Pēc publikācijas par Peldu iestādes metu konkursu un izmaiņām tajā, portāls irliepaja.lv lūdza Pilsētas arhitekta Uģa Kaugura skaidrojumu, kāds ir pamatojums tam, ka konkursa potenciālajiem dalībniekiem dota iespēja neņemt vērā pastāvošajos apbūves noteikumos iestrādātos nosacījumus, tostarp par atļauto būves augstumu, pieļaujot jebkādus piedāvājumus.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis iepriekš portālam irliepaja.lv izteicās, ka "Šādu paņēmienu izmanto situācijās, ja nav pārliecības par pastāvošā regulējuma pamatotību un kvalitāti".

Tātad, vai šis ir gadījums, par kuru runā Dambis, vai arī ir citi apsvērumi, kāpēc būvvalde izšķīrusies par šādu pieeju? Ko konkursa rezultātā cer iegūt žūrija un ko iegūs Liepāja?

Uģis Kaugurs: "Jautājums kā tāds ir pamatots un vietā, kaut jēdzīgāk būtu bijis to uzdot un skaidrot sākuma fāzē, konkursu izsludinot. Faktiski tieši šis jautājums ir paša metu konkursa atslēga, tā būtība un tas ir diezgan skaidri izklāstīts konkursa "Uzdevumā".

Mēģināšu izskaidrot izvērstāk un iespējami saprotamāk.

Par ko tad ir šis konkurss? Kas mums ir? Kopumā, kā pilsētai, ne juridiskās piederības nozīmē:
•vēlme (vismaz deklarēta) Liepājā attīstīt kurortoloģiju, rekreāciju, tūrismu un tml.;
•ekskluzīva vieta: parks, pludmale blakus, vēsturiskās kurorta apbūves konteksts, tradīcijas aura, pazemes ūdeņi;
•arhitektoniski un vēsturiski nozīmīga, bet slikti uzturēta, faktiski grūstoša ēka šajā brīnišķīgajā novietnē.
Izklausās gluži labi. Tomēr

pēdējos aptuveni 20, pat 30 gadus nekas no šiem labumiem nav ne par mata tiesu pavirzījies uz jelkāda reāla iemiesojuma pusi.

Vecās ēkas ielas korpusa jumts un fasāde kaut cik pielaboti, tomēr kopumā ēka vairāk ir grausts, galīgi ne lepnums. Ne man vērtēt agrāko īpašnieku patiesos nodomus, tomēr īstas, racionāli pamatotas vēlmes jelko te attīstīt un iedarbināt starp tiem gan nav. Pa šiem gadiem redzēti vien daži mēģinājumi "uzlikt uz papīra" kādas ieceres. Vienu prezentēja investori vētrainajos ekonomikas "burbuļa" gados , atbilstoši tā laika neapvaldītajām pārmērībām. Kā burbulis tā arī pazuda. Tad kāda pašpasludināta firmiņa, kuras bizness ir starptautisku konkursu kā brīva sporta vai izklaides  organizēšana, ietvēra šo tēmu savu vingrinājumu sarakstā. Rezultāti nez kāpēc būvvaldes arhīvos nav saglabāti (vai varbūt nemaz nav nodoti?), bet, pēc internetā atrodamā, dažas bildītes ir pat gluži interesantas. Tikai šī konkursa uzdevums un programma ir pašizdomāta, tai nav nedz reāla pasūtītāja, ne saimnieciska pamata. Ar tādām pat sekmēm varētu rīkot konkursu par Bekingemas pils renovāciju, par to neinformējot ne karalieni Elizabeti, ne britu valdību. Līdzīgi vērtējami arī dažu arhitektūras skolu diplomandu vingrinājumi.

Citu reālu piedāvājumu šajā laikā nav bijis. Kur āķis? Kāpēc tā?

Pašreiz spēkā esošie Liepājas Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi (TIAN) nosaka šajā konkrētajā vēsturiskās apbūves zonā maksimālo stāvu – divi stāvi un mansards, kā arī atļauto apbūves blīvumu (t.i., kādu daļu no zemesgabala atļauts apbūvēt). Pie šādiem ierobežojumiem 20+ gadus šī visnotaļ ekskluzīvā vieta nevienam nav likusies gana pievilcīga, lai ieguldītu tajā savu naudu. Kad beidzot par īpašnieku kļuva uzņēmums ar reālu pieredzi SPA un sanatoriju nozarē Lietuvā, viņu aprēķini rādīja, ka,

lai izveidotu saimnieciski darboties spējīgu kompleksu UN (kas ir obligāta prasība) saglabātu un atjaunotu vēsturisko ēku, ar TIAN atļauto būvapjomu nepietiek.

