Kirhneru ģimenes būvuzņēmuma "UPTK" projektu vadītājs Sandis Kirhners, kurš ir atbildīgs par Jūrmalas parkā uzcelto "Parka paviljonu", uz sarunu paviljona terasē ir atnācis ar pabiezu mapi padusē, pilnu ar pabružātām A4 lapām, uz kurām sazīmētas dažādas būvdetaļas. Var saskatīt, ka šajās skicēs, daža no kurām esot tapusi pat nakts vidū – ja pēkšņi gadījies nosapņot īsto risinājumu, attēloti tās pašas ēkas interjera fragmenti, kurā pašlaik sēžam.


Sandis: "Viss, ko redz dabā, te uz tām lapiņām man ir." Foto: Kārlis Volkovskis.


Uz viena viļņa
Runāt par "Parka paviljona" ārējo veidolu nav vajadzības, spriež Sandis, jo tā ir replika no vēsturiskās ēkas. Turklāt "kas tur liels, uzbūvēt tādu ēku!", kā izteikušies interneta komentētāji.


"Ko tad tur daudz runāt?" – viņš nosmej.


Lai gan par pašu ēku būtu daudz ko runāt, kaut vai par abām sānu terasēm, kuru vēsturiski nav bijis, bet kuras tik organiski sader ar celtni, ka šķiet bijušas vienmēr. Vai vienīgo no oriģinālās celtnes palikušo daļu – priekšējo terasi ar tās īpašo betona grīdu – teraco, ko veido, vispirms ielejot betonu, un pēc tam piecus milimiterus slīpējot nost, lai dabūtu ārā oļu frakciju.


Bet mēs pievēršamies interjera skicēm.


"Lielākā daļa no tām zīmētas kaut kur uz sienām, paslēptas zem rīģipšiem un aizkrāsotas. Tas process nav bijis tāds, ka viss ir bijis no rasējumiem. Viss ir tā teikt burts augšā."


Sandis daudz pētījis veco Liepājas restorānu interjerus, un atzīst, ka tie bijuši šiki, grezni. Tāpēc, piemēram, "Parka paviljona" griestus grezno tāds tiem laikiem raksturīgs Liepājas "smukums" kā ģipša rozete, kas atlieta no aizlienēta oriģināla.


Vīzija, kā sadalīt telpu, kas tajā būs, galvā esot bijusi jau sen.


"Detaļas, izmērus, pareizos rādiusus, proporcijas un griezumus uz sienām zīmēju pēc tam. Tāds ir process, kad es būvēju interjeru, un man tas ļoti patīk."


Galdnieks, saņemot dažu skici, gan saķēris galvu, tomēr beigās palodzes profils ir tieši tāds, kādu Sandis ir gribējis. Arī radiatoru paneļi. Neraugoties uz to, ka nācies izzāģēt 600 mazas redelītes.


"Galdnieks Rolands Bargais ir labs. Uz viena viļņa ar mani – visām manām ēverģēlībām piekrita."


Meklējot risinājumus sienām, nonācis pie auduma paneļiem, lai gan sākotnēji bijuši iecerēti koka paneļi. Nav paticis: "Izskatījās kā pirts, sapratu, ka ir vajadzīga faktūriņa." Tagad koka paneļi iet tikai gar sienas apakšdaļu. Rezultāts patīkams, jo ar auduma paneļiem telpas ir mājīgākas.


Arī bāra letes detaļas nav tapušas vienā dienā – skiču lapās redzams, kā meklēti risinājumi, līdz nonākts pie skaidrām līnijām un noapaļotiem stūriem. Tāpat kā galdiņiem, kuru marmora virsmas ieskauj mazliet ieslīpa ozolkoka apmale noapaļotiem stūriem.


"Lai cilvēkam ir patīkami. Patīkami acij, patīkami sajūtām,

un, ja vēl var radīt patīkamu noskaņu, un, ja visi rada tādu pašu noskaņu telpā, tad tā vieta forši var dzīvot."


Skicēs redzama virkne griestu detaļu, no daļas Sandis atteicies, lai nav "kā teātrī". Bet no teātra ir aizņemta ideja par ventilācijas sistēmu, kad gaiss nāk no augšas, pa šahtu aiziet zem grīdas, un caur grīdu – telpā.


"Dažreiz tu naktī nevari gulēt, tāpēc, ka šie zīmējumi pa galvu iet, un tu visu laiku rēķini un nevari to rēbusu atrisināt".


