Franču maizes ceptuves un Itālijā grauzdētas kafijas smarža īpašā Liepājas kultūras atmosfērā ir SIA „Boulangerie” kafejnīcas koncepcija, šodien raksta „Dienas Bizness”.

Jau kopš šā gada sākuma, kad Mikus Fomins kopā ar draudzeni Ievu Avotu atgriezās no Parīzes, viņi abi un arī Mikus vecmāmiņa – fotomāksliniece Irina Tīre, bija manāmi rosāmies topošas kafejnīcas telpās Kuršu ielā, pašā Liepājas vecpilsētas burzmā – iepretī Pētertirgum, vēsta laikraksts.

Jauna elpa
„Tā ir ideja procesā, pārāk agri, lai kaut ko stāstītu un rakstītu!” vienā balsī DB aicinājumam pastāstīt par jauno projektu iebilst Ieva un Mikus. Tomēr kafejnīca ir atvērta un tās raksturīgais stils pievelk gan garāmgājējus, gan žurnālistus. Te skan izsmalcināta mūzika – no Edītes Piafas līdz Baham; interjers veidots gaišos toņos, uz tā fona īpaši koši izceļas sarkanais Illy kafijas logotips. Stilīgas, gaišas mēbeles sadzīvo ar veclaicīgām, klasiskām vērtībām. Pie sienas – putnubūrītis, kurš „noķēris” kafijas tasīti, omulīgi sasvēries „Gustav Becker” pulkstenis, kas svinīgi zvana ik stundu. Uz galdiem glītās kaudzītēs grāmatas – Berči arhitektūra, Liepājnieku enciklopēdija, radošais pilsētas albums Liepājiņa, pat romāni par sapņu pilsētu Parīzi. Vairākās grāmatās ierakstīti personiski vēlējumi – izrādās, tās ir privātas dāvanas. Arī daļa mēbeļu ir atvestas no mājām, remonts veikts pašu rokām. „Es bez pretenzijām darīju visus vīriešu darbus,” atzīstas trauslā Ieva. Piemēram, satīnbalto ķieģeļu sienu veidojis Mikus, apmetusi un krāsojusi Ieva, uz DB jautājumu par ieguldījumiem atbild jaunie uzņēmēji. Interjers tapis ģimenes lokā, pieaicinot draugus.

Cep un rada
Ideja par projektu pieder Ievai, jo „vēlējos izveidot vietu ar atmosfēru, kur vienuviet mājotu kultūra, ģimeniskas tradīcijas un personiska attieksme”, savukārt Mikus ir šīs idejas attīstītājs. Sākotnēji iecerēta tikai ceptuve, pašlaik darbojas arī kā kafejnīca. Iespējams, tā nav nejaušība, ka, mainoties laikiem un paaudzēm, labas kafijas smarža atgriežas Liepājā – pagājušā gadsimta sākumā te bijusi kafijas pupiņu grauzdētava un kafijas tirgotava. „Boulangerie” stāsts sācies ar naksnīgu pastaigu Liepājā un vēlmi nopirkt bageti. „Kad tu saproti, ka lielveikalos var nopirkt nosaukumu, nevis īstu bageti, ka kafejnīcās pasniedz kafiju, kurai nav sakara ar īpašo kafijas baudīšanas kultūru, tad rodas vēlēšanās to visu sagādāt pašam,” saka Mikus. „Boulangerie” ir „Illy” kafija un visiem darbiniekiem ir baristas jeb kafijas meistara sertifikāti. Te tirgo arī uz vietas ceptus cepumus – roku darbs, kura autors ir pats Mikus. Intervijas laikā tiek pilnveidota kruasānu mīklas recepte, solot īstu Francijas gardumu. Prasmes Mikus pilnveidojis Parīzē, ko apliecina fotogrāfijas ar franču maizniekiem. Jautāti, vai kafejnīcai ir franču vai itāļu stils, Mikus un Ieva atbild – tās ir garšas, smaržas un emocijas, kas atvestas uz mājām, mīlot gan Itāliju, gan Franciju. Vai viņi aizpildījuši brīvu nišu? „Liepāja ir pašpietiekama, tā mierīgi varētu bez mums iztikt. Tajā pašā laikā „Boulangerie” lieliski iekļaujas pilsētvidē un pievieno tai savu vērtību,” skaidro Mikus. Nauda ir enerģija, bet ne mērķis, katrs nopelnītais lats tiek ieguldīts „Boulangerie” attīstībā. „Mēs darām to, ko patiešām vēlamies, un tā, kā mēs to sajūtam,” saka Ieva. Sajūtas ir viņu galvenais vadmotīvs – izjust pašiem, ļaut dalīties sajūtās radošajiem liepājniekiem un patīkami pārsteigt pilsētas viesus.

Soli pa solim
„Boulangerie” ir plānota gan jumta terase, gan neliela telpa otrajā stāvā, kas ar laiku paredzēta mazu konferenču rīkošanai, privātām svinībām. Vieta, kur netraucēti skatīties filmas, baudīt vīnu un lasīt grāmatas. Pie kafejnīcas sienām savu vietu atradīs Liepājas grafikas, oriģināldarbi, arī franču fotoatklātnes.

Pie stāvbāra jau aplūkojama franču mākslinieka Žana Simona Perē Liepājas plenēra laikā tapusi skice, ko viņš uzdāvinājis kafejnīcas īpašniekiem. Turpat ir arī citi dāvināti darbi un pat apmeklētāju nesti ziedi.

„Mūsu draugi un viesi novērtē to, ka katra kafijas tasīte, katrs cepums ir gatavots tieši viņiem,” apgalvo Mikus.

Jautāts, kas notiks ar fotografēšanu, viņš atbild: „Fotografēju jau gandrīz piecpadsmit gadu, pašlaik jāliek pauze; taču, ja tas ir tavs, tas nebeidzas vienā brīdī. Radošu ideju ir daudz, tomēr „Boulangerie” nav nekāds eksperiments, bet gan visa mūsu dzīve – šodien un rīt.”