Nepieciešams vai nu apbūvēt lielāku platību (bet tad samazinātos vieta labiekārtojumam), vai paaugstināt kādu daļu vai visu jauno apjomu virs TIAN atļautā.

Šāda aprēķina pamatotību apliecina, ka arī vēsturiski Vannu mājas apmeklētāji mitinājās īrētos apartamentos turpat, Gulbju dīķa villu apbūvē. Viss apbūves komplekss lielā mērā strādāja kopā. Tagad tas vairs nebūtu iespējams.

Arī mūsdienu pieredze citviet rāda līdzīgu risinājumu, piemēram, Pērnavā visnotaļ līdzīgā novietnē, vidē un pat vēsturiskajā stilistikā līdzīgai, bet mazākai ēkai piebūvēta jaunā daļa, kas nodrošina visu šodienas prasībām nepieciešamo pakalpojumu klāstu.

Tad, kā rīkoties, ja vēlamies saglabāt vai atjaunot  vēsturisko, attīstīt pakalpojumu, nodrošināt saskanīgu pilsētvidi, taču spēkā esošie noteikumi to neparedz? Kā atrast saprātīgi sabalansētu risinājumu?

Foto: irliepaja.lv.

Protams, noteikumi ir noteikumi, tie ir spēkā un respektējami. Taču tie nav veidoti, specifiski analizējot apbūves raksturu šajā konkrētajā vietā, bet drīzāk atspoguļo "pacientu vidējo temperatūru slimnīcā". Tas ir, nodrošina vienīgi to, ka nekas jauns pēkšņi "neizleks" no esošā.

Var būt vietas, situācijas un gadījumi, kad konkrētas atkāpes no šīs "vidējās mērenības" ir pamatotas un pieļaujamas.

Tāpēc TIAN 48.punkts arī paredz veidu un procedūru, kā šādas situācijas risināmas:

"Atkāpes no šajos noteikumos noteiktajiem apbūves rādītājiem atļautas atsevišķos gadījumos, kad augstvērtīgs arhitektūras risinājums iegūts atklātā arhitektūras konkursā un būvniecības iecere ir atbalstīta, ņemot vērā publiskās apspriešanas rezultātus."

Pēc saskaņošanas ar Latvijas Arhitektu savienības (LAS) visas norādes vai skaidrojumi par atļautā augstuma papildus  ierobežojumiem izņemtas, atstājot faktiski lielāku izvēles brīvību pretendentiem  un nedodot nekādas rekomendācijas par augstuma ierobežojumiem atkāpēs no TIAN.

Lūk, par to ir šis konkurs: kādi risinājumi iespējami, kuri no tiem ir vai nav pieņemami šajā novietnē un vēsturiskās apbūves kontekstā un kādu ceļu tālakai īstenošanai lābāk izvēlēties. Vai labāk zemāk, bet plašāk, vai mazāk, bet augstāk, vai vēl kāds cits variants. To vērtēs žūrija.

Ja vaicājat par precedentiem, protams, ka tādi ir. Tieši ar to atšķiras ideju konkurss no iepirkuma. Pēdējā ir stingri jāievēro noteikumu rāmji, kamēr pirmajā tiek meklēti labākie risinājumi, pieļaujot pamatotu iziešanu arī ārpus rāmjiem, ja tie kļuvuši par sprostu.

Liepāja, cerams,

gadu desmitiem novārtā stāvējuša, pamazām ar krūmiem aizaugoša grausta vietā  iegūs darbojošos, aktīvu atpūtas objektu,

saglabātu un atjaunotu vēsturisko ēku ekselentā novietnē. Vietu, ar ko lepoties, ne kaunēties. Cerams, tāpēc, ka šobrīd daudzi nākotnes plāni, diemžēl, izgaismojas citās krāsās...

Risinājumus vērtēs žūrija, kuras sastāvā iekļauti visus apskatāmo problēmu aspektu – arhitektūras, kultūras mantojuma saglabāšanas, ainavu arhitektūras – kompetenti pārstāvji, kā arī lēmumu pieņēmēji, kam būs jālemj par to, vai šādas atkāpes no TIAN pieļaut".