Nav pat pagājuši daži mēneši, kopš Latvijas valsts ienaidnieku izgudrotais referendums par otro valsts valodu ar skaļu blīkšķi izgāzās, kad sabiedrību jau sāk kacināt jauni notikumi.

Tagad naidu cenšas sēt ar mēģinājumiem mainīt māju numurzīmju plāksnītes.

Šī šķietami nevainīgā nodarbe patiesībā ir ļoti bīstama tieši ar to, ka skaidri norāda uz Latvijas valsts tiesisko mazspēju, lai gan neatkarība atgūta vairāk nekā pirms 20 gadiem. Valstī joprojām nav skaidru un striktu normu, kas noteiktu robežas, kuras pārkāpt ir tabu. Daudzās valstīs par šaubīgiem mēģinājumiem grozīt konstitucionālus pamatus pat neuzdrošinātos runāt, ja grozījumi patiešām nav saistīti ar kaut ko ārkārtēju. Piemēram, dodot balstiesības sievietēm 20.gs. sākumā vai segregācijas jautājumi, ar kuriem saskārās Dienvidāfrikas Republika tā paša gadsimta astoņdesmitajos gados. Jebkādi mēģinājumi izraisīt sabiedrības reakciju ar politiskām nakcijām pieprasot revidēt valstiskos pamatus, ir bīstami. It īpaši, ja šīs reakcijas katalizators ir margināļi ar atklātu noslieci uz vardarbību. Viņu darbības ir vienīgi tieksme uz destrukciju: aicinājumu nemaksāt nodokļus, atklāts atbalsts Krievijas iebrukumam Gruzijā, aicinājums ieviest citu valsts valodu un citas darbības, kas ir pretrunā ar Latvijas pastāvēšanas pamatnosacījumiem.

Lai lasītāji izprastu, kas ir cilvēki, kuri iniciēja referendumu par otro valsts valodu Latvijā un kas tagad, izmantojot likumdošanas distrofiju, izvērš namu numurzīmju (ar ielas nosaukumu arī krievu valodā) mainīšanu, piedāvājam faktus un notikumus, kas apkopoti vairāku gadu garumā.

Liepāja – ērta vietiņa bīstamiem kaujiniekiem un Krievijas nacionālšovinistiem augstu policijas amatpersonu aizsegā

Aģentūra LETA  2002. gadā ziņoja, ka liepājnieks Jevgeņijs Osipovs ievēlēts par LNDP priekšsēdētāju pēc tam, kad vismaz 80 nereģistrētās organizācijas "Krievu nacionālā vienotība Latvijā" jeb tā saukto barkašoviešu iestājās LNDP. Ko tad barkašovieši tādu bija nodarījuši, ka Uzņēmumu reģistrs līdz tam atteicās to reģistrēt? Lūk, dažas liecības.

1998. gada jūnijā vietējā laikrakstā “Kurzemes Vārds” atrodams Līvijas Leines raksts “Krievu nacionālisti? Arī Liepājā”. Raksta autore savu rakstu iesāk sekojoši: “Viņu štābs ir neliela istabiņa. Iekārtojums askētisks. Divi rakstāmgaldi. Pie viena no tiem sēd puisis Oļegs zaļbrūni raibā armijas formastērpā. Pie otra pats Krievijas Federācijas partijas “Русское Национальное Единство" ("Krievu nacionālā vienība") Liepājas organizācijas priekšnieks Jevgeņijs Osipovs. Viņam aiz muguras karogs: uz sarkana fona balts aplis, kurā savdabīgs kāškrusts. Sarkana lente ar kāškrustu baltā aplī arī Oļegam ap piedurkni”. Intervijas laikā J. Osipovs stāsta, ka viņš galīgi neesot vienisprātis ar to, kas pašlaik notiekot Krievijā, tas ir, bijušajā PSRS teritorijā, attiecībā pret krieviem. Krievijā, viņaprāt, tiek veikts genocīds pret krievu tautu. Tas gan notiekot slēptā, maskētā formā. Bet krievu tautu žņaudzot nost. Turpinājumā J. Osipovs saka: “mēs situāciju mainīsim pašos pamatos [..]. Partijā ir pusmilitāra kārtība un disciplīna.” No raksta izriet, ka vietējo organizāciju pēc viņu partijas statūtiem sauc par rotu. Tāpēc arī viņi iet uz "Dinamo" stadionu mācīties šaut. Varbūt sīka nianse, bet toreiz tā bija Liepājas policijas sporta kluba šautuve – Zvejnieku alejā 4/8.

