Ar uzņēmēju, darbā iekārtošanas firmas "Veco čomu čomi" vadītāju Dāgu Spuļģi tiekamies Liepājas domes kafejnīcā. "Mājīga, jauka vieta," spiežot roku, saka Spuļģis.

 "Tiesa, padārgi, bet bez mikrofoniem," nosmejas uzņēmējs, atstājot mani nesaprašanā, vai tas bija joks vai patiesība.

Izskatās, ka jums darba pilna rokas...
Jāatvainojas, ka divas nedēļas vilku garumā, taču darba specifika ir tāda, ka nekad nevari zināt, kur tu būsi pēc stundas. Vēl vakar nezināju, ka šodien tiksimies domes kafejnīcā.

Jā, katrā biznesā citādi. Par jūsējo pilsētā runā arvien vairāk. Kāda ir galvenā atšķirība no citiem darbā iekārtošanas uzņēmumiem?
Godīgi sakot, šajā biznesā esmu jau sen, gadus divdesmit, taču jaunu elpu tam iedeva tiešu mūsdienu tehnoloģijas.

Jaunākās metodes jau izmanto visi...
Jā, tieši tā, bet mēs ar šīm tehnoloģijām darām brīnumus – unikālas personību datubāzes. Kā zināms, ir vietas, it īpaši valsts un pašvaldību struktūras, kur bez zināšanām un pieredzes var dabūt siltu amatiņu. Alga normāla, atbildība nekāda, galvenais nemaisīties pa kājām un turēt muti. Šādās vietās katrs vis nevar tikt! Kā padomju laikos. Mūsu uzdevums ir šos robus atrast, vai arī... radīt.

Kā to saprast?
Visu pēc kārtas. Cilvēks ir bez darba. Vai grib to mainīt. Ko viņš dara? Piezvana draugiem, paziņām. Nu, cik reižu viņš piezvana? Cik draugi strādā par priekšniekiem vai ir savā biznesā? Daži, tikai daži. Darba meklējumi beidzas vienā dienā.

... un tad viņš nāk pie jums?
Tieši tā. Cilvēks atnāk. Aizpilda anketu. Neraksta jau tādas muļķības, ko prasa citur – kur strādāji, kāda izglītība, par ko vēlējies kļūt... Mūs interesē nevis šis, bet gan citi cilvēki...

No iepriekšējām darbavietām? Rekomendācijas?
Nē, taču! Cilvēki, kuri pazīst darba meklētāju un pie kuriem varētu būt blats. Noskaidrojam visu pēc kārtas. Kurā bērnudārzā un kad gājis, kādu pamatskolu, kuru klasi pabeidzis, kur tālāk – profene, vidusskola, pulciņi, pašdarbība, sēta, pionieru nometnes, armija un tā tālāk. Visu vadām datu bāzē un skatāmies, ar ko kopā cilvēks kādreiz bijis. Tad meklējam, kurš no tiem, ar kuru mūsu darba meklētājs savulaik sēdējis uz blakus podiņiem, zadzis ābolus, jaucis alu ar dimedrolu vai gājis meitās, kļuvis par priekšnieku. Tālāk jau ir vieglāk.

Bet tas taču ir milzu darbs – visus atrast un apzināt!
Jā, bet ar katru dienu kļūst vieglāk. Mūsu datubāze aug ne dienām, bet stundām, saslēdzam kopā "draugus", "feisbuku" citus sociālos tīklus ar dažādām valsts un pašvaldības datu bāzēm...

Vai tas ir legāli?
Nu, kā lai saka... Mūsu datorā viss ir legāls. Starp citu, Liepāja mums jau gandrīz visa ir "ievadīta". Faktiski zinām visu par visiem. Ar pašvaldības atbalstu esam valstī priekšgalā!

Tātad, kad visi iespējamie čomi apzināti, tikt labā robā ir tikai tehnikas jautājums.  Čoms piezvana čomam, atceras vecos labos laikus un gaida, kad uz izmestās ēsmas uzķersies silta vakance. Tādēļ jau firma saucas "Veco čomu čomi".

Vai sistēma reāli strādā?
Strādā un strādās! It īpaši Liepājā! Ne velti mēs tiekamies domes kafejnīcā. Es tikko no otrā stāva. Jāpilda un jāsaskaņo pasūtījumi. Gan vieniem, gan otriem. Jūs paši regulāri rakstāt par caurkritušām amatpersonām, kuras tiek mētātas no viena amata uz otru, kuras saņem algu vairākās pašvaldības struktūrās.

Vai tad bez čomu atbalsta Aigars Puks varētu vienlaikus vadīt slimnīcu un tramvaju? Nu neesiet naivs! Un Dace Gruntmane – "Liepājas tramvajs", "Piejūras slimnīca", Liepājas partijas birojs... Jau smejamies, ka viņa pie mums drīz saņems atlaižu karti. Ar bijušo policijas šefu Vaiteiku bija grūtāk. Bet amatu tomēr uztaisījām, turklāt labu labo!

No konkurentiem nebaidāties?
Godīgi sakot – ne, jo nevienam nav tik liela atbalsta vietējā pašvaldībā kā mums. Uztrauc kas cits. Tuvojas vēlēšanas. Baidos, ka pēc tām klientu varētu būt tik daudz, ka nespēsim tikt ar visu galā. Arī datubāze būs jāpārtaisa, it īpaši priekšnieku "gals".

Bet – vieni aiziet, vietā nāk citi.