Jauniešu apvienības "Tēvzemei un Brīvībai" dibinātāji un vadītāji, un apvienības laikraksta "Jaunais Laiks" redaktors Raimonds Belts 25. janvārī muzejā bija sarīkojuši "Jaunā Laika" 30 gadu jubilejas atceri.

Tajā piedalījās arī J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas audzēknis Daniels Dāvis Berjozkins, kurš ir pētījis apvienības viena no dibinātājiem Normunda Krafta biogrāfiju un darbību šajā organizācijā.

Kopš 2011. gada Normunds Krafts, kurš 10. vidusskolu absolvēja 1983. gadā, ik gadu dāvina Patriota balvu kādam no savas kādreizējās skolas audzēkņiem, to saņēmis arī Daniels Dāvis Berjozkins.


Piedāvājam fragmentu no Daniela Dāvja Berjozkina pētnieciskā darba, ar kuru viņš ieguva pirmo vietu starptautiskajā skolēnu radošo un pētniecisko darbu konkursā "Vēsture ap mums". Tajā iekļauta gan intervija ar Normundu Kraftu, gan 2018. gada oktobrī rakstīts atmiņu stāsts "Kā 10. vidusskolas puiši nacionālo stāju rādīja".


"Reiz universālveikalā "Kurzeme" bija parādījušies Erevānā ražoti sarkanbaltsarkani bikšturi. Protams, ne krāsa, ne attiecība nebija īstā, bet, kad mēs, kādi pieci puiši, ar šiem bikšturiem ieradāmies skolā, visiem bija skaidrs, par ko ir runa. Uz aizrādījumiem mēs atbildējām, ka šis galantērijas izstrādājums taču ražots PSRS. Kad vēlāk zēni, ar ko spēlējām kopā futbolu, arī gribēja šādus bikšturus iegādāties, pēkšņi izrādījās, ka tādu vairs nav.


18. novembrī mēdzām ierasties skolā baltos kreklos. Skolotājiem atbildējām, ka mums katra skolas diena ir svētki.


Kādā dienā tiku izsaukts pie direktores, ja nemaldos Čerņakas.


Direktore lika aizvērt aiz sevis durvis un klusā balsī teica: "Ja tu klausies mājās "Amerikas balsi", nu klausies, bet vismaz nestāsti to citiem.

Zini, ka par tevi attiecīgie orgāni ir uzsākuši lietu un tie vairs nav joki." Tas bija tā ļoti cilvēcīgi.


Nēsāju Latvijas laika gredzenu ar sarkanbaltsarkanu vairodziņu. Kādam tas nebija paticis. Militārās apmācības skolotājs iesauca mani savā kabinetā un prasīja atdot gredzenu. Kad atteicos, tad aizslēdza durvis un sāka draudēt. Nometu gredzenu zemē, uzminu ar kāju, saplacināju un aizspēru prom ar domu – meklē pats.


Un kaut kas jautrāks.

1. maijā visiem obligāti jāpiedalās parādē un jākliedz urā! Laiciņš bija neparasti silts, tāpēc nolēmām atklāt futbola sezonu, jo Bernātos starp kāpām zeme jau apžuvusi. Futbols izdevās lielisks, bet nākošā dienā skolotājas nez kā uzzinājušas, ka parādes vietā esam spēlējuši bumbu, ir dusmīgas ne pa jokam un liek mums rakstīt paskaidrojumus. Tad nu dzejojām apmērām šādi:


"1. maija rīts man atausa baiss, jo pamozdamies sapratu, ka esmu nogulējis parādi. Nožēlā un sirdsēstos nezināju, ko darīt. Dvēseles mokām vispiemērotākā vieta likās bangainā jūras stihija, un devos turp.

Staigājot gar jūras malu un apsverot vai nemesties dzelmē, ieraudzīju kādu stāvu, vaimanājot un lauzot rokas. Pieejot tuvāk, tas izrādījās klasesbiedrs Edgars, kurš arī nelaimīgā kārtā nogulējis parādi un nožēlā nācis uz jūras malu. Tāpat satiekam bēdubrāli Guntaru un visus pārējos nelaimīgi uz parādi netikušos. Ja jau tā pilnīgi nejauši visi esam sastapušies, vai tā nevarētu būt likteņa zīme, ka jāuzspēlē futbols?"


Pēc šādu izjustu un izsmeļošu paskaidrojumu izlasīšanas, skolotājas likās mierā".


