Daudzi nemaz nezin, ka veikali "Depo", "Promo" un "PATA" nav tukšā vietā celti. Savulaik tajā apkārtnē valdīja aktīva rosība, jo tur atradās Liepājas – Romnu dzelzceļa kravu šķirošanas stacija.

1877.gada 17. janvārī uz Krievijas impērijas satiksmes ceļu ministra Konstantīna Posjeta* rakstāmgalda sekretārs nolika apjomīgu, pelēka kartona mapi. Tās labajā augšējā stūrī viegli bija pamanīt lielu, sarkanas zīmoga tintes nospiedumu un vinjetē izlocītu nosaukumu "Akciju sabiedrība "Liepājas–Romnu dzelzceļš"".

Franču izcelsmes Krievijas aristokrātam, ministram Konstantīnam Nikolajevičam kā pēdējam garajā akceptu, saskaņojumu, dienesta izziņu un statistikas skaitļu rēbusā bija jāizdara pēdējais reskripts. Uz dokumentu mapes vāka ceļu ministru iedrošinoši vīdēja svaiga Reiterna Mihaila Kritoforoviča vīza, kas it kā deva zaļo gaismu visa "Libavas" dzelzceļa projekta sākumam. Reiterns (1820-1890) bija Krievijas impērijas finanšu ministrs, un tieši viņa vīzējums kā pēdējais pozitīvais arguments par labu Liepājas dzelzceļa projektam iedrošināja Posjetu.

Tā 1877.gada pavasarī sākās Liepājas – Romnu dzelzceļa kravu šķirošanas stacijas celtniecība. Kopējā projekta summa bija 1,67 miljoni rubļu. Lielāko summu bija piešķīrušas valsts Satiksmes un Finanšu ministrijas, taču Ziemeļu (vēlāk to apzīmēja arī par Austrumu staciju) šķirošanas punkta būvēs naudu ieguldīja arī Liepājas Biržas komiteja, privātā Liepājas–Romnu dzelzceļa sabiedrība, pilsētas pašvaldība un privātie tirgotāji.

Ļoti īsā laikā tuksnesīgajās pļavās aiz tagadējā Raiņa parka bārdaini krievu celtniecības arteļu strādnieki būvēja noliktavas, abpusējas kravu izkraušanas rampas, noliktavu barakas, un pakhauzes, akmeņogļu laukumus un petrolejas rezervuārus. Līdz 1888.gadam jaunā dzelzceļa vagonu šķirošanas stacija kardināli pārvērta šo Jaunliepājas rajonu. Paralēli tagadējās Zemnieku ielas trasei stiepās 32 sliežu ceļi, 18 kravu rampas, 11 divu stāvu un 20 viena stāva kravu noliktavas.

Visai stacijas apkalpošanai bija nodarbināti ap 160 liepājnieki, to skaitā ap 20 vagonu sastādītāji. Taču tik ambiciozā projektā kā Liepājas-Romnu dzelzceļa plānošana atklājās nopietna, brīžiem pat katastrofāla plānošanas kļūda. Pati dzelzceļa līnija caur Vaiņodes un Priekules stacijām teorētiski varēja izlaist līdz 1500 vagonus diennaktī. Bet Liepājas abas šķirotavas varēja pieņemt tikai ap 200 – 300 vagonus. Jau 900 vagonu sablīvējums diennaktī pilnīgi paralizēja darbu. Ap 1890.gadu par jaunu nācās plānot šķirotavu paplašināšanu.

Dzelzceļa projektu un ostas izbūves darbu vērienīgums un grandiozās finanšu iespējas pievilināja daudzskaitlīgu afēristu, laimes meklētāju, balamutes meistaru, uzkupču un šuleru barus.

Šodien par vēl daļējie tukšo (ēkas izzudušas pēdējo 15 - 20 gadu laikā), bet jau 21.gadsimta okupēto lauku gar Zemnieku, Parka un t.s. Seska šoseju bijušo rosību liecinieku visai maz. Saglabājies jau 20.gadsimta sākumā uzceltais lokomotīvju ūdens uzpildes tornis Ezermalas sākumā. Paralēli Zemnieku ielai, gan ar citu funkciju, stāv divu stāvu sarkano ķieģeļu noliktavas. Kādreiz tajās uzglabāja tūkstošiem pudu eksportam domāto Ukrainas labību, linsēklas, kaņepju un linu šķiedru, jēlādas, vilnu...

Taču svarīgi atcerēties, ka par jaunām būvēm kā "Depo", "Promo" vai PATA Kokmateriāli" nekad nevarēs teikt, ka tās radušās tukšā vietā.

*Posjets (Посьет), 1819.–1899., krievu admirālis, Impērijas satiksmes ministrs no 1871. līdz 1888.gadam. Šai personai bija lieli nopelni Liepājas ostas un dzelzceļa projektu atbalstīšanā. 1880.gadā šā franču izcelsmes Igaunijas muižnieka vārdā nosaukta tagadējā Upmalas iela.
 
Gunārs Silakaktiņš