1898. gada 22. februāra rītā Lielā ielā 21, Liepājas valdes mājā važonis tieši no Romnu dzelzceļa stacijas bija atvedis divus Berlīnes modē runājošus vāciešus. Par viesu ierašanās svarīgumu liecināja apstāklis, ka tūlīt pēc "Pēterpils" viesnīcas sulaiņa audiences pieteikuma domes sēžu zālē no sava septiņu istabu dzīvokļa nokāpa pats pilsētas galva Hermanis Adolfi (Adolphi, 1841.-1924.).

Tajās februāra dienās domes vēlētās amatpersonas kopā ar Berlīnes pilnvarniekiem lēma par liepājniekiem ļoti svarīgu jautājumu – koncesijas līguma noslēgšanu ar Berlīnes inženieri, Austrijas pilsoni Oskaru Robertu Smrekeru par pilsētas ūdensvada izbūvi.

Pats inženieris gan jau 1886. gadā bija parakstījis tādu pašu koncesijas līgumu ar Rīgas domniekiem "par laba dzeramā ūdens apgādāšanas vietām Rīgā". Tagad lasot toreizējās Liepājas pašvaldības atskaites, var secināt, ka

Rīga austriešu pilsonim bijis daudz vērtīgāks un ilgstošāks "ūdens" darījums par Liepāju, taču uz to brīdi arī kā rezerves variants – nesmādējams.

Atskaitēs teikts, ka, pirms sākt sarunas ar inženieri, "Adolfi kungs kā lietpratējs apmeklējis inženiera biroju Berlīnē, Vācijā, gan arī konsultējies ar tolaik Rīgas pilsētas mēriem Ludvigu Vilhelmu Kerkoviusu un Džordžu Armistedu”.

1898. gada 22. maijā Liepājā ūdens koncesija bija parakstīta. Ko tad solīja un ko apsolīja šis līgums?

Līgums Liepājā paredzēja, ka:
- Inženieris Oskars Francevičs Smrekers pašvaldībai kā ķīlu (zalogu) iemaksās – 25 tūkstošus rubļu.
- Inženieris meklēs un izpētīs vislabākās pazemes dzeramā ūdens ņemšanas vietas Liepājas pilsētā vai tuvējo īpašnieku laukos.
- Izdarīs artēziskā ūdens ņemšanas urbumus ar savām iekārtām un strādniekiem, kā arī apkops un padziļinās citus aizsērējušos urbumus.  

Savukārt līguma noteikumos no Liepājas puses bija rakstīts:
- Koncesija ir spēkā un darbojas 60 gadus. Smrekera kungs koncesijas darbības laikā pilsētas ūdens urbumus ir tiesīgs izrīkot kā savu mantu. Pēc termiņa iztecēšanas pilsēta pārņem atpakaļ savā ziņā gan ūdens ņemšanas vietas, gan ietaises, urbumus, tehniskos zīmējumus, piezīmes un pašus urbumus.
- Divu pirmo gadu laikā Smrekera kungs apņemas uzsākt ūdens urbumu lietošanas praksi, kas katram iedzīvotājam nodrošinātu piecus vjodrus (60,5 litri) dienā.
- Tikai viņam ir tiesības ņemt maksu par artēziskā ūdens ņemšanu pret samaksu no namīpašniekiem piecās kategorijās: no 16 līdz 61 rublim par īres māju gadā.

Smrekers gan neizrādīja pārāk teicamu centību, pildot koncesijas noteikumus. Laiku un enerģiju paņēma Rīga ar daudz lielāku Krievijas lielpilsētas iedzīvotāju skaitu un, protams, pieprasījumu pēc dzeramā un tehniskā ūdens.  Taču arī Liepājā "urbēji" tiešām izdarīja dažus dziļurbumus – piemēram, 1898. gadā tagadējo Veidenbauma un Apšu ielu stūrī, dziļums 52 pēdas (pēda: 30,48 cm); 1899. gadā Alejas un tagadējās Jūrmalas ielas stūrī, dziļums 85 pēdas; 1898. gadā Zirņu un Priežu ielu stūrī, dziļums 92 pēdas; 1900. gadā Cenkones ielas kapsētā, dziļums 135 pēdas...

