(Turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Trešajā dienā mēs gājām tālāk, kamēr nonācām līdz bijušajai Vācijas robežai pie Lietuvas Krottingen (Kretinga). Ar to mūsu gājiens bija beidzies, mums atkal bija jānostājas ierindās, kārtīgi sakārtotiem pēc dienesta pakāpēm, lai  tiktu saskaitīti. "Po pjatj!" (Pa pieci!) Cik reizes mums to vajadzēs dzirdēt tuvāko gadu laikā!

Pēc tam, kad mūs saskaitīja, nāca pavēle, ka katriem desmit vīrietim ir jāiznāk ar telteni.

Pēc brīža šie biedri atgriezās ar krievu maizi, ievīstītu teltenes brezentā.

Tā bija pirmā ēdināšana no krievu rokas. Šī maize sastāvēja no biezām pilngraudu maizes šķēlītēm, kuras bija žāvētas un pēc tam iemērcētas saulespuķu eļļā un pārkaisītas ar sāli. Tā  nebija nekāds delikateses gardums, bet tas bija kaut kas ēdams. (Vēlāk no vācu karavīriem, kuri tika ieslodzīti cietumā, mēs dzirdējām, ka pirmās pāris dienas gūstā viņiem neko nedeva ēst vispār.)


Pēc tam mūs veda uz lielu muižu aiz Danges upes. Mums šeit vajadzētja atrasties apmēram piecas nedēļas. Tā bija Glanzas nometne, kas nosaukta vācu virsnieka vārdā (es domāju, ka viņš bija pulkvedis), kuru krievi bija nozīmējuši par nometnes komandieri.

Mūs neapsargāja, ap mums nebija dzeloņstiepļu. Mums teica, ka mēs neesam ieslodzītie, bet gan internētie. Tiklīdz dzelzceļa līnijas tikšot salabotas, mūs palaidīs uz  mājām. Tāpēc neviens neredzēja iemeslu, lai bēgtu. Biedrs no Heidekrug, kura mājas bija blakus, tieši pāri robežai, devās tur, un pēc dažām dienām atgriezās atpakaļ. Viņš pastāstīja, ka pilsētā vairs neesot iedzīvotāju – vāciešu, tāpēc viņš būtu palicis tur.

Vēl par uzturu. Starp citu, gaļu šeit deva tikai cietuma ieslodzījuma laikā. Mums ar gaļu bija jādalās ar trim (vai pieciem?) vīriem –

tās bija  nelielas skārda konservu bundža no Amerikas piesūtītajiem krājumiem ar marķējumu "Irish Stew".

Pēc tam trīs nometnes ieslodzījuma gadu laikā es vairs netiku redzējis un nogaršojis ne gaļu, ne desu, ne ko tamlīdzīgu.

Šeit sākās mana līdzdalība karagūstekņu nometnes korī. Daži mani biedri brīvajā laikā devās uz tuvējo mežu, lai Vupertāles (Wupertal) mūziķa Vilija Feresa (Willi Fehres) vadībā mācītos dziedāt četrbasīgi. Es viņiem pievienojos, un dziedāju kā otrais tenors. Mēģinājām dziedāt dziesmas, un to darījām katru dienu, netraucējot krieviem. Joprojām atceros pirmo dziesmu, kuru tajā laikā dziedāju: "Es bieži atpūtos kopā ar saviem mīļajiem smaržīgajā zālē" (...Hab oft im Kreise der Liebenim duftigen Grase geruht...)


Vasarsvētki gūstā. 1945. gads
Skaista, saulains vasaras diena. Un arī pārsteidzoša. Kāds krievu ģenerālis apmeklēja mūsu nometni un izlamāja mūs, skaļi bļaujot. Vācieši esot pazīstami ar kārtību, bet kā tas izskatoties te tagad? Jā, mēs katrs bijām meklējuši vietu, kur klajā laukā ārā gulēt, un  katrs savā veidā. Protams, ka visā  tajā nebija nekādas kārtības. Tagad mums pēc ģenerāļa pavēles bija jādodas  uz mežu, lai nozāģētu mazus kokus un sacirstu priežu un egļu zarus. Mēs tos aizvedām uz nometni un

izbūvējām no zariem mazas būdiņas (teltis) tieši tā, kā ģenerālis to vēlējās. Tagad viss bija "charascho" (labi).

