Nezinu vai kāds ir redzējis "Liepājas teātra" izrādi ar šādu pašu nosaukumu "Stavangera", bet, ja neesat, tad varam runāt arī par ko citu, lai būtu vieglāk iekrāsot teikto.

Piemēram, dadaismu (dada – tiek uzskatīts, ka šis vārds nevienā no zināmajām valodām neko nenozīmē) mākslā! Par šo dzejošanas vai gleznošanas mākslu saka tā: "Paņem šķēres un jebkuru avīzi, izgriez tik daudz atsevišķu vārdu, cik garu vēlies dzejoli, tad ieliec tos cepurē, samaisi, velc pa vienam laukā un liec tos kopā – iznāks dzeja!" Līdzīgi tad darbojas arī glezniecībā. Kas no tā visa sanāk?! Nebrīnieties! Ir ļoti daudz cilvēku, kas teiks, ka viņi tur saskata vai saklausa ļoti daudz vērtīga: atziņu dziļums, krāsu spēle, vārda tiešums u.t.t. Atrodas arī kāds godīgāks, kurš, cenšoties neatpalikt no citiem, pasaka, ka viņam ļoti patīk šīs gleznas rāmis vai arī papīrs, uz kura uzrakstīts šis dzejolis. Šeit vajadzētu likt arī punktu, jo kā manis pieminētās liepājnieku izrādes beigās tiek pateikts: "Varētu jau turpināt, tikai kāda tam jēga..."

Es dzīvoju pārliecībā, ka daudzas absurdas idejas gan mākslā, gan politikā un sabiedrībā nemaz nevajadzēja sākt. Pat, ja atrodas katrai no tām savs bariņš līdzskrējēju, jo laika pārbaudījumu tās neiztur, bet sačakarē daudz ko labu, kas bijis vērtīgs.

Arī šobrīd Latvijas politikā ir izveidojies (varbūt vēl tā pa īstam tikai sāk veidoties) tāds sava veida dadaisms. Laiks, kad sabiedrība ar vien straujāk atsakās no visa, kas bija vērtība agrāk, bet bez nekādas piesardzības, vai pārbaudes lādējam tā vietā citas. Lūk, tikai daži neseni piemēri: ģenerālprokurors apsver atbildības noteikšanu par naidīgiem komentāriem pret tādām sociālām grupām kā homoseksuālisti, pensionāri un invalīdi; izglītības ministra atziņas par nukleārās ģimenes ( nukleārs – tāds, kam ir kodols, ģimene, kurā ir tēvs, māte un bērni) galu; labklājības ministres lobētā un uz pirmsskolas izglītības mācību iestādēm virzītā grāmata "Todien, kad Kārlis bija Karlīna un Todien, kad Rūta bija Rihards"; nu jau par regulāriem kļuvušie atsevišķu seksuālu orentāciju gājieni Rīgā – praidi (angļu val. – lepnums) u.t.t.

Šie piemēri raksturo mūsu Latvijas pēdējo laiku modi, kas katram atsevišķam cilvēkam varbūt ir sava veida protests pret klišejām, korumpētību, apspiestību, varmācību, paša mīkstčaulību vai tml. Tad arī rodas vajadzība pēc abstraktā, eksperimentālā, sava veida avangardisma – neievērot sabiedrībā pastāvošās normas un kārtību.

Par to visu var pasmaidīt vai kā tautā saka "neņemt galvā", tikai politika atšķirībā no atsevišķu mākslinieku paveiktā ietekmē visu sabiedrību, radot stabilitāti, drošību, atbildību vai arī – ilūziju, frikciju un vilšanos par kārtējo eksperimentu ar to.

Man nav nekas pret ģenerālprokurora vēlmi kļūt stingrākiem pret tiem, kas pazemo otru un nenes par to atbildību, taču nepiekrītu, ka sabiedrība tiek dalīta. Slikti būs naidīgi komentāri pret uzskaitītajām sociālajām grupām, bet, ja tādi paši būs pret heteroseksuali orientētiem cilvēkiem, bērniem un sabiedrības autoritātēm vai vadītājiem? Tad atbildība tiks sadalīta proporcijās?

Mulsina arī atsevišķu ministru vēlme jaukt cilvēku līdztiesību ar līdzvērtību, mācot mūsu bērniem dīvainas fantāziju – iedomu spēlītes par dzimumu lomu maiņu, graujot visu iepriekš mūsu tautas tradīcījās un tikumos audzināto, ka atšķirīga dzimuma personas ir atšķirīgas pēc būtības, bet tās ir vienlīdz vērtīgas. Un tieši ar savu atšķirīgumu arī palielina katra savu īpašo, individuālo vērtību. Visbeidzot, faktiski ne tik daudz liberālā, bet gan anarhiskā atziņa, ka nukleārām, tātad uz tradicionālu ģimeni balstītām, ģimenēm ir pienācis gals. Akceptējot to, ka nākotnē Latvijā būs normāli, ka mūkot no atbildības pret bērniem, māmiņa ar tēti nedzīvos reģistrētā laulībā un varēs mainīt savus dzīves draugus tik bieži, cik šobrīd mainam savalkātas zeķes. Nevis lāpot un mazgājot tās, bet izmetot, jo tā taču ir vieglāk. Pat, ja šobrīd tā notiek (par to, diemžēl, liecina statistika), tas nenozīmē, ka, to apstiprinot un pieņemot par normu, situācija uzlabosies. Būs līdzīgi kā tai stāstā par cilvēku, kurš čurāja biksēs. Draugs to uzzinot, ieteica griezties pie psihologa. Kad draugs savu paziņu vēlāk satika, tad jautāja: "Vai viss ir kārtībā?" Paziņa: "Jā!" Draugs: "Vai biksēs nečurā?" Paziņa: "Čurāju! Taču es ar to lepojos!"

Dadaisms mākslā varbūt arī nevienam nekaitē, bet dadaisms politikā un sabiedrībā var novest pie anarhijas, pilnīga vērtību sajukuma un riska, ka ne pārāk tālā nākotnē varam zaudēt savu identitāti, tradīcijas, ticību un vērtības. Taču tas notiks tikai tad, ja būsim vienaldzīgi un ļausim veikt eksperimentus ar mūsu sabiedrību, tautu un valsti.

Būsim gudri! Nelūrēsim otra guļamistabā vai makā, bet domāsim kā stiprināt to, kas mums ir vienreizējs, vērtīgs. Neskriesim pakaļ pasaules modei. Pat, ja atrodas eksperti, kas saka, ka šeit ir kaut kas īpašs, neatkārtojams, ģeniāls. Iespējams, ka tas ir kārtējais eksperiments, kurā mums ir atvēlēta tikai trusīša loma.

Viss ir mūsu pašu rokās!