Ja deklarētajiem Liepājas sanatorijas atjaunošanas plāniem būs lemts piepildīties, iespējams, pēc 47 gadu pārtrakuma atkal varēsim teikt, ka vietējais "Esentuki" nobaudāms tepat, uz soliņa Jūrmalas parkā.  

1977. gada 10. janvārī, darba nedēļas sākumā, sanatorijas "Liepāja" 156 darbiniekiem no rīta negaidīti tika izziņota kūrortā strādājošo sapulce. Ne visi uz to ieradās, jo darba pienākumi un prasības nekādā mērā netika atcelti. Bija pieteikta pacientu grupa no Tjumeņas, kurai otrdien jāierodas, bet kārtējā medicīnas dūņu krava no Ālandes purva, kukuržņos sasalusi, vēl nebija atlaidināta, izžāvēta un izsijāta.

Vairums sanatorijas klubā, Otomāra Oškalna, tagad Hika ielā 6 sanākušajiem nebija ne jausmas par tik steidzīgu un mazliet pat noslēpumainu sapulces izziņošanu. Zināja tikai daži iestādes mediķi, PSKP pirmorganizācijas sekretāre Lūcija Moiseja, galvenā māsa Rufina Bajeva un, protams, pati sanatorijas galvenā ārste Ludmila Babenko, kas, tērpusies svētku drānās, noslēpumaini smaidīja. Pēdējā, galvenā dakterīte, darbinieku priekšā iznāca, tērpusies bordo toņu flīsa kaftānā ar virs kreisās krūts piespraustu balta stikla gulbi.

"Biedri, kopš sestdienas, 8. janvāra, mūsu sanatorija atrodas jaunas atdzimšanas gaismā. Nupat Vissavienības kurortoloģijas zinātniski pētnieciskā laboratorija Maskavā oficiāli apstiprinājusi "Metodiskos norādījumus "Liepājas sālījuma* (Liepaiskaja rapa) lietošanai darbaļaužu veselības uzlabošanā".

Par augstas koncentrācijas minerālūdens atradnēm zināja kopš 1972. gada, kad 1372 metru dziļumā ģeologi uzgāja šo bromu, fluoru, jodu, kāliju, kalciju un mangānu saturošo minerālūdeni ar 40 – 50 grādu temperatūru. Bromu saturošais sālījums to darīja vēl īpašāku, jo viens litrs saturēja 453 mililitrus šī elementa.

Dažus gadus vēlēk kāpu ieplakā pie sanatorijas galvenā korpusa uzbūvēja sūkņu namiņu, kas sanatorijas procedūrām piegādāja ap 360 m³ sālījuma diennaktī.

Dakere Babenko, paziņojot par sanatorijas jauno ēru, protams to saistīja ar piecgadu plānu un dziednīcas pretplānu, taču minerālūdens tik blīvā koncentrācijā neatbilda dziednīcas jaudai. 1976. gadā, piemēram, pacientiem izsniedza ap 40 tūkstoš jūras ūdens, ogļskābo un minerālūdens vannu – vērtīgo minerālūdeni, kas gan prasījās pamatīgi tikt atšķaidīts (1:12, bet iekšķīgai lietošanai pat 1:40), citādi nebija pielietojums.

Taču gan Vissavienības, gan LPSR presē un pat vietējā laikrakstā parādījās ambicioza informācija par 25 kotedžu celtniecību, atklāta tipa romiešu termu baseiniem Jūrmalas ielā, Liepājas sālījuma (minerālūdens) publiskiem avotiņiem parkā, minerālūdens pudeļu un sifonu pildītavu. Sevišķi dedzīgi par to iestājās pedagogs Rihards Rubīns un PSKP Liepājas komitejas sekretārs Egils Ozols. Komentējot, ka "Liepājas sālījums" varētu atbilst slavenā "Esentuki nr. 4" un nr.17 kategorijai, viņš izteicās: "Mums, liepājniekiem, Mineraļnije Vodi ir tepat, parkā".

P.S.

Esmu nogaršojis "Liepaiskaja rapa" tīrā veidā – daži grami šķidruma ar rūgtu un mazliet skābu garšu,  it kā būtu nobaudījis Rīgas ķilavu un bojāties sākušu siļķu sālījumu, sveicienu no Viņpasaules!

*Sālījums bija minerālu koncentrācijas augstākā pakāpe,  zemākās – iesāļūdeņi un sāļūdeņi.