Fakts, ka no augstākā valsts apbalvojuma atteikušies vairāki Latvijas pilsoņi un ka tas ticis arī VDK kartotēkā esošiem cilvēkiem, kā arī nupat vienā piegājienā uzreiz 12 žurnālistiem piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis un Jāņa Dombura pārdomas par ordeņa būtības diskreditēšanu, raisījis plašu rezonansi sabiedrībā. Arī jautājumu – par kādiem nopelniem viņam (viņai) piešķirts augstais apbalvojums?

Neraugoties uz to, ka par ordeņa piešķiršanu lemj īpaša institūcija – Ordeņu kapituls, ko ik reizi no jauna izveido jaunievēlētais Valsts prezidents, ikvienā šādā lēmumā ir arī subjektīvais moments. Piemēram, vispirms par to, kāpēc konkrētais cilvēks būtu pelnījis apbalvojumu, lemj tas, kurš iesaka kādu apbalvošanai.

Šajā reizē, sagaidot Latvijas Republikas deklarācijas pasludināšanas dienu, no liepājnieku vidus augstākie valsts apbalvojumi piešķirti tikai trim cilvēkiem, turklāt visas trīs ir sievietes – Liepājas simfoniskā orķestra pirmā vijole Ilze Zariņa, kura apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, skolotāja Ligita Ziemele, kas iecelta par Atzinības krusta kavalieri, un Elfrīda Pujēna, kura iecelta Viestura ordeņa komandieres kārtā.

Portāla irliepaja.lv rīcībā ir ieteikuma dokuments par Elfrīdas Pujēnas apbalvošanu, ko pēc savas iniciatīvas sagatavoja un Ordeņa kapitulam iesniedza zvērināts advokāts Linards Muciņš (viņu atbalstīja arī PBLA un Triju Zvaigžņu ordeņa nesēji Sandra Šēniņa, Jānis Lagzdiņš un Oļģerts Pavslovskis). Muciņš portālam irliepaja.lv uzsvēra: "Elfrīda Pujēna ir varone un veica varoņdarbu. Tādēļ līdz ar bruņotiem vīriem apbalvota ar Viestura ordeni!"

Plašāka atbilde uz jautājumu "Par kādiem nopelniem?" ir zemāk publicētajā dokumentā.


Ordeņu kapitulam

Valsts prezidenta kancelejā                                 
Pils laukums 3, Rīga, LV–1900
no
iesniedzēja – Triju Zvaigžņu ordeņa

komandiera, zvērināta advokāta                    

Linarda Muciņa [..]                            
               

ierosinājums.

Ierosinu apbalvot ar valsts augstāko apbalvojumu Liepājā 1986. gadā dibinātās Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki–86" sakarnieci Elfrīdu Pujēnu. Elfrīdai Pujēnai šobrīd ir 92 gadi, pensionāre, Latvijas Republikas pilsone, dzīvo [..] personas kods [..], tālrunis mājās [..].
    

Elfrīdas Pujēnas dzīves apraksts.
Elfrīda Pujēna (Kalnciema) dzimusi 1928. gada 13. jūnijā Latvijā, Rīgas apriņķa Mores pagasta (tagad Siguldas novadā) "Ozolkalnu" mājās lauksaimnieku Aleksandra Kalnciema (1898–1945) un Emmas Kalnciemas (Rubenes) (1902–1934) ģimenē. Mācījusies Cēsu vidusskolā, bēgusi ar vecākiem un ģimeni kara beigās uz Vāciju. Okupācijas karaspēks viņu apsteidza, atgriezās, pēc kara dzīvoja Rīgā, 1949. gadā pabeidza Rīgas 23. vakara vidusskolu un uzsāka studijas Ļeņingradas Industriālā institūta Rīgas filiālē, kur studēja ķīmiju. Vienlaikus Elfrīda Pujēna piecus gadus nostrādāja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā par laboranti. Pēc augstākās izglītības iegūšanas strādāja arī par laboranti Kažokādu fabrikā "Elektra".