Jaunliepājā ar ūdens ņemšanas vietām gāja gausāk – 1896. gadā Kapsētas un Aldaru ielu stūrī, dziļums 161 pēda; 1896. gadā Jelgavas un Baterijas ielu stūrī, dziļums 136 pēdas. Pēc visneienesīgākā scenārija

Jaunliepājas ūdens ņemšanas vietas bija neizdevīgākas – apkārtnē dzīvojošie fabriku plukatas nebija diži maksātāji, un urbēji palika zaudētājos.

Tehniski jaunie, pēc amerikāņu modes taisītie vertikālo urbumu stobri un dārgie griežļi bieži norāvās un pazuda kūdras vai dolomīta slāņu tukšumos – āmen uz mūžu.    

Tomēr arī pati pilsēta paralēli koncesijas līgumam būvēja savus citus ūdens urbumus ar daudz lielākiem dziļuma parametriem – piemēram, Romnu dzelzceļa stacijas priekšā ar dziļumu 165 pēdas; Tirgus un 1905. gada ielā 184 pēdas...

Kopš 1900. gada brīvkrāni tapa iebūvēti dekoratīvās dēļu mājiņās, ūdenskrānus siltinot.    

1914. gada sākumā pilsētā darbojās 74 ūdens brīvkrāni, 4 ugunsdzēsēju hidrantu pieslēgumi un vairāki desmiti aku māju pagalmos. Pēdējās bieži ūdens sasmakoja, dziļumā peldēja brangas sliekas un dzīves galu ņēmušas žurkas.  

Nepārdomātais, bet domi kā siekstas akmeni saistošais, līgums izsauca pieaugošu neapmierinātību, pirmkārt, – pret pašu Hermani Adolfi jeb Ādolfiņu un lietu noveda līdz pilsētas galvas amata zaudējumam 1902. gada vēlēšanās. Domes sēdēs pret saimnieciski neizdevīgo ūdens koncesiju bieži vien asus pārmetumus izteica jaunvācieši, domnieki Viljams Dreijersdorfs, Kurzemes pilsētu hipotēku biedrības priekšnieks Konstantīns Bīnemanis un latviešu domnieki Saule Sleinis un Kārlis Burkevics.

Inženierim Smrekera kungam ne visai sekmīgi veicās ar jaunu ūdens avotu meklēšanu. Vienīgā nākotnes cerība bija par jaunatklāto pazemes ūdens avotu pie Plostnieku mājām (tagad Doņu iela), kur labs dzeramais ūdens pašiztecēja ar 24 litru ātrumu minūtē. Smrekera kompanjoni, domādami uz stabilu peļņu, bija nodibinājuši "ūdens žandarmu" komandu, kas izsekoja, sevišķi nemantīgos ūdens "zagļus". Jau dažus gadus pēc inženiera izgudrotie divu sifonu sūkņi iesēdās gruntī, un kopā ar ūdeni spaiņos un toveros skaloja smiltis kā brūnu ķīseli. Tādu Smrekera "ūdeni" varēja lietot tikai vasarās ielu laistīšanai. 

Vēl trakāk – trīs gadus pēc kārtas no atsevišķām akām ņemtajos valgmes paraugos Liepājas sanitārais ārsts konstatēja vibrio choleo, holēras baktēriju,

un šis fakts paniski pārbiedēja "pilsētas tēvus" un satrauca Kurzemes guberņas pārvaldes ierēdņus Jelgavā.          

1908. gada martā Smrekera ūdens afēra (tā to 1937. gada 21. decembrī "Kurzemes Vārdā" nosaukuši fizikas privātdocenti V. Skārds un E. Jakobsons) beidza pastāvēt.  Inženierim atmaksāja 1889. gada maijā iemaksāto 25 tūkstošu rubļu zalogu, un no pilsētas kases atmaksāja vēl divus tūkstošus – labas gribas summu "par nepabeigtajiem urbumiem un kristīgiem nodomiem Liepājas pavalstniekiem".

Ar vācisku egocentrismu būvēts, Smrekera projekts par eiropeisku ūdens ieguvi Liepājai izrādījās pagalam nedzīvs un liepājniekiem sagādāja pamatīgus zaudējumus ar komunālas atpalicības piegaršu.     

Pilnīgs visu dzeramā, tehniskā un ugunsdzēsēju aku izvietojums un izbūves laiks skatāms "Liepājas pilsētas atskaitēs" par 1908.,  1909., 1910. un 1914. gadu, krievu valodā.