Ir izskanējuši pirmie kritikas akordi mūsu koncertzālei. Viena no nesaudzīgākajām kritiķēm ir arhitekte Zaiga Gaile, kurai daļēji varu piekrist.

Protams, ja nerunā par austriešu arhitekta Ginkes dotajām iepējām apskatīt čurājošos vīriešus tualetē vai par lielajām atstarpēm starp zāles krēsliem, pārējā kritikas sadaļa, manuprāt, ir objektīva, un diemžēl nosauktie projektēšanas brāķi vairs nav novēršami. Bet kopumā, manuprāt, iznākums nav tik melns, kā to mālē cienījamā arhitekte.

Tas, ka koncertzāles ložas ir jāmeklē tikpat kā ar GPS un, atšķirībā no lielās zāles varenā plašuma, foajē ir labirintu mudžeklis, ir fakts. Izskatās, ka Latvijā slavenajam austriešu arhitektam Ginkem ir izdevusies lieliskā fasāde gan pēc formas, gan apdares, bet cienījamais metrs diemžēl ir apmaldījies iekštelpu plānojumā, un domes (pasūtītāja) atbildīgie projekta vadītāji kaut kādu iemeslu dēļ to nav pamanījuši.

Kas attiecās uz mūzikas skolas ietilpināšanu "Lielajā dzintarā", tad, cik zinu, sākumā projektēšanas uzdevumā, ko dome deva austriešu arhitektam, tas nebija paredzēts. Taču, tā kā austriešu metrs projektā bija iecerējis šo pamatīgo ēkas apjomu, daļa no kopējiem telpu kvadrātmetriem kļuva lieka – iznomājama. Un, tā kā, piemēram, ugunsdzēsēju depo koncertzāles ēkā intelektuāli neiederas, tad politiķi izdomāja iznomāt liekos kvadrātmetrus mūzikas skolas pusmājai. Sanāca kārtējais humors liepājnieku gaumē. Bet kā nu bez tā.

Taču kopumā koncertzāles esamība, manuprāt, ir unikāla Liepājai. Mums visiem ir jābūt lepniem par šo Liepājas Gaismas pili, un, pēc manām domām, koncertzāles "Lielais dzintars" ārējais veidols ir daudz izcilāks par jaunās nacionālās bibkiotēkas Stikla kalna fasādi.

Man palikusi atmiņā mūsu domes priekšsēdētāja Ulda Seska tēvišķi siltā runa koncertzāles atklāšanas svētkos, kurā Liepāja bija salīdzināta ar veiksmīgu kuģi pilnu ar veiksmīgiem un laimīgiem pasažieriem. Diemžēl šajā runā gan nebija atradusies vieta Silvai Goldei, kurai ir ne mazāki nopelni koncertzāles tapšanā kā Imantam Resnim.