Pēc dažām dienām sākās stiprs lietus, ko, protams, mūsu egļu zari neaizturēja. Kļuvām viscaur slapji.

Katru dienu cilvēkiem, kam bija  utis, bija jāziņo priekšniecībai. Biju viens no tiem. Es tās biju dabūjis pa ceļam no Svinoujsces (Līdz 1945. gadam Swinemund, mūsdienās poļu Svinoujsce) uz Liepāju, kādas piecas nedēļas pirms kara beigām. Tas bija  uz kuģa "Schauenburg", kuģa, kas iepriekš veda ievainotos karavīrus no Liepājas uz Svinoujsci. Visur uz kuģa no transportētajiem ievainotajiem  joprojām bija palikuši  apģērbi, segas un citi drēbju gabali. Ko mums bija darīt? Tur mēs gulējām, starp šīm netīrajām lupatām, un, protams, "saķērām" utis. Neilgi pēc ierašanās Liepājā biju ziņojis, ka man ir utis. Mani nosūtīja uz Liepājas dzelzceļa staciju, lai iesēdinātu atutošanas un karantīnas zonā, bet tā bija slēgta. Man tur bija jābrauc otro reizi, un atkal bez panākumiem. Tāpēc devos nebrīvē – gūstā – kopā ar utīm. Vai krievi mani spētu atbrīvot no utīm?


Mūsu nometnes centrs un saimniecības daļas noliktavas  atradās lielā muižas kompleksā, kura vidū bija skaists mazs dīķis. Tam virsū bija uzstādīta liela  telts, kurā pie griestiem augšpusē bija piemontētas perforētas caurules. Pie dīķa atradās pārvietojama krāsns uz riteņiem, kuras tvaika katlu ar caurulēm savienoja šļūtenes. Sarkanās armijas karavīrs to ar malku kurināja. Mēs izģērbāmies un pakārām drēbes uz metāla pakaramā, lai tās tiktu aiztransportētas uz pārvietojamo krāsni, ar kuras karsto gaisu drēbes tika atbrīvotas no utīm. Tad iegājām teltī. Karavīrs ar roku darbināja sūkni, un mēs varējām mazgāties.

Pēc brīža mūsu drēbēs vairs nebija utu, un mēs varējām atkal saģērbties.

Apģērbs tik tiešām bija bez utīm, jo man vēlāk vairs tādu nebija. Padomisti acīmredzot mācēja darīt to lietu labāk nekā mēs, vācieši.

Kādu dienu mani kā gūstekni norīkoja savā pirmajā darba komandā. Mums vajadzēja izrakt dubļainu tranšeju pie ceļa ielejas vienā pusē, tajā ierakt  sagatavotos sienu pamatus, un pēc tam atkal zemi nolīdzināt. Atbrauca krievu ģenerālis, kuru pavadīja vācu ģenerālis. Mēs viņus vērojām ar interesi, bez militāra goda atdošanas vai ierindas sveiciena. Mēs taču vairs nebijām karavīri, kāpēc mums vēl vajadzētu ģenerāli sveikt? Bet vācu ģenerālim tas nepatika. Viņš uz mums palika dusmīgs, uzpūtās kā tītars, it kā mēs iepriekš nebūtu iemācījušies sasveicināties. Nu, kad mēs sveicinājām savu ģenerāli "kā savu tēvu", viņš palika apmierināts.

Kādu dienu mums vajadzēja sastāties ierindā, un kāds krievu virsnieks mums paziņoja sekojošo: "Kā jūs zināt, kara laikā bija tādi padomju karavīri, kuri pēc tam vācu pusē cīnījās pret mums. Nu viņi ir gūstekņi.  Tie tagad atgriežas Padomju Svienībā, un viņiem ir vajadzīga nonometne. Tagad jūs izdarīsiet šo darbu mūsu labā, un tad atgriezīsities mājās. Tā mēs pārcēlāmies uz tuvējo mežu, cirtām kokus, zāģējām tos, aptēsām par stabiem, ierakām tos pēc plāna, piestiprinājām pie tiem dzeloņstieples utt.