Barkašovieši Jevgeņija Osipova vadībā Liepājas Karostā militārās nodarbības rīko kopš 1997. gada. Liepājas Drošības policijas priekšnieks jau toreiz tos dēvēja par "nekaitīgiem timuriešiem", neskatoties uz to, ka 1997. gada oktobrī divi oispovieši sašāva Valsts policijas darbinieku.

Pārlapojot vairākus gadus vēlāk iznākušo laikraksta numuru (2000. gada 6. janvārīis), lasāms raksts "Aizturēts vīrietis, kurš Liepājā sašāva policistu". Rakstā stāstīts par satraucošu atgadījumu, kurā bija iesaistīts kāds vīrietis no Osipova organizācijas. Proti, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā vietējā milicija aizturējusi Aleksandru Kobusu, kuru meklēja par policista slepkavības mēģinājumu Liepājā. Ja lasītājiem nav īsti skaidrs, kas tas bija par atgadījumu, tad paskaidrošu, ka tas notika 1997. gada 22. oktobrī, Ezerkrastā. Aleksandru Kobusu kopā ar Romānu Barančikovu policija mēģināja aizturēt par jaunas sievietes izvarošanu. Kobuss sāka šaut uz policistiem ar pistoli un smagi ievainoja vienu kārtības sargu. Tika ierosināta krimināllieta par policista slepkavības mēģinājumu, kā arī par izvarošanu.

Mazliet vēlāk aģentūra LETA ziņoja, ka Kobuss paralēli tam bijis arī viens no Baltkrievijā aizliegtās apvienības "Krievu nacionālā vienotība" Minskas nodaļas vadītājiem. Šeit gribētos izdarīt nelielu atkāpi un paskaidrot, ka Baltkrievijā pret šādām organizācijām tradicionāli izturas ārkārtīgi nopietni. Un ne jau tādēļ, ka Baltkrievijas prezidents zināms kā autoritārs valsts vadītājs, bet gan tādēļ, ka šajā valstī, tāpat kā citur, pret valsts apdraudējumu izturas ārkārtīgi nopietni.

Diemžēl, Latvijā ar valsts drošības lietām līdz šim vedies diezgan savādi. Diezgan spiltā atmiņā daudziem liepājniekiem palicis 2001. gada februārī laikrakstos lasāmais, ka Liepājas policijai izdevies notvert bruņotu bandu, kas dažu mēnešu laikā aplaupījusi vairākas tirdzniecības vietas. Toreizējais Liepājas pilsētas un rajona Kriminālpolicijas priekšnieks Arturs Vaiteiks laikrakstiem atklāja, ka gados jaunie vīrieši bija nereģistrētās organizācijas "Krievijas nacionālā vienotība" biedri un atbalstītāji. Aizturēto vīriešu dzīvesvietās bija uzieti lieli šaujamieroču un munīcijas krājumi: pistoles ar un bez klusinātājiem, arbalets ar optisko tēmekli, automāts ar maināmu stobru, naži, karabīne, patronas, detonatori, kaujas granāta un citi ieroči, ar kuriem kopumā bija iespējams apbruņot nelielu kaujas spējīgu vienību. Aizturēto mājās tika atrasti arī dažādi priekšmeti ar barkašoviešu simboliku. Vienā slēpnī uzieta arī beisbola nūja ar organizācijas "Krievijas nacionālā vienotība" simbolu. Kad lieta tika skatīta tiesā, viens no apsūdzētajiem atklāja, ka pirms noziegumu izdarīšanas bija nepieciešams ierocis, tāpēc prasījuši atbalstu no barkašoviešu līdera Jevgeņija Osipova, kurš noziegumam nepieciešamo ieroci pat apsolījis. Laikrakstā pat bija atspoguļota neliela šā dialoga daļa, kas liek domāt, ka noziedzniekiem ar Osipovu bijušas draudzīgas attiecības.

