gada oktobra organizēja un veica jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”. Pieminekļa atjaunošanai tika izlietoti 1621 rubļi, kas iegūti no liepājnieku un Liepājas viesu ziedojumiem, apvienības biedru iemaksām.

Par šo pasākumu ziņoja radio “Brīvā Eiropa” Latviešu nodaļa: „Liepājas pilsētas Ziemeļu kapsētā 18.martā pulcējās pāri par 3000 cilvēku no visām Latvijas malām – no Rīgas, Siguldas, Ādažiem, Kuldīgas un daudzām citām vietām, ar to parādīdami, ka Kalpaka gars joprojām ir dzīvs… 1988.gadā jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” nāca klajā ar aicinājumu kopt, kas vēl kopjams, un atjaunot, kas vēl atjaunojams. 1989.gada 17.martā piemineklis bija pilnīgi pabeigts, tas atguva savu iepriekšējo izskatu. Pieminekļa jaunatklāšana sākās 18.martā pulksten 12 ar piemiņas brīdi, kurā tika godināts nacionālās armijas pirmais pavēlnieks. Piemiņas brīdi atklāja Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats, skanēja Annas Brigaderes, Jāņa Akurātera, Edvarda Virzas dzejas rindas, pulkveža Kalpaka biogrāfiskie dati, Kārļa Skalbes atmiņas par varoņu izvadīšanu Liepājā 1919.gada 11.martā.

Jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvis Raimonds Belts iepazīstināja klātesošos piemiņas brīža dalībniekus ar pieminekļa biogrāfiju un ar to, kā notika šīs svētvietas atjaunošana un sakopšana. Runas mijās ar dziesmām un dzeju. Sekoja gājiens no kapličas, pie kuras notika piemiņas brīdis, uz atjaunoto pieminekli. Aiz mācītāja Jura Rubeņa, sarkanbaltsarkanajiem karogiem plīvojot, ar vainagiem un ziediem gāja jauniešu apvienības biedri, Minsteres kora dalībnieces, simtiem, simtiem visu to cilvēku, kam dārgs un svēts ir nacionālās armijas pirmais pavēlnieks. No pieminekļa tika noņemts audekla pārklājs, mācītājs Juris Rubenis pieminekli iesvētīja. Beigās ļaudis sāka dziedāt himnu “Dievs, svētī Latviju”. Jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” pateicas visiem, kuri aktīvi piedalījās pieminekļa atjaunošanā, pirmkārt, jau pieminekļa autoriem un izgatavotājiem, sirmajiem vīriem Rolandam Ozolam un Aivaram Šicam, tēlniekam Zezostram Ķēdem, māksliniekam Pēterim Lieģim, VAK Liepājas nodaļai un visiem pārējiem. Sirsnīgs paldies mācītājam Dreiblatam, kurš Kalpaka nāves 70-gadē rīkoja aizlūgumu Sakā, Grobiņā un Pāvilostā. Paldies visiem tautiešiem, kuri ieguldīja savus līdzekļus pieminekļa atjaunošanā!”    

Lielā mērā jauniešu apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” nopelns ir arī tas, ka Latvijā sāk darboties trimdā izveidotā kādreizējos Latviešu leģiona cīnītājus apvienojošā organizācija „Daugavas vanagi”. 1989.gada 23.aprīlī pirmo „Daugavas vanagu” kopu izveidoja Guntars Stinka, Raimonds Belts, Gints Stūris, Armands Belts un Igors Suharevskis. Tas notika Liepājā.

1989.gada 21.maijā notika jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” rīkotais Miera gājiens no Bernātiem pa piesārņoto jūrmalu uz Liepāju. Mērķis – protestēt pret militārā resora patvaļu un tās sekām – vides piesārņojumu, kā arī pret jaunu padomju militāro objektu celtniecību. Gājienā piedalījās apmēram 200 dalībnieki.

1989.gada 1. – 4. jūnijā Dienvidčehoslovākijas pilsētā Vimbergā notika starptautiska jaunatnes nometne, kurā piedalījās vairāk nekā 1600 jauniešu no Eiropas valstīm un Amerikas. Latviju pārstāvēja jaunieši no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” , Rīgas ekoloģiskā kluba un Vides aizsardzības kluba Liepājas nodaļas.

Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvji Guntars Stinka un Raimonds Belts savu uzskatāmās aģitācijas stendu izveidoja savdabīgā socreālisma stilā ar 50 fotogrāfijām par pēdējā gada notikumiem Latvijā un Liepājā, aprakstiem angļu valodā par Baltijas valstu vēsturi un šodienu ar devīzi – “Viss, ko mēs vēlamies, ir brīvība!” Pie šā stenda plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Savus materiālus pievienoja arī igauņi un lietuvieši.

Eiropas jaunieši ar interesi iepazinās ar notikumiem Latvijā. Interesanti bija arī vērot Maskavas funkcionāru garos ģīmjus, aplūkojot izstādi, kas bija vērsta pret padomju okupāciju Baltijas valstīs.

Vairāk nekā gadu, kopš jauniešu apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” dibināšanas, tās centrs un galvenā darbības vieta bija Liepāja. 1989. gada jūnija sākumā beidzot tika izveidota  apvienības Rīgas nodaļa. Rīdzinieki paziņoja: „Jau ilgāku laiku Latvijā sekmīgi darbojas jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” ar savas darbības koordinācijas centru Liepājā. Uzskatām, ka šī ir vienīgā jauniešu organizācija, kura patlaban konsekventi ietur savu sākotnēji izvirzīto kursu, mērķtiecīgi un aktīvi darbojas. Tādēļ uzskatām par nepieciešamu dibināt jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” Rīgas nodaļu.”

(Turpinājums sekos)