(1.turpinājums. Sākums ŠEIT)

Pēc atgriešanās naktsmītnēs mēs sākām pakot mugursomas. Kas jums nepieciešams, kad esat gūstā vai ieslodzītais? Es izlēmu iesaiņot savas darba drēbes, jo mums visiem bija skaidrs, ka mums būs jāstrādā.

Tad, 8. maija vakarā, mums bija vēl laika, taču ap pulksten 11 atnāca daļas (reģimentes) dežurants un līdz pusnaktīj no mūsu karabīnēm izlādēja munīciju. Mums palika mazliet baisi un viņam jautājām: Ko lai mēs darām, ja mums uzbruks?

"Tad trieciet ar šautenes resno galu pa galvu," bija viņa atbilde.

Par laimi neviens neatnāca. Ap pulksten 11.30 devītā maija pēcpusdienā pie pilsētas slimnīcas piebrauca vieglais auto. Kad šoferi atkal iznāca, mēs viņiem pajautājām, ko viņi ir ieveduši. Tur bija kāds latvietis, kurš (kura sieva) gaidīja dvīņus. Vai abi jaundzimušie ir dzīvi arī šodien?

Pusnaktī mēs devāmies uz savām  istabām gulēt. Bet no miega daudz kas prātīgs nesanāca. Tā bija pastāvīga cilvēku atnākšana un aiziešana, pastāvīgs nemiers visā mājā. Bet man tomēr bija izdevies uz rīta pusi aizmigt.

Kad es pēc pamošanās paskatījos pa logu,

sarkanās armijas karavīrs mierīgi stāvēja ar saviem ieročiem uz muguras ielu krustojuma vidū un regulēja satiksmi,

kas kolonās ieplūda pilsētā, ieskaitot, protams, visu veidu padomju militāros transportlīdzekļus.

Pirms padošanās mūsu nodaļai uz dažām nedēļām bija piekomandēts kājnieku virsnieks. Viņa mērķis bija apmācīt un sagatavot pretgaisa aizsardzības karavīrus "lietošanai" uz zemes. Civilā dzīvē šis cilvēks bija nacionālsociālistu (gaupropagand) runātājs, tas ir, īsts nacists. Lai nokļūtu savā atsevišķā  guļamvietā, viņam vienmēr bija jāiet cauri mūsu istabai. Kad viņš pie mums ieradās šorīt, un mēs viņam pajautājām: "Nu, leitnant, ko jūs tagad sakāt?”

Viņa atbilde bija: "Jā, bet fīreram joprojām ir slepens ierocis. Mēs vēl daudz ko redzēsim!"        

Lai arī viņš sakaidri un precīzi zināja, kas notiek, viņš runāja šādas muļķības. Tiešām spītīgs un iedomīgs nacists.

Tad parādījās jauns padomju virsnieks. Mums bija jānostājas ierindā un mēs noklausījāmies viņa paziņojumu. Pēc tam mums visiem bija jāsamet savas šautenes vienā kaudzē. Krievs teica, ka mums būtu labāk pamest pilsētu. Burtiski: "Dodieties uz Vāciju! Tas, kurš nonāks Vācijā, vispirms ieradīsies mājās.” 

Arī mēs tam ticējām. Slīkstošs cilvēks pieķeras pat pie salmiņa. Kad pēc dažām nedēļām atgriezāmies Liepājā (Liba), latvieši mums teica, ka tas bijis patiešām labs padoms, jo padomju krievu ieņemtajā pilsētā viņi bija piedzīvojuši briesmīgi  daudzas zvērības.

Pēc tam mēs atkal stājāmies gājienam mājas pagalmā mūsu nodaļas komandiera priekšā.

(Ardievu, dārgais ungāru gulašs, kuru mūsu pavārs mums vēl bija paspējis sagatavot! Mums vairs neatlika laika to apēst.)

Tik tikko bijām nokļuvuši ārpus pilsētas, kad sarkanās armijas karavīrs uzbruka mūsu kolonas galvenajam komandierim, novilka tam skaistos ādas zābakus un iesita viņam pa muti. Tagad arvien vairāk krievu  mūs aplaupīja. Viens uzlēca uz manas biezās mugursomas un norāva to no muguras. Viņam no tās  nekas daudz netika, tur bija bieza sega un mani darba instrumenti, kā arī apakšveļa.

Ceļa labajā pusē gulēja miruši krievi un miruši vācieši – gan jauni, gan ar putekļiem klāti.

Kas tur varētu būt noticis? Vēlāk es dzirdēju, ka padomju virsniekiem bija tiesības nekavējoties nošaut savus karavīrus, ja viņus pieķēra laupīšanā. Vai šeit tas arī bija noticis?

Pastāvīgo laupītāju uzbrukumu dēļ mēs vairs nevarējām iet kā sakārtota kolona, bet gan kā bars gar bijušo Richtung HKL (galvenā kaujas līnija) ar nosaukumu Barta position (pie Bārta upes). Atkal un atkal sarkanās armijas karavīri ķērās pie mūsu "bēru gājiena", lai mūs aplaupītu. Tad kāds pieskrēja  pie manis un kliedza uz mani ar vāciski lauztu uzbļāvienu: "Urr*, urr, kur ir tavs urr?" Es viņam atbildēju – "Man nav pulksteņa". (Man toreiz tiešām nebija pulksteņa) Viņš:

"Ja tu nedosi man urru, es tevi nošaušu beigtu un tu būsis miris".