Kad kāda Liepājas korespondente iztaujāja Drošības policijas Kurzemes reģionālas nodaļas priekšnieku Aleksandru Bogdanovu, mēģinot uzzināt viņa viedokli par barkašoviešu – osipoviešu aktivitātēm Liepājā, Bogdanovs organizācijas biedrus nosauca par “nekaitīgiem timuriešiem”, no kuriem nav īpaši jābaidās. Iespējams, tā varētu būt sakritība, jo var taču pieļaut, ka Bogdanovs bija noguris, un nepamanīja diezgan labi redzamas sakarības starp Liepājā aktīvu rosību demonstrējošajiem osipoviešiem un kriminālnoziegumiem, kas tajā laikā uztrauca vai katru pilsētnieku. Aplūkojot internetā atrodamos video, ko Bogdanova kungs varbūt arī nav redzējis, šo "nekaitīgo timuriešu" aizraušanās ar šaujamieročiem šķiet biedējoša (video aplūkojams te: https://www.youtube.com/watch?v=Q4SE3J21yjo).

Taču pārlapojot tā laika presi, uzmanīgu dara kādi citi fakti. Proti, visus turpmākos gadus Drošības policija Liepājā pārsteidzošu centību izrādīja tieši pret liepājniekiem, kuri 16. martā lika ziedus Centrālkapos, publicēja rakstu par leģendārā liepājnieku Herberta Cukura dzīves gaitām un līdzīgos gadījumos. Vienvārdsakot, Aleksandrs Bogdanovs skurpulozi "pieskatīja" osipoviešu pretiniekus, jeb citādi sakot, vaktēja latviešu jauniešus. Savu reizi tos izsauca un pratināja teju par katru sīkumu. Spilgts un uzskatāmas netaisnības piemērs bija 2006. gada februāris un marts, kad Liepājā un Rīgā tika lemts: atļaut vai neatļaut leģionāru piemiņas gājienus. Tā paša gada 23. februārī Liepājas dome izveidoja darba grupu, lai izskatītu Liepājas pilsētas pašvaldībā saņemtos pieteikumus par sapulcēm, gājienu vai piketu rīkošanu un nodrošinātu likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15. panta prasības. Darba grupas vadītājs bija Liepājas pilsētas pašvaldības izpilddirektors Edgars Rāts. Grupas sastāvā darbojās neviens cits kā Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Bogdanovs. Kopā ar citiem darba grupas locekļiem, uzklausot Jevgaņija Osipova draudus par asinsizliešanu, ja tiks atļauts leģionāru atceres gājiens Liepājā, tika pieņemts lēmums – gājienu aizliegt.

Veselais saprāts teiktu, ka bija jāsauc pie atbildības tie, kas draud rīkot asinspirti, tomēr Liepājas policisti ar Aleksandru Bogdanovu un Arturu Vaiteiku priekšgalā domāja un rīkojās citādi. Kapus, kur ļaudis gribēja likt ziediņus, ielenca, bet pie galvenajiem vārtiem izveidotās vienīgās šaurās ieejas policisti nācējiem prasīja dokumentus, leģionārus ar ziediem cītīgi uzmanīja, kamēr barkašovieši, kurus agrāk turēja aizdomās par līdzdalību noziegumos, Jevgeņija Osipova vadībā stāvēja blakus policistiem ar zvaigžņotiem uzplečiem un neslēpa gandarījumu.

Liepājas policijas priekšnieks Artūrs Vaiteiks un Jevgeņijam Osipovam simpatizējošais Aleksandrs Bogdanovs 2006. gada 16. martā. Viens izvēlējās neredzēt Osipova pornobiznesu un bīstamas organizācijas rosību pilsētā, un nodevās uzdzīvei, kas beidzās ar visiem zināmajiem dramatiskiem notikumiem, proti, cīkstēšanos ar dzīvesbiedri, otrs pilnīgi atklāti Osipovu atbalstīja politiski un, iespējams, tam pat visādi palīdzēja.

Toreiz laikraksts "Kurzemes Vārds" gan īpaši necentās meklēt osipoviešu darbībās kādus draudus, jo lielāks uzsvars tika likts dažādu aicinājumu publicēšanai pret 16. marta gājienu. Kas zina, kādas politiskās konjunktūras diktētu iemeslu dēļ tas notika, taču 2006. gads daudzu liepājnieku acīs palicis kā kauna traips, kad Latvijā pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas leģionāri tika padzīti no kapiem, kamēr Jevgeņijs Osipovs kopā ar Liepājas domes deputātu Andreju Boboško pozēja žurnālistiem. Tikpat apmierināts un gandarīts izskatījās Drošības policijas priekšnieks Aleksandrs Boganovs, kurš 2006. gada 16. martā kopā ar Liepājas policijas priekšnieku Arturu Vaiteiku draudzīgi tērzēja, kamēr astoņdesmit un vairāk gadus vecie vīri stāvēja aiz kapu žoga Klaipēdas ielā.

