Dzerot tēju Romas dārzā ar Ivaru Kesenfeldu, pārrunājām jaunākos notikumus Liepājas politiskajā virtuvē.

Svaigākā informācija par Ulda Seska viesošanos pie Nila un Urbja un sauciena pēc palīdzības izskatās ticama.

Ja tas tā tiešām ir, tad ir drūmi. Kaut kā negribētu šo situāciju salīdzināt ar notikumiem Latvijā 1940.gadā, kad Kirhenšteins brauca uz Maskavu pie Staļina pēc padoma. Tāpēc mēs ļoti gribētu cerēt, ka tā tomēr nav bijis, un ir palaista "pīle" Točelovska stilā.

Lai arī kā būtu, Liepājas situācija pašlaik ir reti štruntīga. Mūsuprāt Uldim būtu jāsaprot, ka "Saskaņa", kuru viņš pirms četriem gadiem paņēma savā aprūpē, vairs ne tuvu nav tāda, kāda tā ir tagad, pēc Krimas okupācijas. Un to pašu vajadzētu apjēgt Vilnītim, kuram varas garša ir jau sataustāma un sildoši tuva.

Gan Uldim, gan Jānim mūsu Latvijas kontekstā būtu jāsaprot, ka šajā jūnijā viņi stāv savas dzīves krustcelēs. Mēs saprotam, ka situācija ir stipri draņķīga, bet neviens cits to jūsu abu vietā atrisināt nevar, pat jums abiem aizbraucot pie Romas pāvesta.

Šī nav smilšukaste bērnudārza pagalmā, kurā viens otram atņem spainīti, bet Latvija.

Visvairāk to gribētu attiecināt uz Uldi, kā uz pieredzējušāku politiķi.