Elfrīda Pujēna 1956. gadā pārcēlās uz dzīvi Aizputē, strādāja Metāla furnitūras rūpnīcā "Kurzeme" par laboranti un vienlaikus Aizputes vakara vidusskolā par ķīmijas skolotāju. Piecdesmito gadu otrajā pusē Elfrīda Pujēna iepazinās un 1956. gadā apprecējās ar politieslodzīto Edgaru Pujēnu (1931–1994), kurš no 1952. līdz 1956. gadam izcieta sodu Sibīrijas nometnēs pēc safabricēta nozieguma pēc KPFSR KK 58. panta par dzimtenes nodevību (šobrīd reabilitēts). Laulībā ar Edgaru Pujēnu piedzima un ģimenē izaudzināti četri bērni [..]

Elfrīda Pujēna 1963. gadā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Liepājā, kur uzsāka savas darba gaitas bērnu ratiņu ražotnē – metālizstrādājumu rūpnīcā "Liepāja", kur septiņpadsmit gadus bija tehnoloģe galvanizācijas cehā, ieviesa un uzturēja ražošanā dažādas galvanizācijas līnijas un tehnoloģijas. No 1980. līdz 1990. gadam Elfrīda Pujēna strādāja Liepājas "Sarkanā metalurga" galvanizācijas cehā, no kura devās pensijā. Dzīvojot Liepājā, Elfrīda Pujēna turpināja pedagoga darbu – Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla un dzintara apstrādes nodaļā teorētiski un praktiski apmācīja audzēkņus dažādu metāla saktu, ķēdīšu un citu metāla mākslas darbu oksidācijā, galvanizācijā, pulēšanā un sudrabošanā, kā arī šajos jautājumos sadarbojās ar Liepājas "Daiļrades" dzintara apstrādātājiem. Šobrīd Elfrīda Pujēna ir garīgi un fiziski aktīva pensionāre.

Elfrīdas Pujēnas nopelnu apraksts.
Liepājā 1986. gada jūnijā trīs strādnieki – Linards Grantiņš (dzimis 1950. gadā), Raimonds Bitenieks (1944–2019) un Mārtiņš Bariss (dzimis 1947. gadā) nodibināja Latvijas Cilvēktiesību aizstāvības grupu "Helsinki–86", kā arī šīs grupas vārdā pieņēma vairākus politiski svarīgus, nozīmīgus un iepriekš Latvijas sabiedrībā tikpat kā neizskanējušus aicinājumus. Tomēr pats grupas "Helsinki–86" dibināšanas fakts, kā arī grupas dibināšanas brīdī un vēlāk tās pieņemtie paziņojumi nebija plaši zināmi nedz Liepājas, nedz Latvijas sabiedrībai. Linards Grantiņš 1986. gada otrajā pusē sagatavoja šos grupas "Helsinki–86" dokumentus nogādāšanai ārzemēs ar mērķi, lai grupas darbība iegūtu plašāku, kā arī starptautisku raksturu.

Elfrīdai Pujēnai Kanādā dzīvoja brālis Arnolds Kalnciems, kurš kara laikā bija nokļuvis tur sabiedroto gūstā un kuru viņa bija vienreiz jau apciemojusi 1981. gadā. Pēc atgriešanās no Kanādas Elfrīda Pujēna nebaidījās rīkot dažādas tikšanās, priekšlasījumus, atvesto suvenīru un citu materiālu, foto un diapozitīvu demonstrācijas. Līdz ar to viņas uzskati bija zināmi un kad Elfrīda Pujēna 1986. gadā nolēma atkārtoti apmeklēt Kanādu, grupas "Helsinki–86" vadītājs Linards Grantiņš 1986. gada 19. augustā viņai uzticēja nogādāt ārzemju latviešiem vienu no deviņiem grupas sagatavoto dokumentu komplektu fotonegatīviem. No šiem deviņiem komplektiem "uzticības personas" sešus nodeva LPSR VDK, divi tika izmesti. Linards Grantiņš tika arestēts 1986. gada 21. augustā.