Ar visām patriotiskajām darbībām N. Krafts nonāca VDK redzeslokā. Par to liecina daži dokumenti, kuru kopijas 2017. gada novembrī Normunds Krafts nodeva J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas muzejam. Pirmais stāsta par to, ka LR Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka


Normunds Krafts bija reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas Informācijas analīzes daļā kā:

"PSRS teritorijā esošas padomju pilsoņu grupas ar politiski un ideoloģiski kaitīgu ievirzi dalībnieks;


Persona, par kuru ieviesta operatīvās pārbaudes lieta;


Persona, ar kuru VDK veikusi profilaksi;


Padomju pilsonis, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tas, iespējams, gatavojas realizēt graujošu, kaitniecisku darbību ( diversiju)."


Savukārt informācija no LPSR VDK elektroniskās datu bāzes, liecina, ka par Normundu Kraftu ir atrasti divi ziņojumi – abi rakstīti krievu valodā (I. Otrupes tulkojums):


Pirmais: " Pēc aģenta "Kārļa" ziņojuma nacionālistiskās grupas "Tēvzemei un Brīvībai" dalībnieks N. Krafts interesējies par iespēju iegādāties pistoli. Auklē domu par jauniešu militāri-sportiskas grupas izveidi, lai būtu "gatavi X dienai"." Ziņojums 1988. gada novembrī un decembrī.


Otrais: "Grupas "Helsinki-86"dalībnieks M. Bariss un grupas "Tēvzemei un Brīvībai" dalībnieki Nolle, Krafts, Suharevskis noorganizējuši nesankcionētu mītiņu Ziemeļu kapos, kas bija veltīts padomju – vācu neuzbrukšanas līguma parakstīšanas gadadienai. Mītiņš pulcinājis ap 200 cilvēku. Mītiņa laikā Bariss apgalvoja, ka padomju karaspēks ir "okupējis" Latviju, un Latvija zaudējusi savu suverenitāti, ka nepieciešams pārvēlēt valdību."


Šis ziņojums ir par 1988. gada 23. augustu.


"Tēvzemei un brīvībai" organizēts Miera gājiens no Airītēm uz Skrundas lokatoru 1988. gada 6. novembrī. Foto no Liepājas muzeja filiāles krājuma.


Esat liels Latvijas patriots. Kā veidojās jūsu patriotisms?
Mans patriotisms veidojās ģimenē, jo mans tēva tēvs tika 1945. gadā izsūtīts uz Sibīriju, kur nomira. Līdz ar to mans tēvs neieredzēja komunistus. Paldies viņam, ka to viņš neslēpa un ģimenē runāja brīvi un atklāti par padomju režīma vardarbīgo politiku.                                                                                                                                                         


Vai padomju laiku skolā bija viegli vai grūti būt Latvijas patriotam?
Nebija pārāk viegli, jo viss kas saistīts ar neatkarīgo Latviju un tās simboliem tika slāpēts un nebija atļauts.


Savās atmiņās rakstāt par dažiem protesta veidiem. Piemēram, ka zēni 18. novembrī uzlika sarkanbaltsarkanus bikšturus. Kur ņēmāt drosmi, to darīt?
(Smejoties) Cik skaists jautājums!  Tajā laikā, kad cilvēki ir jauni, viņi ir dulli, jo īpaši jau nepadomā par sekām! Galvenais ir darīt to ar pārliecību.


Vai bija vēl kādi protesta veidi, kuros piedalījāties padomju laikā?
Skolā visādi. Neslēpām savu viedokli, runājot ar draugiem, skolotājām, kamēr nesauca vecākus uz skolu. Pirms "Tēvzemei un Brīvībai'' es iesaistījos slepenā organizācijā Liepājā " Dievs. Patiesība. Tauta'', kas darbojās pēc pagrīdes principa, ka neviens nezina pārējos biedrus, tikai savu sakarnieku. Tas varēja būt ap 1987. gadu. [..]


Ļoti aktīvi iesaistījāties Latvijas neatkarības atjaunošanā. Kāpēc jūs kopā ar domubiedriem izveidojāt organizāciju "Tēvzemei un Brīvībai"?
Pēdējais pamudinājums bija 1987. gada 18. novembris. Vienmēr kāds cerēja, ka 18. novembrī kaut kas varētu notikt. Bija jau dzirdēts, ka 18. novembrī, kaut kad piecdesmitajos gados kādā tornī ticis uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Nu tādas leģendas bija. Tāpēc 18. novembris vienmēr bija tāds – varbūt kaut kas būs?  Un pirms šī, 1987. gada 18. novembra paklīda runas par iešanu uz Liepājas Ziemeļu kapiem nolikt ziedus un svecītes pie Brīvības cīņās kritušo pieminekļa. Paldies Dievam, šis piemineklis padomju laikos netika nojaukts.


