Ar manu draugu Ivaru, tiekoties viesnīcas "Promenāde” vestibilā pie Maijas Tabakas gleznas "Mērkaķis skulptūru dārzā", malkojot tumšā viskija glāzi, pārrunājām Liepājas  nedienas Kārļa Zāles laukumā, pēc kurām, mūsuprāt, Kārļa Zāles akmens vaibsti piemineklī ir kļuvuši nedraudzīgāki...

Mums, vidējiem prātiem, sākumā šķita, ka mūsu Gunāra Ansiņa un Ulda Seska izsapņotajai idejai par eiropeisko Kārļu Zāles laukumu pārgājis pāri kāds aizsaules spēks ar magnētiskiem dzelzs zābakiem.  Un pārgājis pāri tieši tai vietai, kura ieklāta ar urbānai videi cienīgu materiālu – betona flīzītēm.

Tajā pašā laikā pilsētā runā, ka sabrukušajā Zāles laukuma posmā esot vēsturiski nefiksēti apbedījumi… Acīmredzot, tam ir astrāli paliekošs efekts uz apkārtējo vidi un mums, cilvēkiem.

Mēs ar Ivaru saprotam, ka ne vienmēr divreiz divi dzīvē ir četri. Un, iespējams, netaisnā veidā mēs gribam pārmest īstajiem darba rūķiem, kas visu vasaru, neatliecot muguru, centās mūsu pilsētu padarīt ērtāku, drošāku un eiropeiskāku. Tomēr mēs ar Ivaru gribētu ieteikt pilsētas  vadībai atsacīties no  betona flīzes, bet ieklāt parasto asfalta segumu "negadījuma” vietā. Jo, iespējams, asfaltbetons var nelaist cauri vesturiskā apbedījuma astrālo starojumu.

Mēs ar Ivaru varam izprast arī Jāņa Vilnīša emocionālo izvirdumu pret galveno būvnieku Gati Zvirbuli. Bet Gatim Zvirbuļa kungam būtu jāsaprot Jānis Vilnītis, kurš arī Liepājas patriots, līdzīgi kā viņš pats.