Kāpēc tā notika? Politikāņi, kuri kā ierasts toreiz izvairījās no jebkādas atbildības, minēja ticamus un neticamus iemeslus. Vieni teicās, ka esot bijis ļoti spēcīgs signāls no ASV un Eiropas, citi runāja par iespējamām provokācijām. Bet citi bija pārliecināti, ka šos notikumus tā saukto krievvalodīgo partiju interesēs veikli ļāva izmantot tieši augstas drošības iestāžu amatpersonas. Kad pats prsonīgi toreiz šo argumentāciju minēju gan žurnālistiem, gan tiesībsargājošām iestādēm, neviens par to negribēja pat dzirdēt. Par to, ka šīs aizdomas tomēr nebija no zila gaisa, varēja pārliecināties tieši pēc pusotra gada, kad 2007. gada 24. novembrī Latvijas plašsaziņas telpu pāršalca ziņa, ka Latvijas Nacionāli demokrātiskās partijas kongresā partijas biedru rindās, kuras vada Jevgeņijs Osipovs, uzņemts bijušais Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Bogdanovs. Tika atklāts, ka A. Bogdanovs pat nebūšot ierindas biedrs, bet viņš būšot šīs organizācijas centrālkomitejā.

Vladimirs Morozovs- bijušais Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes vecākais inspektors ar 22 gadu stāžu policijā.

Starp citu, par pietiekami piemērotu saviem uzskatiem Osipova grupējumu atzina arī kāds cits bijušais augsta ranga Liepājas puses policijas darbinieks- Vladimirs Morozovs, bijušais Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes vecākais inspektors ar 22 gadu stāžu policijā. Būdams nepilsonis Morozovs nav varējis vai vēlējies naturalizēties un kļūt par lojālu Latvijas pilsoni. Pēc dienesta policijā kļuva par LNDP analītiskā dienesta vadītāju un krievu presē tika dēvēts par "pretošanās analītiķi". Tālākie notikumi skaidri liecina, ka Morozova apgūtā pieredze policijā Osipovam lieti noderēja.

Jevgeņijs Osipovs nekad nav slēpis, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados no “Krievu nacionālā vienības” (Русское Национальное Единство) centra Maskavā saņēmis gan materiālu atbalstu, gan instrukcijas savai darbībai Latvijas teritorijā. Pēc referenduma, kad pat SAB pieļāva, ka bēdīgi slavenajam referendumam naudu devušas organizācijas, kas atrodas ārpus Latvijas, Osipova ciešie sakari ar Krieviju reti kuru pārsteigtu. Jevgeņijs Osipovs Liepājā organizēja militārās nometnes, jauni cilvēki apguva kaujas iemaņas. Tuvcīņas nodarbības vadīja valsts policijas darbinieks, bet policijas rīcība nesekoja. Vēlāk šie cilvēki, apguvuši kaujas iemaņas, sāka laupīt un šaut uz pašiem policistiem. Arī pēc tam nekāda rīcība no Drošības piolicijas nesekoja, jo militārie treniņi ar ieročiem Liepājā turpinājās līdz pat 2007. gadam. Tas bija laikā, kad par Drošības policijas darbu Liepājā atbildēja tieši Aleksandrs Bogdanovs, kurš Jevgeņija Osipova militāristus nosauca par “nekaitīgiem timuriešiem”.