Domāts darīts. Es ar domubiedriem un brālēniem (Rimonds un Armands Belti – irliepaja.lv) paņemam puķes un svecītes un dodamies uz Ziemeļu kapiem. Aizbraucot uz Ziemeļu kapiem, redzam, cilvēki ir sanākuši. Un redzam,


kapu pusē stāv miliču mašīnas – pāris bobiku un stāv miliči. Kā kāds no cilvēkiem iet nolikt ziedus pie pieminekļa, tā miliči viņu aiztur un iegrūž bobikā.


Cilvēki tomēr neizklīst, stāv un uzdzied kādu dziesmu. Beigās nolemj doties nolikt ziedus pie "vēja mātes’’ – pieminekļa Liepājas jūrmalā. Grūti pateikt, cik cilvēku gāja uz turieni, vairāki simti, tuvāk tūkstotim. Tajā laikā nostrādāja "klusie telefoni’’, jo Facebook’a vēl nebija. Cilvēki gāja pa toreizējo Sarkanarmijas ielu (tagadējo O. Kalpaka ielu). Aizejot līdz dzelzceļa pārbrauktuvei Raiņa ielas galā, viņus sagaidīja miliči vai čekisti, kas bija operatīvi nostrādājuši, un noorganizējuši, ka uz sliedēm iedzen un apstādina vilciena vagonu, kas atdalīja kādus 200 cilvēkus un pārējie palika ziemeļu pusē.


Mēs, kas esam priekšā, ejam tālāk pa Raiņa ielu. Un redzam, ka tur stāv kravas mašīnas ar būdām, no kurām lēca ārā zaļoksnēji puiši ar stekiem rokās un metās virsū gājienam, ļoti brutāli zvetēja ar stekiem, spēra, rāva aiz matiem un lādēja iekšā cilvēkus mazos autobusos, kas jau bija sagatavoti. Es neļāvu sevi noķert, pamuku pa šķērsielām. Aizejot līdz tiltam, redzu viss tilts ir nobloķēts un uz tā stāv miliču mašīnas. Ja gājiens nebūtu apturēts pie pārbrauktuves tad tas būtu apstādināts pie tilta.


Par to visu bija lielas dusmas. Kā tas var būt, ka mēs nevaram iet pa savu pilsētu? Turpmākajās dienās, satiekot savus domubiedrus, runājām, ka tā vairs nevar turpināties, kaut kas ir jādara. Izdomājām, ka ir jāstājas grupā "Helsinki 86’’. Domājām, tie ir liepājnieki, jāiet viņiem palīgā.


Aizgājām pie Linarda Grantiņa, kādi astoņi puiši. Teicām, ka gribam cīnīties pret padomju iekārtu.


Linards Grantiņš mums ieteica, lai būtu efektīvāk, pievienoties kā jauniešu apvienībai. Viņš ieteica iesaistīt Mario un Maiju Ekardus, kurus gan nesatikām.


Tā tapa Latvijas jauniešu apvienība "Tēvzemei un Brīvībai’’. 


Tas pats Miera gājiens uz Skrundas lokatoru 1988. gadā.


Kurš bija visbīstamākais brīdis cīņā par neatkarības atjaunošanu?
Es tā uzreiz varu pateikt divas lietas.


Pirmais – tad, kad mani arestēja pēc protesta akcijas Liepājas Ziemeļu kapos 1988. gada 23. augustā un iemeta Liepājas čekas* pagrabos vienā T-kreklā, džinsos un džinsu jakā. Lai gan tā bija vasara, naktī bija nenormāli auksts, un es pārsalu. Kamera bija liela, un es tur biju viens pats. Nakti pavadot pagrabā, biju tik ļoti pārsalis, ka no rīta pratināšanā nespēju parunāt, jo klabēja zobi.


Tad čekists uzsildīja tēju, lai es sāktu runāt.


Tajā mirklī nevarēju zināt, kas būs tālāk, vai ceļš būs uz austrumiem vai rietumiem, vai tevi ieliks kamerā pie kriminālistiem, kas tevi var piekaut.


