Kā liecina arhīva dokuments, paliek tieši divdesmit gadi, kopš Latvijas augstākās ierēdniecības un kultūras mantojuma sarga postenī atrodas Juris Dambis (dz. 1957.).

Būdams nemainīgajā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības ierindā, Dambis spējis ķieģelīti pa ķieģelītim un klusi pacietīgai betona piedevai radīt un noturēt nacionālo kultūras, visvairāk – pieminekļu aizsardzības – juridisko sistēmu. Patiesību objektīvi vērtējot, ilggadējā pieminekļu dižgana biogrāfija gan sākusies vēl pēdējā Padomju Latvijas gadā (1989.), kad viņu LPSR Kultūras ministrija iecēla par VKPAI vadītāju. Jura Dambja ilggadējais fenomens ir bijušas komandu vienmēr stiprinošās un to ikdienā balstošās sievietes – gudras, enerģiskas,  ar kolosālām darbaspējām apveltītas šķietami romantiskas būtnes, lai gan vienai otrai zem elegantā vakartērpa varēts samanīt pa īstam armijas šņorzābakam.  Dzirdēts, ka kurāžas pēc kāds zobgalis inspekcijas dāmas nodēvējis par „Dambja balerīnām”!     

Taču atkal nopietni – tieši vadītāja ilggadējais remdenums, pacietība un pieticīga mērenība ir raksturīga vēl šodien šai LR Kultūras ministrijas pārraudzībā esošajai valsts ierēdņu un speciālistu struktūrai, kas birokrātiski burtiski un visumā precīzi arī šodien it kā atbild par nacionālā kultūras mantojuma aizsardzību.

Inspekcijas „darba bruņas” ir vairāki desmiti jau no „sirpja un āmura” laikiem, bet visvairāk  kopš Piektās Saeimas pieņemtie likumi, MK Noteikumi un Latvijas ratificētās starptautiskās saistības, kam būtu visefektīvākajā veidā jāaizstāv  tas, ko latviešu valsts sabiedrība tradicionāli uzskata par savu materiālo kultūras mantojumu. Šodienas darba un karjeras jubilārs, Latvijas Nacionālās kultūras mantojuma padomes vadītājs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, arhitekts un civildienesta ierēdnis, domājams, var justies gandarīts, ka inspekcijas transmisijas un spararati rotē ar astoņu nomenklatūras struktūrvienību 88 darbinieku, tai skaitā 39 valsts ierēdņu inerci. Ka tās budžets mērojams ar Ls 1 037 212 pamatbudžetu un Ls 1 063 671 gada izdevumu cipariem (pēc 2013.gada publiskā pārskata).  Taču galvenais – Latvijai tagad ir 8584 aizsargājamie kultūras pieminekļi: 5183 valsts nozīmes un 3401 vietējās nozīmes un ka par katru, iespējams „saražots” vismaz pāris kilogramu aprakstīta papīra. Jautājums tikai – vai tik daudzu un slikti apsaimniekotu un līdz ar to it kā aizsargātu kultūras pieminekļu statusā esošu objektu esamība nav stipri uzpūsta un nekalpo tikai par paša resora (inspekcijas) un tā vadītāja eksistenciālā statusa nodrošinājumu?  Pagājušā gada atskaitē minēts, ka Kurzemē piemēram tikai 38% pieminekļu esot labā, bet 54% – apmierinošā stāvoklī.

Šodien, apveicot ar karjeras divdesmit gadiem, neklātos atcerēties par vērmelēm. Taču, noraugoties Liepājas Karostas bojā ejai nolemto simtgadīgo sarkanķieģeļu māju logu tukšajās acīs un novēlot  Jurim Dambim veselību un domu viedumu arī turpmāk, tomēr rimti ģiedas  atgādināt vārdus, ko kāds dižs ziemeļzemes dzejnieks licis uz mēles savam  dramaturģijas varonim: „Un piedots taps, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji!”.