Krievs to man atkārtoja pāris reizes, līdz pacēla savu automātisko pistoli un pavērsa to pret mani.

Es ieskatījos pevērstajā stobrā un nodomāju: "Tas arī viss. Tagad tava dzīve ir beigusies". Pēkšņi viņam klāt pielēca vēl viens Sarkanās armijas karavīrs un notrieca šo pie zemes. Atskanēja šāvieni un lodes burtiski svilpoja man caur matiem tieši virs galvas. Bet es biju izglābts. Aizskrēju prom tik ātri, cik vien varēju. Krievs joprojām šāva uz mani, bet nākamie mērķētie šāvieni mani vairs netrāpīja.

Bet tad mēs nokļuvām pie ūdens pilna novadgrāvja malas. Priekšā stāvēja bruņumašīna, uz kuras pusguļus sēdēja piedzēries krievu karavīrs, kurš it kā nejauši mūsu virzienā šaudījās ar pistoli. Mēs ātri skrējām viņam garām, līdz vairs neatradāmies viņa redzeslokā. Bet tas vairāk-kārt atkārtojās.

Mūsu tulks jautāja krievu virsniekam, kurp mēs dodamies. Mums

krievi atbildēja "Līdz papildu informācijai – tikai un vienmēr uz priekšu”.

Un vēl viņi teica: "Ja kāds grib jūs aplaupīt, jums skaļi jākliedz pēc virsnieka”. (Mēs to izdarījām, un tas palīdzēja).

Vakarā pēc 38 km gājiena sasniedzām bijušo galveno kaujas līniju.  Tā bija izbūvēta uz lauka, jo pamestas tranšejas bija redzamas ceļa kreisajā un labajā pusē. Mums tur bija jāapstājas pēc mūsu pulka virsnieku un apakšvirsnieku komandas, un tur mūs saskaitīja. Tas vilkās ļoti ilgi.

Pa to laiku no tuvējā meža izdzirdējām niknu strēlnieku šauteņu un rokas ložmetēju šaušanu. "Kas tur var būt? Vai viņi nošaus cilvēkus, kuri šeit atradās uz klaja lauka?” Es ļoti nobijos. Man līdzi bija Jaunā Derība, tāpēc, es pie krievu pratināšanas būtu atpazīts kā Dievam ticīgais, t. i. kristieties. Vai nebūtu labāk, ja šo Derību noslēptu? Jā, ko jūs teiktu, ka toreiz es, kā deviņpadsmit gadus vecs bērns, kāds es praktiski arī biju, to izdarīju? Saņēmu visu savu gribasspēku, izrušināju nelielu iedobi smiltīs un grāmatas sējumiņu noslēpu. Varbūt, ka daži tagad mani nosoda un spriež par mani citādi, bet šādā situācijā –


kā jūs būtu reaģējuši? Vai savādāk nekā tagad, sēžot pie skaisti klāta un pilna galda?

Pie Bārtas līnijas mēs tur kādu laiku stāvējām, līdz kāds krievu virsnieks nosauca: "Davai, spatj.” Un mēs arī gulējām – tieši uz zemes un katrs pēc iespējas ērtākā vietā. Tā bija mana pirmā diena kā kara gūs-teknim. Aiz dzeloņstieplēm droši vien vajadzētu sekot vēl daudzām dienām.

Nākamajā rītā tā tas turpinājās. Tagad mēs bijām aiz HKL, un Sarkanās armijas karavīri, kurus mēs tagad satikām, pieklājīgi jautāja: "Biedri, vai jums priekš manis būtu kāda cigaretes?” Mums tādu nebija, bet vismaz viņi jautāja pieklājīgi. Pusdienlaikā mēs gājām tālāk pa netīru un dubļainu ceļu. Ceļa malā stāvēja kāda lietuviešu sieviete, kura pēkšņi piegāja pie manis, izvilka no sava priekšauta apaļu maizes klaipu un pasniedza to man.

Biju tik pārsteigts, vai drīzāk es nebiju gatavs tādai želsirdības pastēvēšanai, tāpēc pat nepateicos sievietei.

Nekavējoties iedevu maizes kukuli nepazīstamam biedram, lai gan pats to būtu vajadzējis paturēt. Bet kā jau es teicu: nebrīva gūstekņa uzvedības mentalitāte manī vēl nebija izveidojusies.

Diena bija ļoti silta. Mēs ļoti cietām no slāpēm. Daži biedri pa ceļam no peļķēm smēla ūdeni un dzēra. Kāds biedrs teica. "Mans tēvs bija gūstā Krievijā Pirmajā pasaules karā un viņš man teica, ka no tāda ūdens jūs varat saķert tīfu."  Es to ņēmu vērā un visu dienu neko nedzēru. Vakara apmetne bija ierādīta pļavā.  Iekūru uguni, atvēru zirņu zupas konservu kārbu, ielēju to savā zaldāta katliņā un uzsildīju. Pēc tam, kad katliņu izēdu, piepildīju savus virtuves traukus ar ūdeni, uzkarsēju līdz vārīšanās temperatūrai, ļāvu atdzist, līdz tas bija remdens, un tad izdzēru. Tas garšoja šausmīgi, bet labāk dzert tādu, nekā iegūt vēdertīfu.


(Turpinājums sekos)

*) Uhr – pulkstenis (vācu val.)