Turpinām iepriekšējās divās piektdienas sākto jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”  hroniku. Šogad aprit 25 gadi kopš Liepājā dzima šī patriotiskā organizācija.

Turpinājums. Sākumu sk. šeit un šeit.

1989.gada 14.jūnijā Liepājā notika līdz šim plašākā komunistiskā terora upuru atcere, kas sākās Republikas ielā pie tautā dēvētā „Zilā brīnuma” jeb nama, kurā 1941.gadā saimniekoja čeka, zvērīgi slepkavodama un spīdzinādama nevainīgus cilvēkus. No šejienes sākās sēru gājiens cauri pilsētai līdz dzelzceļa stacijai. Gājiens noslēdzās Raiņa parkā, kur notika sēru mītiņš. Mītiņā runāja apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” vadība.

Tā paša gada 17.jūnijā, protestējot pret Latvijas Republikas okupāciju 1940.gadā, LNNK Cēsu nodaļa rīkoja gājienu no Raunas līdz Brīvības piemineklim Rīgā. Gājienā piedalījās arī vairāki  jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri, to skaitā Raimonds Belts. Viņš par gājiena norisi rakstīja: “Ap plkst. 17.00 apmēram 150 gājiena dalībniekus Rīgas pilsētas daļā Juglā sveica sagaidītāji. Vairākiem bija plakāti un karogi. Tālāk gājiens devās pa trotuāriem uz Brīvības pieminekli. Bet jau pēc dažiem simts metriem demonstrantus apstādināja miliču ķēdes. Miliči rāva demonstrantiem no rokām un plēsa plakātus un karogus. Tomēr gājiens turpinājās.

Miliči pārgrupējās, atbrauca papildspēki. Ar stekiem bruņotie “kārtības sargi” draudēja pielietot varu. Tad demonstranti sakāpa tramvajos un brauca uz Rīgas centru desmitiem milicijas mašīnu pavadībā. Izkāpjot no tramvaja, dažus kvartālus no Brīvības pieminekļa demonstrantus atkal lenca miliči. Daudz neskaidrojot, miliči laida darbā stekus, vairākus cilvēkus aizveda uz miliciju. Tomēr gājiena dalībnieku lielākā daļa, ejot pa dažādām šķērsielām, sasniedza Brīvības pieminekli, kur bija pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Tur saukļa “NOST OKUPĀCIJU” skandēšana nerimās pārdesmit minūtes.”

1989.gada 22. jūnijā Liepājas Ziemeļu kapsētā pie pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem notika “Tēvzemei un Brīvībai” rīkotais atceres brīdis sakarā ar Cēsu kauju 70. gadskārtu.

Savukārt, 27.jūnijā “Tēvzemei un Brīvībai” rīkoja svecīšu vakaru Liepājā pie “Zilā brīnuma”, atceroties tos padomju varas nevainīgos upurus, kurus necilvēcīgi noslepkavoja šajā ēkā 1941. gada jūnija nogalē, Sarkanarmijai atkāpjoties no Liepājas.

Šā traģiskā fakta padziļinātai izpētei apvienības biedri izveidoja darba grupu, kura apkopoja un vāca ziņas un vēstures liecības par šo notikumu, kā arī iegūtās un apkopotās ziņas darīja zināmas sabiedrībai.

1989.gada jūlijā piespiedu kārtā, lietojot spēku, dienestam PSRS armijā tika iesaukts populārais sabiedriskais darbinieks un Herberta Cukura piemiņas fonda izveidotājs, LJA “Tēvzemei un Brīvībai” Rīgas nodaļas dalībnieks Roberts Kļimovičs, kurš tikko kā PSRS Augstākajai padomei bija iesniedzis oficiālu iesniegumu par atteikšanos no PSRS pilsonības

1989.gada 15.jūlijā Liepāja atkal sevi pierādīja kā nozīmīgu Atmodas centru. Liepājas Lietišķās mākslas skolas zālē notika Jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” sarīkotais Latvijas demokrātiskās jaunatnes forums. Forumā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Ukrainas jauniešu organizāciju pārstāvji. Foruma noslēgumā tika pieņemtas divas rezolūcijas. Viena no tām bija vērsta pret padomju militārismu un uzsvēra okupēto zemju jauniešu tiesības izvēlēties alternatīvo dienestu. Otrā pievērsta uzmanība vides jautājumiem.