Kad pabeidza nometnes vārtus, tie tika aiz mums aizvērti, un tas pats virsnieks mums teica: "Kopš šī brīža jūs esat karagūstekņi." 

Tagad mēs vairs nevarējām brīvi staigāt, bet vienmēr bija jāiet kolonā jeb ar karavānu – "karavāna" – tas ir krievu apzīmējums vārdam "iet“.

Mūsu uzturēšanās Kretingā drīz beidzās. Vienu dienu, ap 10. jūniju, mums teica: "Rīt mēs sākam gājienu uz Liepāju". Baumoja, ka tur ieradīsies kuģi, lai mūs aizvestu uz Vāciju un nogādātu mājās. To arī vēlējās panākt, – lai kara gūsteknis tic šādiem tukšiem solījumiem un meliem.


Dienu pirms aiziešanas mums tika iedalīta lielāka lielāka maizes deva. Iemesls bija tas, ka mūsu uzturēšanās sākumā šeit nebija pietiekamas maizes cepšanas iespējas, un tagad mums maize tika dota kā ietaupījums. "Pēc tam" – tas bija klasiski krievu stilā, un mēs bieži tam ticējēm.


Tad pienāca gājiena diena. Es biju kopā ar grupu, kas soļoja priekšā (pareizāk – rikšoja). Ceļa pirmajā pārtraukumā tie, kas gāja mums aiz muguras, ņirgājās par to, ka mēs dažreiz ejam  pārāk ātri, dažreiz pārāk lēni. Bet tad mēs paši apzinājāmies, ka šāds gājiens uz priekšu šķiet, ka ir dabas likums. Pat ūdenim, kas plūst pa lauku vai ceļu,vienmēr ir atšķirīgs tecejums pēc kalna un lejas un tāpēc tas dažreiz tek ātrāk, dažreiz arī lēnāk.

Ap pusdienlaiku laukā sāka līt lietus. Tas lija silts un vienmērīgs. Drīz mēs bijām izmirkuši līdz ādai. Vakara pusē pie ceļa apstājāmies kādā fermā. Mums šeit vajadzēja palikt pa nakti. Sagādājām malku un iedegās jautra uguns, kas izžāvēja slapjās drēbes. Man mugurā bija biezs apmetnis, kas drīz vien sakarsa. Gulēju pie uguns tādā veidā, lai būtu nedaudz izliecies līkumā pret ugunskuru un tomēr par tuvu liesmai. Tad es aizmigu. Pēc brīža, kad atkal pamodos,  jutu, ka manas drēbes bija gandrīz sausas, bet šur tur ar izdedzinātiem caurumiem.

Kā tas ir, kad tūkstoši izsalkušu ieslodzīto atrodas nelielā fermā? Protams, viņi cenšas iegūt kaut ko ēdamu. Lauku fermas saimnieka sieva to jau bija sapratusi pašā sākumā. Vakarā un naktī viņa sargāja savu mantu un gulēja kartupeļu bedrē, kas joprojām bija pilna ar kartupeļiem, un palika tur, līdz mēs devāmies tālāk.

Nākamajā dienā mēs turpinājām ceļu, un vēlu pēcpusdienā sasniedzām Liepāju, stingri ticot, ka drīz būsim brīvi.

Kaut kā kļuva jautrāk prātam. Kāds sāka marša gājiena dziesmu (tur bija vārdi par mājām un dzimteni). Dziesmu uztvēra visa kolona. Bet kā to lika pārtraukt konvojs! Ar lamām un draudiem! Tas bija šausmīgs skandāls un mums turpmāk aizliedza dziedāt bez konvoja atļaujas. 

Drīz pienāca arī lielā vilšanās (grose Enttauschung). Tā vietā, lai dotos uz ostu, mums bija jāiet uz teritoriju, kas kara laikā kalpoja par krievu ieslodzīto un gūstekņu nometni. Mēs bijām nokļuvuši Liepājas nometnē, kur daudzi pēc briesmīgā kara atrada savas pirmās "mājas" (Heimat) līdz 1949. gadam.