Sandis atzīst, ka mēdzot "uzkārties" uz krāsām, un tad glābiņš ir pieredzējusī interjeriste Zigrīda Atāle, ar kuru viņš konsultējas. Ne bez viņas gādības ērtie, lietuviešu būvētie brūnie stūra dīvāniņi tik ideāli tagad saskan ar sienas auduma paneļiem.


Galdnieks, saņemot dažu skici, saķēra galvu, atzīst Sandis. Foto: irliepaja.lv.


Sirdsdarbiņš
"UPTK" vairāk specializējies uz industriālām būvēm, "Parka paviljons" un arī paša Sanda ģimenes māja ir vēsturiskas koka celtnes.


"Tas jau vairāk tāds sirdsdarbiņš. Nav jau tā, ka mums nav, ko darīt. Bet man vajadzēja piesiet dvēseli kaut kur."


Būvējot "Parka paviljonu" gandarījums bijis lielāks, nekā ikdienišķo darbu darot, atzīst Sandis.


"Cik sevi atceros, mani vienmēr interesējušas koka ēkas – sūtīju grāmatas no eBay par koka arhitektūru, pētīju pilsētu. Visvairāk jau, kad būvēju savu māju, kurai nebija daudz kas saglabājies iekšpusē, arī no āra bija novienkāršota. Staigāju pa pilsētu un meklēju, skatījos."


Būvējot "Parka paviljonu", lielākā vēlme bijusi "dabūt to elegantumu, kas tai mājai ir bijis".


"Varēja nobraukt riktīgi šķībi, neievērojot proporcijas, no rasējuma paņemot izmērus, lai uztaisītu logus, piemēram. Mēs ar galdniekiem skiču skices un šablonu šablonus esam izskatījuši, lai dabūtu īstos."


"Parka paviljona" apmeklētāji noteikti būs pamanījuši it kā veclaicīgos logu stiklus, caur kuriem skatoties, "bilde" vibrē kā atspulgs ūdenī. Ideja par tiem radusies, būvējot paša siltumnīcu.


"Atradu dažas viļņotas logu rūtis, kas tā mazliet šilierējas.

Sapratu, o, tas taču ir kaut kas vecs, dabīgs, ko nedrīkst mest ārā. Sāku meklēt, vai nevar dabūt tādus arī šeit. Beigās visi paviljona logi ir ar tādām rūtīm, un tagad šķiet, ka citādāk nemaz nevar būt."


Uz "Parka paviljonu" atceļojušas arī cara laika grīdas flīzes no Karostas, kur "UPTK", pēc arhitekta G.Vīksnas birojā izstrādātā projekta būvējot "EB Liepāja" ražotni, jaunajā apjomā integrēja vecās apbūves graustu fasādes, pārējo daļu nojaucot. Flīzes ir no turienes, un saskan ar laiku, kad būvēts sākotnējais paviljons Jūrmalas parkā, toreiz – par godu cara Nikolaja vizītei.


"Flīzes ir neliela vēstures daļa, kurai ir saistība ar šo personu, jo paviljonu būvēja par godu caram, bet Karostas ēkas – par cara naudu."


Flīzes nav vienīgā autentiskā detaļa, kas paviljona interjerā sadzīvo ar moderniem materiāliem.


"Piemēram, šie durvju pildiņi. Es vairs nevaru pateikt, ir smuki vai ne. Kādam citam ir jāpasaka. Es viņus ielieku iekšā, jo tā atkal ir kaut kāda daļa no vecās pilsētas vēstures, kas te iestādīta, lai dzīvotu tālāk."


Sandis atzīst, ka viņam ir viena vājība – nevarot izmest ārā nevienu koka ēku detaļu.


"Man patīk tās vecās arhitektūras detaļas krāt, nolikt, un tad viņas tur stāv, gaida dienu, kad atradīs savu vietu..."


Viena no sānu terasēm. Foto: Kārlis Volkovskis.


Sākumā neesot zinājis, ka te būs dubultās "pendeļdurvis" no vecā Liepājas dzemdību nama, ka tās vispār derēs, taču visas trīs ne tikai perfekti iekļāvušās starp rāmjiem, bet arī paviljona interjerā. Tāpat kā vēl vairākas durvis no tās pašas ēkas, kurai tikšot saglabāts vēsturiskais ārējais veidols, bet iekšpusi īpašnieki vēlas pārbūvēt.