1989.gada 16.jūlijā, atbalstot ASV prezidenta Džordža Buša izsludināto paverdzināto tautu brīvības nedēļu, LJA “Tēvzemei un Brīvībai” Rīgas nodaļas dalībnieki Ralfs Niedra un Ronalds Špalte uzsāka badastreiku pie Brīvības pieminekļa. Šim pasākumam bija liela atsaucība, pievienojās citi neformālo organizāciju biedri. 17. jūlijā pulksten 10 R. Niedra un R. Špalte tika aizturēti un nogādāti Iekšlietu pārvaldes cietumā, kur viņus noturēja 71 stundu no 72 likumā atļautajām.

1989.gada 23.augustā “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Liepājā uz Tirgoņu ielas sarīkoja improvizētu izrādi par Ribentropa – Molotova pakta parakstīšanu 1939.gadā. Pie galda sēdošie Ribentrops (Jānis Vindavs) un Molotovs (Arvo Karelsons) apmēram pusstundu strīdējās par interešu sfērām. Izrādi noskatījās kupls skaits liepājnieku.

1989.gada 23.augustā apvienības biedri aktīvi piedalījās protesta akcijā “Baltijas ceļš”, bet 17.septembrī, saskaņā ar jaunatnes apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” un vairāku Polijas jaunatnes organizāciju savstarpējo vienošanos kopīgi atbalstīt abu tautu brīvības centienus, “Tēvzemei un Brīvībai” biedri guldīja Liepājā Baltijas jūras viļņos sēru vainagu, tā pieminot poļu tautas upurus komunistiskajā režīmā. Iepriekš poļu jauniešu organizācijas rīkoja solidaritātes akciju 23.augustā, atgādinot par 1939.gada 23.augustā noslēgto noziedzīgo Ribentropa – Molotova paktu.

1989.gada rudenī, kad stāvoklis PSRS bruņoto spēku daļās no Baltijas republikām iesauktajiem jauniešiem kļuva draudošs dzīvībai un veselībai, “Tēvzemei un Brīvībai” rīkotajā pilsoniskās nepakļaušanās akcijā 55 liepājnieki iesaukuma gados parakstīja vēstuli LPSR Augstākajai Padomei, kurā atteicās dienēt PSRS bruņotajos spēkos.
    
Sīkāk zpar to publikācijā “Alternatīvais dienests, Konstitūcija un Liepājas prokuratūra” (“Jaunais Laiks”, 1990.g. 25.janvāris).

Vēl, tā paša gada rudenī, apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas biedri devās pētnieciskā ekspedīcijā uz Volhovas purviem Krievijā, lai apsekotu Otrā pasaules kara cīņu vietas, kur karojuši latviešu leģionāri.

Sīkākas ziņas par ekspedīciju lasāmas Ginta Stūra rakstā “Volhovas purvos”, kas publicēts laikraksta “Jaunais Laiks” 1990.gada 25.janvāra numurā.

Sekojot liepājnieku paraugam, 1989.gada 20.oktobrī notika “Tēvzemei un Brīvībai” Tukuma nodaļas organizētais pikets pret rudens iesaukumu padomju armijā pie Tukuma kara komisariāta.

Savukārt novembrī Tukumā notika “Tēvzemei un Brīvībai” Tukuma nodaļas organizētā demonstrācija un mītiņš pie tuvējā lidlauka. Demonstrantu prasības – izbeigt reaktīvo lidmašīnu lidojumus virs apdzīvotajām vietām, kā arī demilitarizēt Baltiju.

1989.gada decembrī “Tēvzemei un Brīvībai” Domes loceklis Raimonds Belts un “Helsinki – 86” koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Bariss viesojās Zviedrijā, kur tikās ar latviešu organizāciju pārstāvjiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, informējot viņus par stāvokli Latvijā, kā arī vienojoties par turpmāko sadarbību. 

