Pēc ieilgušas pauzes, kas sekoja pēc 2012.gada novembrī notikušās Kultūras lietu komisijas sēdes, kurā ierosināju sniegt paskaidrojumus, beidzot ir iespēja liepājniekus iepazīstināt ar tiem.

Esmu saņēmis Būvvaldes amatpersonu parakstītu dokumentu par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa, Liepājas vēsturiskajā  centrā bijušās dzīvojamās mājas Dīķa ielas 6 nojaukšanas apstākļiem.

Esmu dziļi un patīkami pārsteigts par komisijas priekšsēdētājas Silvas Goldes konsekvento rīcību, kad vienreiz runātais ir realizējies bez, tā teikt, atkārtotām kustībām.

Manuprāt, šis gadījums, kad atbildīgie par Liepājas vēsturiskā centra objektu saglabāšanu to realizējuši pilnīgi pretēji, uzskatām par ārkārtēju, bēdīgu un ļoti pamācošu.

Divas lappuses aizpildošā, Induļa Kalna, Guntas Šnipkes un Ilzes Bernātes parakstītā nojaukšanas hronoloģija izgaismo vairākas ļoti būtiskas lietas:
mūsu likumu un noteikumu dīvaino un pretrunīgo saaudumu, kas jo bieži par bezcerīgu pārvērš no veselā saprāta un loģikas uzsākto;
mūsu vietējā, diemžēl bieži tikai vārdos proponētā, patriotisma trūkumu un ierēdņu nespēju, arī bailes pieņemt patstāvīgus lēmumus;
mūsu vēlēto, augstāko pilsētas amatpersonu, kā priekšsēdētāja un viņa vietnieka, nevēlēšanos vai gadiem uzaudzēto rutīnu, kas paralizējusi izmantot viņu rokās esošo varu un operatīvi iejaukties, pat neskatoties uz nopietnajiem signāliem par vecās apbūves likvidāciju.

Lasot raiti kancelejiskos jambos izdrukātos paskaidrojumus, uzmanību pievērsu faktam, ka Būvniecības padome un Būvvalde, lemjot par ēkas Dīķa ielā 6 nojaukšanu, atsaukusies uz visautoritatīvākās un profesionālās Latvijas kultūrvēstures aizstāves – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) lēmumiem.

Diemžēl šī kultūras mantojumu sargājošā „mamma” pat divas reizes (2012. gada 3. maijā un 27. augustā) ar rakstiem, zīmogiem un parakstiem nojaukt gribētājiem atbildējusi – uz priekšu, zēni!

Un vēl – kā izriet no paskaidrojuma, VKPAI, kas dažkārt pat pārspīlēti tīrīgi nodrošinās pret interešu konfliktu vai korupcijas aizdomu recidīviem, šoreiz nav pamanījusi pieticīgu sakritību, kur nojaukšanas iesniedzēji, izpētes autori un būvprojekta „Dzīvojamās ēkas Dīķa ielā 6, Liepājā demontāžas” autors un iesniedzējs ir vienas un tās pašas personas.

Un vēl viens jautājums: Liepājas vēsturiskais centrs nav urbānu džungļu megapole. Tajā ir ap 300 vēsturiskajām būvēm. Vai, pirms izdot būvatļauju Nr. 187/12 ēkas Dīķa ielā 6 nojaukšanai, kāds no  cienījamām sievām un a.god. vīra tur ir kāju spēruši?   

Dīķa iela nu ir zaudējusi vienu no saviem koka objektiem. Vai var likt punktu? Domāju, ka jebkuru, latviešu rakstu valodā lietoto interpunkcijas zīmi, tikai ne punktu.

www.irliepaja.lv arī turpmāk greizsirdīgi sekos visam, kas saistīts ar Liepājas kultūrvēsturisko mantojuma aizsardzību un saglabāšanu.