Miera gājiens. Pirmajā rindā ar plakātiem (no kreisās) Armands Belts, Gints Stūris.

Otrais – "Miera marš"**. Tas bija gājiens no Airītēm uz Skrundas lokatoru jeb Tālo sakaru centru. Autobusa pietura saucās "Kombināts’’. Mūsu gājiens bija protests pret militārismu.


Nokļūt Airītēs bija sarežģīti, jo milicija centās mūs aizturēt. Tomēr Airītēs nonācām un redzējām, ka sanācis daudz cilvēku. Ieraugām arī miliču mašīnas,


bet tie bija lauku miliči, kas rezultātā ar mums sadarbojās. Viena miliču mašīna nostājās gājiena priekšgalā un aiz tās cilvēki ar karogiem un plakātiem un tā devāmies ceļā. Aizejot līdz militārajam objektam, redzam, ka tur ir arī cilvēki no Kuldīgas u.c. Kopumā varēja būt pāris tūkstošu cilvēku. Situācija veidojās ļoti bīstama. Mums kā organizatoriem bija jāatbild ne tikai par savām, bet arī par citu cilvēku dzīvībām. Vienojoties ar militārās bāzes komandieri, novirzījām cilvēkus uz blakus esošo sporta laukumu. Tad bijām priecīgi, ka situācija ir atrisinājusies bez asins izliešanas


*Liepājas čeka atradās milicijas telpās Krišjāņa Barona ielā 5. stāvā.

**Miera maršs notika 1988. gada 6. novembrī.


Uzziņa
1988. gada 25. janvārī desmit Liepājas jaunieši leģendārās Latvijas cilvēktiesību aizsardzības grupas "Helsinki-86" paspārnē nodibināja jauniešu apvienību "Tēvzemei un Brīvībai".  Vēlāk apvienība izdeva laikrakstu "Jaunais Laiks", kas iznāca no 1990. gada janvāra līdz 1995. gada septembrim. Kopā ir iznākuši 98 numuri, kā arī vairāki pielikumi.


Jauniešu apvienības dibinātāji – Ilgvars Kuncītis, Ilgvars Jēkabsons, Mario Ekards, Aija Ekarde, Normunds Krafts, Guntars Stinka, Didzis Nolle, Igors Suharevskis, Armands Belts un Raimonds Belts – toreiz savā paziņojumā motivēja organizācijas izveides nepieciešamību: cīnīties par to, lai latviešu tautai tiktu nodrošinātas tiesības pašai lemt par savu turpmāko likteni. Cīnīties par Latvijas vēstures patiesu izklāstu, par kultūras un seno tradīciju atdzimšanu un izkopšanu, latviešu valodas attīrīšanu un bagātināšanu, lai katrs cilvēks varētu brīvi izteikt savas domas, arī izmantojot masu informācijas līdzekļus, lai katrs Latvijā dzīvojošais neatkarīgi no tautības mācētu latviešu valodu, cienītu tās kultūru un tradīcijas.


Jauniešu apvienības dibinātāji tolaik iestājās arī par apdzīvoto vietu, ielu seno nosaukumu atjaunošanu, vēsturisko ģerboņu un simbolu atgūšanu, par apkārtējās vides nepiesārņošanu, par kultūras un ētikas normu ievērošanu. Par apvienības pirmo vadītāju ievēlēja Normundu Kraftu.


Apvienība aktīvi organizēja dažādas akcijas, rīkoja Miera gājienus pret padomju militārismu un protesta mītiņus pie kara bāzēm, iestājās par Latvijas pamatiedzīvotāju tiesībām un latviešu valodu, organizēja un piedalījās talkās, sakopa vēsturiskās vietas, ar jauniešu gādību tika atjaunota Oskara Kalpaka piemiņas vieta Ziemeļu kapsētā. Liels darbs tika ieguldīts, lai apzinātu mūsu tautas vēsturi, neatkarības cīņas un Otrā pasaules kara kolīzijas, atmaskotu padomju režīma noziegumus.


Pēc Liepājas muzeja filiāles "Liepāja okupāciju režīmos" rīcībā esošās informācijas jauniešu apvienība "Tēvzemei un Brīvībai" Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas atbalsta grupu sarakstā reģistrēta 1989. gada 30. janvārī ar kārtas numuru 143, tobrīd apvienībā bija 50 reģistrēti biedri.