Atgriežoties no Zviedrijas, viņu bagāžu Rīgas lidostas muitā izkratīja, konfiscējot lielu skaitu trimdas latviešu izdotās grāmatas un periodiskos izdevumus. Neskatoties uz to, ka oficiāli tika sludināta pārkārtošanās un atklātības politika, šādi ekscesi vēl joprojām notika.

1990.gada janvārī iznāca “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas izdevuma “Mēnešraksts” pirmais numurs. Būtībā to veidoja apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri. Recenziju trimdas latviešu žurnālā “Daugavas Vanagu Mēnešraksts” (1990.gada maijs/jūnijs) par jauno izdevumu uzrakstīja Alfrēds Puķīte.

Tā paša gada 3.janvārī kurzemnieku iedvesmotās idejas bija aizgājušas līdz Latgalei. Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi, arī “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Atis Tirzmalis, Gatis Klaucēns, Kaspars Braķis atdeva savas PSRS jauniesaucamo pieraksta apliecības Rēzeknes kara komisariātā, deklarējot kā neiespējamu savu dienestu PSRS bruņotajos spēkos, jo 1940.gada 17.jūnijā Sarkanarmija okupēja Latvijas Republiku, iznīcinot tās neatkarību.

1990.gada 6.janvārī LJA “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas biedri Liepājas Ziemeļu kapsētā rīkoja atceres brīdi abu pasaules karu Ziemassvētku kaujās kritušajiem latviešu karavīriem.

1990.gada 25.janvārī Liepājā sāka iznākt apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” laikraksts “Jaunais Laiks”. Laikraksts iznāca līdz 1995.gada septembrim ar pārtraukumu no 1992.gada februāra līdz 1993.gada aprīlim. Kopā iznākuši laikraksta “Jaunais Laiks” 98 numuri, kā arī vairāki pielikumi. Redaktors visu laikraksta pastāvēšanas laiku bija Raimonds Belts, un 1990-to gadu pašā sākumā tam bija zināma ietekme Liepājas pusē.
    
Laikraksta pirmajā numurā publicēts skaidrojošs raksts par nosaukuma izvēli laikrakstam.

“Kāpēc tieši “Jaunais Laiks”? Varbūt tāpēc, ka “…tas nenāks, ja ļaudis to nenesīs…” Varbūt tāpēc, ka tieši tagad arī ir šis jaunais laiks, kāds nebija ne pirms pieciem, ne pirms trim, ne pat pirms diviem gadiem.
    
Jaunais cerību laiks. Varbūt arī tāpēc, ka šis ir ne tikai jaunais, bet arī jauno laiks. Mūsu laiks.
    
Protams, “Jaunais Laiks” arī tāpēc, ka tieši tā nolēma jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” sapulce, izvēloties tieši šo nosaukumu savam izdevumam no pārdesmit citiem, ja ne labākiem, tad noteikti savādākiem. Kaut gan, ja jāsaka godīgi, neviens tā arī īsti nevarēja saprast, kāpēc tieši šis savācis visvairāk balsu. Bet, ja jau nu reiz tā…
    
Galvenais mūsu uzdevums ir rast iespēju:
pirmkārt, izteikt savu viedokli un uzskatus Kurzemes jaunatnei;

otrkārt, rast iespēju izteikties tieši Jauniešu apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”.

Mūsuprāt, šis varētu būt pirmais izdevums Latvijā, kuru veido un izdod tikai jaunieši. Mums nav padzīvojuša izskata komjaunieša – redaktora, mēs esam pakļauti tikai savas sirdsapziņas cenzūrai, mēs negribam maksāt nodevas vai izpatikt nedz kādam tur CK vai tamlīdzīgam “orgānam”.

Aicinām visus, kas “Jaunajam Laikam”, iespējams, simpatizēs, mums pievienoties. Nevienu negatavojamies nedz atraidīt, nedz pamācīt vai rediģēt.

Centīsimies atrast kopīgu valodu visi, kas sirdī un domās vēl jūtas jauni!”