Sestdien, 11.oktobrī, Liepājas Olimpiskajā centrā skatītāji, kājās stāvot, sveica Jāņa Ķirša, Pētera Draguna un Jura Millera mūzikla „Cukurs. Herberts Cukurs” pirmizrādi.
Zālē klātesošo Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu tas neiepriecināja – tāpēc, ka viņš, kā profesionālis, iestudējumu no mākslinieciskā viedokļa vērtēja kritiski: vāja režija (Ivars Lūsis), nabadzīga scenogrāfija (Oskars Morozs), „katastrofāla” apskaņošana. No otras puses – laba mūzika (Jānis Ķirsis), lieliski solisti, iestudējuma dalībnieku godīga attieksme pret darāmo.
Tomēr pēc izrādes palikusi „nepabeigta, pavirša darba pēcgarša”, atzina Laukšteins.
Pēc pirmā cēliena kāda izrādes skatītāja ieminējās, ka saskatot līdzību ar kādreiz slaveno Liepājas teātra mūziklu „Kaupēn, mans mīļais!”. Laukšteins šādu vērtējumu kategoriski noraidīja, sakot: „Valda Lūriņa iestudējums bija augsta līmeņa profesionāls darbs, šis te ir ļoti pašdarbniecisks produkts”.
Liepājas teātra aktieris Armands Kaušelis bija neizpratnē par to, ka iestudējums tik vāji reklamēts, ņemot vērā, ka tajā piedalās gan ļoti populāri, gan augsta līmeņa mākslinieki (Jolanta Strikaite, Atis Auzāns, Miervaldis Jenčs un citi).
Publika izrādi vērtēja dažādi, tomēr noslēgumā, vēl pirms vērās ciet priekškars otrajai daļai, visi kā viens zālē stāvēja kājās, aplaudējot. Pat klātesošie Krievijas televīzijas pārstāvji.
Ierādot vietas kuplajam filmētāju pulciņam (vismaz trīs TV žurnālistu brigādes no Krievijas, kā arī vietējie mediji), iestudējuma producents Juris Millers brīdināja: iespējamas provokācijas, un, ja tādas būs, izrāde tiks pārtraukta, un turpināsies tikai pēc tam, kad provokotari no zāles būs izraidīti. Par laimi izrādes laikā provokācijas izpalika.
Taču pirms pirmizrādes Olimpiskajā centrā un ap to valdīja saspringta gaisotne, ko izraisīja labi pazīstamo provokotaru, nesen atkal jaunu organizāciju – „Russkaja zarja” (Krievu rītausma) – dibinājušo „Krievijas ākstu” (Frenka Gordona apzīmējums) Jevgeņija Osipova un Illariona Girsa aktivitātes – ar sarkanu krāsu noziestu leļļu nomešana Olimpiskā centra priekšā un strīpainos ieslodzīto kostīmos tērptu vīru uzstājīga cenšanās iekļūt skatītāju zālē.
Iespējams vēl lielāku psiholoģisko spriedzi radīja TV kameru, mikrofonu un krieviski runājošo žurnālistu daudzums, kas kā uz pasūtījuma bija ieradušies, lai filmētu osipoviešu izdarības un izrādi. Daļa publikas arī to uztvēra kā provokāciju, paužot sašutumu, ka žurnālistus interesē nevis izrāde, bet sensāciju meklēšana.
Portāls jau rakstīja, ka biļetes uz mūzikla pirmizrādi tika pirktas samērā gausi, tomēr pirmizrādes dienā Olimpiskā centra Rožu zāle par divām trešdaļām bija aizpildīta. Skatītāju vidū bija arī Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, vairāki aktieri, diriģente Ilze Valce, Liepājas domes deputāti Jānis Vilnītis un Helvijs Valcis un citi sabiedrībā zināmi cilvēki.
Patiesi pārsteigts par to, ka zāle nav piepildīta, bija kādreizējais Liepājas lidostas darbinieks Elmārs Vīdners. Pats uz izrādi nācis tāpēc, ka „viņš ir Cukurs, tāpēc, ka viņš ir liepājnieks, tāpēc, ka viņš ir aviators un daudz izdarījis Latvijas aviācijas labā!”.
Pēc liepājnieka domām nav arī nekādu pieradījumu, ka Cukurs būtu izdarījis tos noziegumus ko viņam pārmet.
Pirms izrādes, uzrunājot publiku, Juris Millers sacīja: „Mēs neesam Herberta Cukura advokāti, mēs neesam Herberta Cukura tiesneši. Mēs rādīsim dzīvi, likteni – cilvēka, valsts, pasaules kopumā.”
Pēc pirmizrādes Millers žurnālistiem, atzina, ka ar pirmizrādi ir apmierināts, par spīti psiholoģiskajai spriedzi, ko raisīja provokatoru izdarības pirms tam.
Īpaši vēršoties pie Krievijas žurnālistiem, Millers uzsvēra, ka mūzikls ir privāts projekts, kura mērķis bijis „sākt diskusiju par traģiskiem, neviennozīmīgiem mūsu vēstures jautājumiem, lai starptautiskā līmenī rastu tiem juridisku risinājumu.”
Pēc Millera teiktā, Cukura lietas risinājums „karājas gaisā” jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Liecības par Cukura rīcību kara laikā ir ļoti pretrunīgas – ir pierādījumi, ka viņš izglābis vismaz četrus ebrejus, ir liecības, kurās apgalvots, ka Cukurs slepkavojis ebrejus, bet tiesas nav bijis, kas to apstiprinātu vai noliegtu.
Arī mūzikla „Cukurs. Herberts Cukurs” galvenais vadmotīvs (tekstu autors Pēteris Draguns), ir „Pēc taisnas tiesas aizsaule vēl kauc...”
Millers arī izteica cerību, ka iestudējumu noskatīsies tā lielākais kritizētājs Efraims Zurofs, ar kuru vēl pirmizrādes dienā Milleram bijusi epasta sarakste. Zurofs iebildis, kāpēc par tādu "masu slepkavu" kā Cukurs, vispār vajagot runāt. Uz Millera jautājumu, kāpēc tad mākslas darbos drīkst runā par tādiem masu slepkavām kā Staļins vai Ļeņins, Zurofs neesot atbildējis.
Uz Krievijas žurnālistes jautājumu, kā Millers vērtē to, ka, piemēram, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs kritizēja šo mūziklu, Millers atbildēja: "Paldies dievam, mums Latvijā ir demokrātiska iekārta, un mums ir tiesības runāt par tēmām, kas kādam šķiet interesantas, kādam ne, un mums ir tiesības neklausīties, bet mums nav tiesību aizliegt runāt par tām."
Liepājniece Ilze Blumbaha pēc izrādes bija ļoti aizkustināta, jo ir pārliecināta, ka Cukurs „bija pilnīgi bez vainas”. Ilze un viņas vīrs Andris Blumbahs, kas trīsdesmit gadus „Liepājas metalurgā” strādājis kopā ar Herberta Cukura brāli Teodoru – atslēdznieku un smalkmehāniķi, bieži satikušies ar Teodoru, kurš ļoti daudz stāstījis par brāli. Taču, kā sacīja Andris Blumbahs, „tur ir gara runāšana...”.