Vārna vārnai acīs neknābj
2004. gada 1. maijs Liepājā bija silta un patīkama pavasara diena. Vairums liepājnieku bija labs noskaņojums ne tikai tādēļ, ka ir brīvdiena un Darba svētki, bet valstī tika svinēta Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Cilvēki svinīgi sapulcējās pie 1.Rokkafejnīcas Zivju ielā, kur par godu šim notikumam tika pacelts Eiopas Savienības karogs. Lai viss būtu mierīgi, pasākumā savos labākajos mundieros bija uzpucēti valsts policisti. Bet mazliet vēlāk notika kas pilnīgi negaidīts – iespaidīgs cilvēku pūlis savācās kopā un cauri pilsētas centram devās uz Jāņa Čakstes laukumu, skandējot saukļus – "Krievi nāk", "Krievu valodai būt", "Krievu skolām būt" utt. Kad pūlis nonāca Čakstes laukumā, uz vienas no puķu domes apmalēm uzkāpa Jevgeņijs Osipovs, lai noturētu kvēlu runu visai augstos toņos, žestikulējot un izkliedzot saukļus. Kad notikuma vietā ieradās pašvaldības policija, kas runātāju centās aizturēt, sākās ielu cīņas vistiešākajā nozīmē (Osipova partijas propagandas video par šo pasākumu var aplūkot te: https://www.youtube.com/watch?v=XBZIM2AgEuk). Vairāku simtu cilvēku lielais pūlis uzvedās agresīvi, bet viens no Osipova domubiedriem, kas acīmredzot pildīja kaut kāda sarga funkcijas, pat uzbrukuka pašvaldības policistam, nogāžot to zemē. Ievēroju arī kādu visai komisku skatu, kad palīgā dažiem pašvaldības puišiem steidzās tās pašas sapucētās valsts policijas meitenes no Zivju ielas augstpapēžu kurpēs.

2004. gada 1. maijs Liepājā. Jevgeņija Osipova sakūdīts, pūlis uz Alejas ielas uzbrūk pašvaldības policijas mašīnai.

Tā kā policistu uz laukuma bija maz vai precīzāk sakot, visa pūļa dusmas un agresiju uz sevi iznesa burtiski uz divu roku pirkstiem saskaitāmi pašvaldības policisti, sākās vēl trakākas lietas. Lielākos nemiera cēlājus pašvaldības policisti tomēr bija iedabūjuši savā mikroautobusā, kad pūlī kāds sāka kūdīt, ka vajag "smirdošo mentu mašīnu apgāzt". To arī centās izdarīt, bet vairākiem policistiem diezgan veiksmīgi izdevās atbrīvot ceļu un mašīna aizbrauca. Pēc tā pūlī izskanēja aicinājums doties uz Rakstvežu ielu, kur toreiz atradās Liepājas valsts policija, lai atbrīvotu aizturētos biedrus. Tā arī notika. Uz to brīdi Rakstvežu ielā jau bija savāktas visas iespējamās policijas rezerves, sākot no ceļu policijas, beidzot ar valsts policijas specvienību, bet acīmredzot uzbrukt policijas ēkai neviens vairs nevēlājās. Šis atkal bija īpaši labs brīdis, lai Jevgeņijs Osipovs savu domubiedru ielenkumā nodarbotos ar pozēšanu fotokameru priekšā. Uz jautājumu, kādēļ neviens Osipovu neaiztur, man atbildēja, ka esot bažas par to, ka pūlis metīsies viņu atbrīvot, varbūt sāks pat dauzīt policijas ēkas logus. Tā tas varēja būt un, iespējams, šī taktika bija pareiza, taču joprojām neesmu sapratis, kādēļ tādam agresīvam pūlim vispār izdevās sapulcēties, lai sāktu diktēt savus noteikumus un policistiem būtu jāsāk uztraukties par sava nama drošību? Vai tad Drošības policija neveic nekādu monitoringu par iespējamiem draudiem un noskaņojumiem? Kad pienāca 2006. gada 16. marts, pats uz savas ādas izjutu un arī sapratu, ka Drošības policija monitorē visu un visus, tikai ne Jevgeņiju Osipovu.

2004. gada 3. jūlijs, kad pēc dažu mēnešu pavadīšanas Liepājas cietumā par pretošanos policijai, Osipovs kā varonis (ar toreiz sev tik raksturīgu sveicienu!) pamet ieslodzījumu. Zīmīgi, ka prokuratūra pret Osipovu visas apsūdzības atcēla.

Tieši tādu cilvēku dēļ kā Aleksandrs Bogdanovs 2004. gada 1.maijā ar savu dzīvību riskēja vienkāršie Liepājas pašvaldības policisti, jo diezgan labi zināms, ka Osipova un viņa domubiedru tieksmes uz ieročiem nekad nav zudušas. Pietiek atgādināt par 2007. gada 10. jūnijā notikušo profilaktisko reidu 14. novembra bulvārī, kad policija aizturēja piecus 1982., 1987., 1988.un 1985.gadā dzimušus vīriešus, kuru rīcībā bija apjomīgs pneimatisko ieroču arsenāls – trīs pneimatiskās pistoles, sešas pneimatiskās šautenes, sprāgstpakete un citi priekšmeti. Policija toreiz apstiprināja, ka konfiscētiem pneimatiskiem ieročiem ir saistība ar LNDP un Jevgeņiju Osipovu. Arī pats Osipovs bija spiests atzīt, ka trīs no aizturētajiem esot viņa vadītās partijas biedri. Viņš gan uzskatīja, ka nekāds pārkāpums neesot izdarīts – pneimatiskie ieroči iegādāti pakāpeniski desmit gadu laikā, un tikpat ilgi ar tiem notikuši šaušanas treniņi.

