"Kas vai kurš Liepājā ir atbildīgs par memoriālajām plāksnēm, kas veltītas dažādām cienījamām personībām un redzamas pie daudziem namiem?" – jautā portāla irliepaja.lv lasītājs pēc vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa publikācijas par namu Peldu ielā 25, pie kura arī pielikta viena no šādām piemiņas plāksnēm. Kā norāda lasītājs, memoriālo plāksni pat grūti pamanīt, jo tā gadu gaitā nomelnējusi un gandrīz saplūst ar ēkas fasādi, turklāt burti ir galīgi izdzisuši.

Nams Peldu ielā 25. Piemiņas plāksne redzama kreisajā pusē starp pirmā stāva logiem. Foto: irliepaja.lv.

Šī piemiņas plāksne veltīta komponistam Alfrēdam Kalniņam, kurš namā Peldu ielā 25 dzīvojis no 1911. līdz 1913. gadam. Tam pašam Alfrēdam Kalniņam veltīta piemiņas plāksne piestiprināta pie vēl viena nama, turpat netālu, Kurzemes ielā 7. Komponists tajā dzīvojis, šķiet, no 1918. līdz 1919. gadam (uzraksti gan latviešu, gan krievu valodā grūti salasāmi). Gunārs Silakaktiņš izpētījis, ka šī plāksne pielikta 1979. gada 24. jūnijā

"ar viesiem no Rīgas, Liepājas muzikālajiem korifejiem un vairāku koru piedalīšanos".

Šobrīd nams Kurzemes ielā 7 stāv tukšs un ir visai bēdīgā stāvoklī tāpat kā memoriālā plāksne pie nama fasādes.

Gunārs Silakaktiņš uzskata, ka par abām Kalniņam veltītajām plāksnēm "vajadzētu klapatot Kultūras pārvaldei", jo tās veltītas komponistam, tātad "kultūras cilvēkam".

Ēka Kurzemes ielā 7, pie kuras arī piestiprinata plāksne par godu komponistam Alfrēdam Kalniņam, kurš te kādreiz dzīvojis. Foto: irliepaja.lv.

Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Jirgens gan sarunā ar irliepaja.lv norādīja, ka pārvaldei "nav nekādas saistības" ar piemiņas plāksnēm, pārvalde tās nedz uzskaita, nedz apseko. Jā, esot bijuši gadījumi, kad kāds – nevalstiska organizācija, privātpersona – nāk ar ideju, priekšlikumu par kādas jaunas piemiņas plāksnes izvietošanu, kam nepieciešams arī finansiāls atbalsts. Tad pārvalde šos lūgumus izskata.

Jirgena ieskatā gādība par memoriālajām plāksnēm, tāpat kā pieminekļiem būtu jāuzņemas būvvaldei, kurai ir savs arhitekts, galvenā māksliniece, pat kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore.

Teksts memoriālajai plāksnei pie nama Kurzemes ielā 7, kā jau visiem padomju laika pieminekļiem, ir gan latviešu, gan krievu valodā. Foto: irliepaja.lv.

Iespējams, ka tā, lai gan skaidrs, ka šobrīd par memoriālajām plāksnēm kopumā neatbild neviens. Var redzēt, ka dažas tiek aprūpētas, taču tas acīmredzot tiek darīts individuāli un privāti.  

Viens no "retajiem mecenātiem", pēc Kultūras pārvaldes vadītāja teiktā, ir rakstnieks Ēriks Kūlis, kurš parūpējies par vairāku Liepājas kultūras personību piemiņas iemūžināšanu, daļēji vai pilnībā apmaksājot memoriālo plākšņu izgatavošanu un pielikšanu pie namiem, kas saistās ar Liepājas rakstniekiem, dzejniekiem, arī vēsturiskām personībām (zviedru karalis Kārlis XII). Taču arī par šo plākšņu tālāko likteni atbildību nav uzņēmusies neviena institūcija, jo, kā atzina rakstnieks, nekādi līgumi vai akti nav tikuši parakstīti, izņemot saskaņošanu būvvaldē, lai tās drīkstētu pielikt. Memoriālo plāksni dzejniekam un rakstniekam Olafam Gūtmanim droši vien pieskatīs viņa ģimene, jo tā pielikta pie nama, kurā joprojām dzīvo rakstnieka piederīgie. Kā ar pārējām?

Kurzemes iela 7. Foto: irliepaja.lv.

Ne tik sen, vēl pirms gadiem desmit, pašvaldība atbalstīja arī "vecā Rubīna", kā sevi dēvēja Rihards Rubīns, rosīgo darbošanos spilgtu un nozīmīgu personību (Ulmanis, Kants) piemiņas saglabāšanā memoriālās plāksnēs. Kurš par tām rūpējas šodien?

Pat vairākas memoriālās plāksnes redzamas pie valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa P. M. Berči projektētās bijušās Nikolaja ģimnāzijas, kuru grasās renovēt Liepājas Universitāte.

Kas notiks ar šīm piemiņas plāksnēm, tostarp Polijas vēstniecības sponsorēto plāksni Polijas pirmā prezidenta Gabriela Narutoviča piemiņai?

Kurš uzņemsies atbildību par tām?

Kultūras galvaspilsētai, par kādu grasās kļūt Liepāja, tik nevērīga, pat necienīga attieksme pret kultūrvēsturi un ievērojamām personībām godu nedara. Ja reiz pašvaldība būvvaldes personā 2020. gadā spēja pieķerties koku uzskaitei un inventarizēšanai (lai arī datu bāze ir tikai pašu lietošanai), tad varbūt beidzot ir pienācis laiks uzskaitīt un novērtēt arī pieminekļus un memoriālās plāksnes, lai saprastu, kas ar tām darāms un, galvenais, kam tas jādara?