Elfrīda Pujēna uz Kanādu otro reizi devās 1986. gada 21. novembrī un atgriezās mājās 1987. gada 11. janvārī. Neskatoties uz Linarda Grantiņa arestu un sekojošo liela skaita cilvēku izsaukšanu uz čeku un pratināšanu šajā starplaikā, Elfrīda Pujēna tieši netika turēta aizdomās un pratināta, kaut arī, kā var saprast, pret viņu un viņas meitu tika veikta virkne čekas operatīvo pasākumu (slepena dzīvokļa kratīšana, slepena iztaujāšana, slepena novērošana, utt.).

Neskatoties uz šo čekas organizēto iebaidīšanu, Elfrīda Pujēna spēja saglabāt noslēpumā no visiem, tajā skaitā arī no savas lielās ģimenes locekļiem, jebkuru faktu par viņai nodotajiem grupas "Helsinki–86" dokumentiem, kā arī drosmīgi nolēma tos slepus izvest caur PSRS muitai un robežsardzei, ko arī izdarīja. Elfrīdai Pujēnai nokļūstot Kanādā šie dokumenti ar ārzemju latviešu Alfrēda un Ērikas Raisku un viņu trīs dēlu, galvenokārt ar Jāņa Raiska starpniecību tika nodoti tālāk uz ASV PBLA Oļģertam Raimondam Pavlovskim, kurš organizēja šo dokumentu un pašu faktu par grupu "Helsinki–86" plašu atspoguļošanu ASV un pasaules informatīvā telpā. Dokumenti tika plaši lasīti brīvās pasaules radiostacijās, kaut arī konspirācijas labad tas tika uzsākts darīt tikai pēc Elfrīdas Pujēnas atgriešanās.

Liepājā dibinātās Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki–86" dibinātāju, kā arī tās sekojošo dalībnieku aktivitātes Latvijas neatkarības izcīnīšanā no Latvijas valsts puses ir novērtētas ar augstiem Latvijas valsts apbalvojumiem. Tajā pašā laikā Elfrīdas Pujēnas varoņdarbs palicis bez atbilstoša novērtējuma un attiecīga apbalvojuma. Viennozīmīgi var pievienoties uzskatam, "[...] ka bez šīs sievietes [Elfrīdas Pujēnas], kura pārvarēja šīs sātaniskās valsts iedzīto baiļu robežu, kuru pārvarēt ir lemts ļoti retam, diez vai "Helsinki–86" būtu iznākuši tādi, kādi tie bija, [...] bez "Helsinkiem–86" nebūtu bijis [1987. gada] 14. jūnijs, [1987. gada 23. augusts], [1990. gada] 4. maijs (Liepājas Vārds 1990. gada 5. oktobris).

Lūdzu izskatīt manu ierosinājumu un apbalvot Elfrīdu Pujēnu ar valsts augstāko apbalvojumu.


2021. gada 9. aprīlī.  
Linards Muciņš
    

Uzziņa
Valsts augstākie apbalvojumi Latvijā

Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā. Nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskajā, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta vai saimnieciskajā darbā. Ordeņa devīze ir "Per aspera ad astra" ("Caur ērkšķiem uz zvaigznēm").

Viestura (Vesthardus Rex) ordenis nodibināts 1938. gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai. Ordeņa devīze ir "Confortamini et pugnate" ("Esiet stipri un cīnieties"). Ar Viestura ordeni apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežas apsargāšanā, valsts bruņoto spēku veidošanā un valstiskās apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizsargāšanai.

Atzinības krusts (Croix de la reconnaissance), kas dibināts 1710. gadā Liepājā, Latvijas Republikā nodibināts 1938. gadā par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem. Atzinības krusta devīze ir "Pour les honnêtes gens" ("Godaprāta ļaudīm"). Ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.


(Avots: Valsts apbalvojumu likums)