Kādu mācību guva Latvijas drošību sargājošās iestādes?

Lai arī sabiedrību ciešās saiknes starp Osipovu un Bogdanovu satrauca, viss diezgan ātri pieklusa. Tā arī palika neatbildēts jautājums: vai Drošības policijas Liepājas puses darbinieki bijuši informēti par sava bijušā priekšnieka politiskajiem uzskatiem un par to savukārt informējuši savu priekšniecību Rīgā? Ja nē, rodas jautājums: cik lojāli viņi ir valstij? Ja Bogdanova pakļautībā strādājošie Drošības policijas darbinieki neko nezināja par sava priekšnieka nodarbēm, rodas jautājums: par ko viņiem maksā algu?

Nav dzirdēts vai lasīts, ka kādas sankcijas būtu vērstas pret Aleksandru Bogdanovu, lai arī visi zina, ka viņa, rīcībā ir bijusi visai konfidencionāla informācija, kas varēja nonākt gan Osipova, gan Latvijas kaitnieku rīcībā Krievijas pusē, no kuras, kā atzina pats Osipovs, reiz jau esot saņēmis palīdzību. Drīzāk gan otrādi, Drošības policija visādi centās notušēt faktu, ka tāds Bogdanovs jebkad vispār ir bijis.

Daudzu atmiņā palicis visai kuriozais notikums, kā Osipovs nakts aizsegā meža vidū dibināja jaunu partiju, piešķirot tai sava uzvārda nosaukumu. Arī toreiz šī klaunāde nebeidzās viss ar veselā saprāta diktēto Osipova politisko nodarbju aizliegšanu, bet gan ar viņa partijas reģistrāciju.

Arī tālākie notikumi līdz pat šim brīdim, kad nerimstas Jevgeņija Osipova un viņa domubiedru aktivitātes praktiskā divvalodības ieviešanā, valsts visai vāji apliecina savu tiesībspēju, lai neteiktu skarbāk. Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks atzina, ka divvalodības referenduma organizētāji Vladimirs Lindermans un Jevgēņijs Osipovs ir tikai izpildītāji, bet reālie referenduma rīkotāji ir citi, tomēr neviens valsts tiesībspējas apliecinājums nav noticis. Atbildīgie dienesti pat nespēj rast risinājumu, kādu sodu vai sankciju piemērot tiem, kas nolemj uzlikt ielas nosaukumu citā valodā.

Redzot šādu bezspēcību, osipovieši, Saskaņas centra biedri un citi divvalodības ieviesēji pat izdomājuši, ka ielu nosaukumus vajadzētu arī tulkot. Jo redziet, Liepājas krievs taču varot nesaprast, ka iecienītais veikals, kur tiek pirkts tualetes papīrs vai sardeles, atrodas "на улице Пастбища", nevis uz Ganību ielas. To, ka Osipovs un Lindermans savā neprātā nav vientuļi, apliecina kaut vai tas, ka agrākais Liepājas krievu biedrības līderis, Saskaņas centra biedrs un bijušais Saeimas deputāts Valērijs Kravcovs atvēlēja Osipova partijai vietu sava uzņēmuma telpās, bet pirms pagājušajām pašvaldību vēlēšanām noorganizēja izstādi par osipoviešu "varoņdarbiem".

Joprojām dienas kārtībā ir jautājums: kā Osipovs un viņam līdzīgie varēja rasties Liepājā, kur vienmēr valdījusi starpnacionālo attiecību harmonija? Atšķirībā no citām valstīm un pat pilsētām, Liepājai raksturīga korekta divu kopienu līdzpastāvēšana bez konfliktiem. Taču Osipovs tos nemitīgi cenšas uzjundīt ar apbrīnojamu regularitāti. Saka jau: nekustini s..., lai nesmird. Taču šoreiz šis teiciens nebūs īsti vietā, jo runa ir par cilvēku, kurš gandrīz 15 gadu garumā nesodīti nodarbojas ar atklātu pretdarbību Latvijas valstij.