Kāpēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) ar vieglu roku pieļauj Liepājas vēsturiskā centra apbūves nojaukšanu?
Uz šo un citiem portāla jautājumiem atbildes sniedza inspekcijas vadītājs Juris Dambis.
Sarunā Mazajā pils ielā 19, Rīgā, piedalījās arī vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, kā arī VKPAI Kurzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Zikmane un Kultūras mantojuma politikas daļas vadītāja Baiba Mūrniece, kuras bija uzaicinājis inspekcijas vadītājs.
Vai Liepāja joprojām ir VKPAI pārraudzībā?
Dambis: visa Latvija, tās kultūrvēsturiskie objekti, īpaši tie, kas iekļauti valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, ir inspekcijas redzeslokā. Protams, rēķinoties ar mūsu praktiskajām iespējām. Kopš 2008.gada inspekcijas finansējums samazināts par 56%, samazināts arī strādājošo skaits. Tāpēc nevaru apgalvot, ka spējam izdarīt visu, ko gribētu izdarīt.
Vai nebūtu lietderīgi, ja, teiksim, reizi mēnesī, VKPAI inspektors būtu pieejams Liepājā? Ir grūti operatīvi risināt jautājumus, ja inspektors atrodas Kuldīgā, turklāt, kā pārliecinājos, uz e-pastu un telefona zvanu neatbild.
Dambis: Mums izveidota sistēma, ka ir reģionālās nodaļas, kur koncentrējas viss pieminekļu uzraudzības darbs, un katrai nodaļai ir vadītājs, ar kuru arī vajadzētu kontaktēties.
Bet, ja ir tāda nepieciešamība un pašvaldība vēlas, lai inspektors būtu pieejams Liepājā, to, protams, var darīt.
Zikmane: Mēs veicam apsekošanas arī uz vietas, ja nepieciešamas, bet telpas Liepājā mums nav ierādītas.
Silakaktiņš: Cilvēki kritizē šo sistēmu, kas nestrādā, jo ir attālināta no cilvēkiem, no pieminekļu īpašniekiem.
Eiropas kultūras mantojuma dienu norise Liepājā arī lika apšaubīt inspekcijas klātbūtni Liepājā, jo visu darīja pašvaldības iestādes – muzejs, tūrisma birojs.
Dambis: Mantojuma dienās var piedalīties visi, kam ir vēlēšanās to darīt un kuru valdījumā esošie pieminekļi atbilst izsludinātajai tēmai.
Mūrniece: Mantojuma dienām, kas notika jau 18.reizi, ir savi principi, un viens no tiem – inspekcija ir tikai koordinatore, jo tai nav ne finansiālas, ne personāla kapacitātes.
Neizdevās ieraudzīt arī Mantojuma dienu izdevumu.
Mūrniece: Ņemot vērā Mantojuma dienu budžetu, un šogad tie bija 1700 lati, izdevumu skaits ir limitēts. Katram objektam varējām atvēlēt 15 eksemplāru.
Teicāt, ka Mantojuma dienas bieži rezultējas ar jaunpieteiktu pieminekli vai projektu. Arī Liepājā?
Mūrniece: Šoreiz ne.
Šāgada Matojuma dienu tēma bija ūdeņi, kanāli, tilti. Kāda būs nākamgad?
Dambis: Tas būs zināms pēc apmēram divām nedēļām.
Par tiltiem runājot – kāpēc vēsturiskais Kalpaka tilts pār Karostas kanālu nav valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā?
Dambis: Tāpēc, ka pašvaldība atteica. Inspekcija vēlējās to darīt, un, atbilstoši normatīvo aktu prasībām lūdza pašvaldību saskaņot šo lēmumu, bet atzinums bija negatīvs.
Esam pieņēmuši lēmumu turpināt dialogu un censties pārliecināt pašvaldību, ka tā ir vērtība. Mums talkā nākusi arī Būvinženieru savienība, un es ceru, kādā brīdī šis objekts dabūs pieminekļa statusu.
Silakaktiņš: Vai tas pats attiecas uz Liepājas Ziemeļu fortiem?
Mūrniece: Arī tur pašvaldība iebilda.
Savā laikā Karostas kultūras un informācijas centrs centās panākt pilsētbūvniecības pieminekļa statusu Karostai, lai varētu piesaistīt Eiropas finansējumu vēsturiskās apbūves saglābšanai. Neizdevās, jo arī toreiz pašvaldība iebilda. Toties tajā reizē pieminekļa statusu un Eiropas finansējumu saņēma Liepājas mēra ģimenes īpašumā esošais Piena muzejs.
Kāds ir jūsu viedoklis par Karostu?
Dambis: Arī mēs esam vērtējuši, un mūsu viedoklis arī ir tāds, ka Karosta ir kultūrvēsturiski vērtīgs objekts, bet teritoriālajiem objektiem nepieciešama pašvaldības piekrišana vai arī tas tiek paredzēts teritorijas plānojumā.
Mūrniece: Šādos gadījumos vajadzētu, lai aktīvi iesaistās sabiedriskās organizācijas, un, ja pašvaldība saprot, ka vietējie iedzīvotāji to ļoti vēlas, tās attieksme pilnīgi noteikti var mainīties.