"Labi, ka man nav nekādu rāmju, es neesmu interjerists!"

– smejas Sandis. "Varu ielikt vecas durvis no Berči dzemdību nama un izcakināt griestus pēc saviem zīmējumiem".


Taču šīs vēsturiskās detaļas nedrīkst būt butaforiskas, bez nozīmes, pārliecināts Sandis.


Visā krāšņumā "Parka paviljons" visdrīzāk būs skatāms pēc gada, kad savā vietā būs terases puķu kastes ar ļoti daudziem krāšņiem ziediem, kad ap metāla pergolas rāmjiem vīsies vīnogulāji. Bet tikpat labi paviljons varētu izskatīties arī rudenī un pat ziemā.


Restorāna īpašnieki turpina vākt vēstures liecības – fotogrāfijas, stāstus par kādreizējo "Parka paviljona" dzīvi, kad tas vēl saucās "Banga".


"Ik pa laikam ienāk kāda sieviete, kas rāda savas jaunības bildes, un atceras, "kā te toreiz dejojām". Mēs priecātos, ja arī citi ataisītu savus vecos albumus un paskatītos, vai tajos nav kas saglabājies!"

Ja pret projektu izturēsies ar respektu, ar pietāti, nevar nesanākt, spriež Sandis Kirhners. Foto: irliepaja.lv.


Noskatīts jau sen
To, ka vieta skaista un ka kādreiz tajā bijusi arī skaista celtne, zinājuši un par to ar sievu runājuši jau pirms gadiem desmit.


"Patiesībā tā bija Daiga, kas aizgāja uz domi interesēties, kas ar šo vietu notiek. Toreiz viņa uzzināja, ka tā iznomāta SIA "Lec un minies", un līgums noslēgts uz astoņiem vai desmit gadiem, un metām mieru."


Taču tad kaut kad internetā izlasījuši, ka līgums ar uzņēmumu tiek lauzts, jo nav izpildīti nosacījumi.


"Teicu – klau, varbūt kaut kas var sanākt?"


Izsolē bez "UPTK" neviens cits nepieteicās, un līgums tika noslēgts.


"Tajā brīdī bija skaidrs, ka nu būs jābūvē."

Vienlaikus Sandis sapratis, ja pret projektu izturēsies ar respektu, ar pietāti, "nevar nesanākt".


Atpakaļ neskatās
Jautāts, kāpēc "UPTK" sen jau nav kļuvis, piemēram, par "Kirhners un dēli", jo īpašnieks Zigurds Kirhners tajā iesaistījis arī abus dēlus – Sandi un Raivi, mans sarunbiedrs saka: "Darām savu darbu jau gadiem un laikam darām pietiekami labi, lai citiem patiktu un pašiem būtu labi, un nedomā par to... Ir projekts, tu viņu iesāc, nobeidz, ir nākamais. Tā tas ir bijis gadu no gada. Tā ir Raivim, tā ir Zigim, man. Neskatās atpakaļ, iet tālāk."


Pirms "Parka paviljona" Sandis strādājis pie tik daudziem un dažādiem būvobjektiem, ka tos visus pat atcerēties nav iespējams, jo celtniecībā viņš ir jau vairāk nekā divdesmit gadus. Pietiek nosaukt pāris pēdējo gados realizēto būvprojektus, lai būtu skaidrs, uz ko spējīgs "UPTK", kas nebaidās no izaicinājumiem jeb, kā teic Sandis, "bāzt galvu iekšā arī grūtākos projektos". Tādi bijuši, piemēram, koncertzāle "Lielais dzintars"; "Valmiera Glass USA Corp." – Valmieras stikla šķiedras rūpnīca ASV, Džordžijas štatā; objekti Skandināvijā. Dara viņi to gan, lai dzīve nebūtu tik vienmuļa, gan tāpēc, ka tas vajadzīgs pašu izaugsmei. Zviedrijā un arī Dānijā "UPTK" strādā regulāri, tur viņus gaida vienmēr.


"Vienā grozā olas neliekam," smej Sandis. "Ja darāmais apsīkst tepat, uz vietas, varam pagaidām pelsēgties aizjūras projektiem, kur darba ir pietiekami".


Bet arī Liepājā šogad darāmā netrūkst – jāpabeidz Mākslas vidusskolas korpuss, "EB Liepāja" ražotne Karostā, uzsākta ūdenstermināla būvniecība Kalpaka ielā.