Nupat apritēja 75. gadi, kopš beidzās briesmīgākais no kariem – II pasaules karš. Portāla irliepaja.lv rīcībā nonākuši kāda vācu karavīra, vēlēk gūstekņa Hansa Ditreha Šulca (Hans Dieter Schulz) atmiņu pieraksti. Jaunā vācu jaunekļa (dzimis 1926. gadā) kara gaitas 1945. gada 20. aprīlī viņu bija atvedušas uz Liepāju. Līdz pat kara beigām, dienot zenītartilērijas apkalpē, Šulca un viņa biedru "mājas" bija par kazarmām pārveidotajās ēkās Kūrmājas prospektā 15/17. Viņa Flak 103/38 – 30 mm četrstobru zenītlielgabalu baterija – pret "Staļina ērgļu" uzlidojumiem sargāja Liepāju tagadējās Zvejnieku alejas un Kūrmājas prospekta krustojumā. 


Šulca atmiņu skices ir visai apjomīgas – septiņās nodaļās aprakstīts jūras ceļš uz Liepāju, pirmās gūsta dienas Liepājā un nometnē Kretingā, atkal Liepājas gūstekņu barakās tagad Siļķu ielā, tuberkuloznieku lazaretē Rīgā un Ogrē.

Vācu karavīra, ierindnieka rakstītais par nupat, pirms 75. gadiem,  pārdzīvoto karu ir emocionāls vēstījums par dzīvi nebrīvē un ilgām pēc mājām.


***

1945. gada 7. maija rītā pēc pamošanās es paskatījos pa mūsu apmešanās vietas logu Kūrmājas (Kurhaus) prospekta ainavā Liepājā (Libau) un ieraudzīju,  ka mūsu radio operatori dedzina šifru grāmatas. "Ko jūs tur darāt?" – mēs iesaucāmies. Viņu atbilde bija: "Karš ir beidzies, mēs dedzinām savus radio kodus." Jūs varat iedomāties, kādā neizpratnē mēs bijām. Ikvienam saprātīgam  cilvēkam tajā laikā bija, protams, jāsaprot, ka karš ir zaudēts.


Bet doma, ka  mums būs  jāpiedzīvo nebrīve, bija biedējoša un neizturama, tāpēc mēs to "izstūmām" no savām galvām.

Pēc tam diena sākās kā parasti, bet kādā brīdī šajā dienā mums bija jāsāk pierast pie jaunajiem apstākļiem. Mūsu nodaļas komandieris nolasīja  mums padošanās noteikumus. Tagad mēs droši zinājām: karš ir beidzies! Bet kas nāk tagad, tūlīt? Mūsu sardzes  dienests turpinājās kā parasti, tika apturēta tikai bunkuru  un patvertņu būvniecība. Vakarā no ostas komandas atnāca karavīrs un teica mums: "Kamrāden, mēs aizbraucam uz Zviedriju, nāciet mums līdzi!" Bet visi šīs lietas vilinošie pedāvājumi mūs baidīja un darīja mūs aizdomīgus, (dezertēšana = nāvessods), tāpēc mēs atturējāmies tos pieņemt.


Kā vēlāk uzzinājām, ostas kara komandants  bija uzaicinājis mūsu reģimentes (vienības)  komandieri kopā ar saviem štāba virsniekiem  un daļu no apakšvirsniekiem bēgt no gūsta prom pa  jūru.


Mūsu komandieris to noraidījis  ar piezīmi: "Vai nu visi, vai neviens!"

Man viņš par to jāciena, jo, kaut arī viņš bija ieskaitīts Gaisa flotes spēkos, viņš mājās Vācijā bija augsta ranga "melnās SS" dalībnieks, tāpēc viņam bija notekti jāgaida represijas no krievu padomju puses. Es nekad neuzzināju, vai viņš ir izdzīvojis nebrīvē.

Nākamajā rītā mūs pamodināja nikns pretgaisa lielgabalu uguns  un lidmašīnu dzinēju troksnis. Krievi joprojām centās neļaut mūsu evakuācijas kuģiem iziet no viņu apšaudes un bombardēšanas uguns, turklāt viņi  arī  bombardēja izgriežamo tiltu pie Kara ostas, kā mēs uzzinājām vēlāk.


Mūsu baterijas šāva uz lidmašīnām, ko tikai stobri spēja. Tika notriektas sešas krievu lidmašīnas. Gaisā notika pastāvīga šaušana no visiem kalibriem, un pēc tam,


tieši pulksten 14 iestājās klusums, it kā visapkārt visi būtu miruši. KARŠ BIJA BEIDZIES! Tas bija nospiedošs un draudīgs klusums.

Saskaņā ar padošanās  nosacījumiem visām vienībām bija jāpaliek savās vietās. Mēs mudinājām mūsu kantīnes virsnieku Furjē izsniegt mums pārējo pusdienu porciju. Man jāatzīmē, ka viņš arī tad vissīkmanīgāk ievēroja  noteikumus – mūs neklausīja un  gluži pretēji mūsu izsalkumam neko no tā remdēšanas nedarīja: tikai nākamajā rītā viņš sajūdza zirgu ores pajūgā, lai aizbrauktu un no pārtikas vagona saņemtu jaunu uzturdevu.

Taču arī tagad viņš netika līdz mērķim,  jo pēkšņi ieradās daži bruņoti civiliedzīvotāji un tiem izsniedza ēdienu, kuru mums vajadzēja saņemt no Furjē kantīnes. Tad mēs palikām ļoti nikni, kam par iemeslu bija  piemēram tas, ka zēni atrada un iznesa  lielu mucu ar sviestu. "Tas stulbais Furjē, to arī mēs  būtu varējuši ēst!"

Pretī mūsu logiem bija liela ēka, kurā atradās SS mītne*.


Piepeši pie mums klāt  pienāca kāds cilvēks un sacīja: "Kamerāden, visi no SS mājas ir aizbēguši!" Iegājām ēkā un tur vēl ēdamais bija uz galdiem!

Viņiem bija vajadzējis tik ātri pazust! Protams, mēs apēdām visu.

Tad mēs izgājām cauri ēkai. Izskatījās, ka tur cilvēkiem bijis jālaižas projām lielā staigā. Visur mājā bija vienvietīgi numuri ar lielisku luksusa aprīkojumu, savukārt mums, vienkāršajam zaldātiem bija jādzīvo visprimitīvākajos apstākļos. (Tie, kas visvairāk runāja par tautas rūpēm, to darīja  visretāk.) Vienkāršs SS ierindnieks  joprojām sēdēja pie atvērtām skapja durvīm. Jautājām, ko viņš vēl  te dara? Viņš atbildēja: "Es palikšu šeit, kamēr ieradīsies krievi." Vai viņš bija padomju slepenais vīrs, to mēs neskaidrojām.


*) SS un SD mītne Liepājā atradās ēkā Kūrmājas prospektā 21.


(Turpinājums sekos)