Dambis: Mums ir vieglāk, ja iekļaušanu sarakstā rosina pieminekļu īpašnieki, jo tad nav nepieciešama saskaņošanas procedūra. Ja īpašnieks iebilst, piespiedu kārtā mēs nevaram iekļaut pieminekļu sarakstā. Jā, likums saka, ka atsevišķos gadījumos to var darīt bez īpašnieka piekrišanas, bet tas draud ar zaudējumu kompensēšanu, un ar to mēs nevaram riskēt, jo pieminekļu aizsardzībai tiek iedalīti pārāk nelieli līdzekļi. Tāpēc notiek ilgstošas sarunas ar pašvaldībām.
Iznāk tā, ka inspekcijai nav nekāda teikšana, un, ja tā, tad varbūt šāda institūcija nemaz nav vajadzīga?
Dambis: Tā nav, ka inspekcija neko nevar noteikt – valsts aizsardzībā šobrīd ir 8584 pieminekļi, un ir normas, kas ļauj ļoti strikti vērsties pret pieminekļu pārveidojumiem. Bet, ja runā par jaunu pieminekļu iekļaušanu sarakstā, tad, jā, īpašniekam ir tiesības griezties tiesā, un akts par jaunatklāta pieminekļa statusu tiek apturēts.
Vai nav iespējams rosināt likumdevēju mainīt normas, lai inspekcija nav tik bezzobaina?
Dambis: Nav jau tik bezzobaina... Ir bijuši brīži, kad politiķi vēlējušies samazināt pieminekļu skaitu līdz 100, bet tas nav noticis.
Varbūt tā arī būtu pareizi, ņemot vērā inspekcijas pašreizējo kapacitāti – jums paliktu nacionālās nozīmes pieminekļi, pārējos nodotu pašvaldību ziņā.
Dambis: Tam es īsti nevarētu piekrist.
Liepājā ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis – vēsturiskā centra apbūve. Nesen tika nojaukta viena no šo centru veidojošām ēkām Dīķa ielā 6. Kurš no inspekcijas izvērtēja un atzina, ka ēka ir sapuvusi un nojaucama?
Zikmane: Zviedrāns ir veicis izpēti, un, kā es lasīju presē, atzinis, ka 80 procenti būvkonstrukciju ir sliktā stāvoklī.
Kas ir Zviedrāna kungs? Inspekcijas darbinieks?
Zikmane: Noteikti ne. Viņš dzīvo Liepājā.
Dambis: Zviedrāns ir speciālists, kurš droši vien ir pētījis šo objektu.
Silakaktiņš: Lai varētu nojaukt ēku, kas vecāka par 50 gadiem, vajadzīgs būvinženiera atzinums. Zviedrāna kungam šāda sertifikāta nav.
Vai inspekciju nemulsina fakts, ka Kristīne Veinberga biedrības “Izglītības centrs” vārdā lūdza atļauju ēku nojaukt, balstoties uz sava vīra atzinumu, ka ēka ir sliktā stāvoklī?
Zikmane: To es nevaru komentēt.
Dambis: Mums ir speciālistu komisija, ko vada Jānis Radiņš un kas izvērtē pārveidojumus pieminekļos un pieņem lēmumus. Es tajā nepiedalos. Iesaistos tikai tad, ja komisijas lēmums tiek apstrīdēts. Ja ir uzskats, ka lēmums par Dīķa ielu 6 varētu būt kļūdains, izvērtēsim, un divu nedēļu laikā varam sniegt atbildi.
Dīķa ielas 6 un turpat blakus esošās vēsturisko centru kropļojošās būves Jūras ielā 25/29 īpašnieks ir “Vienotības” biedrs un atbalstītājs Juris Aizezers. Redzot viņa aktivitātes Liepājā, rodas jautājumus, vai inspekcijas lēmumi nav īpaši labvēlīgi valdošās partijas biedriem?
Dambis: Es domāju, ka noteikti ne. Neesam saņēmuši nekādus norādījumus par politisku partiju atbalstīšanu vai neatbalstīšanu. Domāju, ka esam tā institūcija, kura sarunājas un sadarbojas ar visiem politiskajiem spēkiem, bet nekad neesam sapinušies tiktāl ar politiskajām partijām, ka mums varētu sākt diktēt vai mūs kaut kā ietekmēt konkrētu lēmumu pieņemšanā.
Dambja kungs, cik sen jūs vadāt inspekciju?
Dambis: Kopš tās izveidošanas 1989.gadā.
Kad bija grūtāk strādāt – toreiz vai tagad?
Dambis: Asākā cīņa ar ekonomisko spiedienu bija no 2000. līdz 2004.gadam. Toreiz daudzas nelikumības tika apturētas, tika pieņemts likums par Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību, un no tā brīža pieminekļu īpašnieki, uzņēmēji sāka respektēt kultūras mantojumu. To diezgan pozitīvi novērtēja arī citās valstīs.
Vai kopš tiem laikiem inspekcija nav zaudējusi daudzas pozīcijas?
Dambis: Arī tagad ir pietiekoši daudz drosmīgu un stingru lēmumu, tikai ar to starpību, ka karojošās komunikācijas vietā ir dialoga modelis.
Esat ilgi nostrādājis vienā darbavietā. Vai nav bail zaudēt savu amatu?
Dambis: Nav bijis bail zaudēt ne sākumā, ne tagad. Es kā arhitekts ar tādu praktisku pieeju, varu daudzko darīt...