Turpinām iepriekšējā sestdienā aizsākto vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa stāstījumu par kādreiz lepnās "Romas viesnīcas" pirmajiem īpašniekiem un to mūža gaitām.

(1.turpinājums. Sākums ŠEIT)

Tobrīd vācu, gan lauku baronu, gan pilsētās vadošās un vācu valodā runājošās aristokrātijas, pozīcijas tāpat kā iepriekšējā, 18. gadsimtā, bija neapstrīdamas un drošas. Taču pie apvārkšņa jau ducināja pārmaiņu negaisu atbalsis, arī Kurzemē. Krievijas impērijas Kurzemes gubernators Pauls fon Lielienfelds(1829. – 1903.) joprojām plaši izmantoja savu ietekmi un, pa vecam, ar amatiem, godu un Krievijas valsts apbalvojumiem balstīja vācu vietējās varas pārstāvjus. 1878. vai 1879. gadā par Liepājas policijmeistaru gubernators iecēla atvaļināto bijušo 100-tā Ostrovas kājnieku pulka virsnieku fon Ramedlovu.  Pauls fon Lilienfelds, viņš arī Upesmuižas, tagad Pāvilostas, īpašnieks, gubernatora amatu pildīja  no 1868. līdz 1885. gadam.  Liepājas vācu kalendārā par 1880. un 1881. gadu Nikolajs fon Ramedlovs minēts ar visu savu komandu – 23 ierindas kārtības sargiem (городовой), 6 policijas kancelejas kalpotājiem (служающые), pašu policijmeistaru un  viņa vietnieku baronu W. Fon Roppu. Gorodovoju iecirkņi bija divi – Vecliepājas un Jaunliepājas.

Tobrīd visā Krievijas impērijā notika plašas administratīvās pārvaldes un pilsētu pašpārvaldes reformas, vērstas uz krievu valsts varas nostiprināšanu. Gubernatoram bija lielas pilnvaras – taču ne uz ilgu laiku. Vēl vienu pārmaiņu startu uzsāka Krievijas Senāta ģenerālprokurors un tieslietu ministrs, Kazaņas muižnieks Nikolajs Manaseins (Николай Авксентьевич Манасейн), 1882. gada 13. maijā uzsākot valsts vietējo administrāciju revīziju Baltijas guberņu pārvaldēs. Par pirmajiem "upuriem" krita 33 vācu tautības Kurzemes un Vidzemes guberņu pārvalžu augsti tiesneši un ierēdņi, to vidū arī mūsu pilsētas policijmeistars un namīpašnieks fon Ramedlovs. Guberņas pārvalde acīmredzot, ne bez Manaseina diktāta, policijas šefam izvirzīja apsūdzības par kukuļņemšanu, viltojumiem, izspiešanu, vardarbību un par dažādiem citiem varas pārkāpšanas veidiem.  

Varas nežēlastībā "iekrita" arī gubernators, barons P. fon Lilienfelds, kuru no dienesta atvaļināja 1885. gadā, visžēlīgi atļaujot tā vārdā nosaukt ielu Vecliepājā, tagadējo Dzintara ielu.

Arī Liepājas vācu aristokrātija, maģistrāts, bagāti un cienījami pilsoņi un abu ģilžu locekļi bija tā iebaidīti, ka klusējot akceptēja Nikolaja fon Ramedlova likteni. Vēl vairāk – 1889. gada 3. decembrī Biržas komitejas zālē pie Goda mielasta galdiem uzsauca trīskāršu "urrā" un tikpat reižu dziedātu "Божъе, царъя храниъ", lai vēlētu laimes impērijas tieslietu ministram Nikolajam Manaseinam.    

Nav zināms, vai tiesvedība pret fon Ramedlovu tika novesta līdz galam, taču šie notikumi bija par iemeslu "Hotel de Rome" īpašnieku maiņai. 1885. gadā par to kļuva bijušā policijas šefa ģimenes draugs Vilhelms Rīge.

Gadsimta beigās, 1891. gadā, "Roma" piedzīvoja vēl vienu, pārbūvi, iegūstot tagadējo izskatu. Bet tas jau ir cits stāsts par mūsdienu "Romas" mūža turpināšanu.

Stāsts par pirms 138 gadiem kukuļņemšanā apsūdzētā policijmeistara personīgo likteni, viņa ģimeni un par citiem viņa bijušajiem īpašumiem sekos turpinājumā.     

Par palīdzību publikācijas sagatavošanā saku paldies poļu kultūrvēsturniekam Marekam Gluško un Liepājas Zinātniskās bibliotēkas darbiniecei Tamārai Podiņai.