1902. gada 14. oktobris pēc Krievijas vecā (Jūlija) kalendāra bija piektdiena. Pilsētas Domes namā jau bija iedegtas lielās petrolejas lampas un Liepājas būvkomisijas (tagad to sauca par celtniecības komisiju) otrā stāva sēžu telpā uz komisijas priekšsēdētāja T. Ulmaņa rakstāmgalda papildus vēl dega sveces. Nupat kā bija beigusies komisijas sēde, kurā apstiprināja kārtējos Liepājas būvju projektus.  

Jau ilgi pilsētas dienestā kalpojošais arhivārs Fridrihs Feldkihners iegrāmatoja komisijas apstiprinātos projektus, iešuva tos caurauklotos vākos, lai vēlāk atrādītu domes īpašumu vērtēšanas komisijas vadītāja Teodora Breikša vietniekam Albertam Volgemutam.

Tāda bija pilsētas sekretāra, ar plaušu vainu slimīgā Štrausa noteiktā kārtība,

kas netika mainīta arī pēc šajā gadā notikušajām Domes vēlēšanām.

Brīnums, ka šoreiz pēc komisijas protokola ar numuru 344 bez īpašiem kašķiem bija "izgājis cauri" bijušā domnieka un pirms neilga laika arī Liepājas galvenā arhitekta Paula Maksa Berči īres nams Peldu ielā 44 un Toma ielā 37. Gruntsgabalu zem kreposta (tagad kadastra) numura 510 no Feikšteina atraitnes Basses pirms diviem gadiem bija nopircis Berči.

Jaunā īres mana būvplānu projektu bija izstrādājuši abi Berči – seniors Pauls Makss un vecākais juniors Makss Pauls.

No 1900. līdz 1903. gadam Krievijas valsts dzīvoja ekonomiskās krīzes apstākļos, taču Liepāju tā skāra visai maz, un saimnieciskā dzīve ritēja pēc "trekno gadu" inerces. Tā paša 1902. gada beigās ilggadējā pilsētas Domes priekšsēdētāja Hermaņa Adolfi pēctecis Hermanis Cinks Kurzemes ģenerālgubernatoram Jelgavā varēja raportēt, ka šajā gadā apstiprināti būvprojekti 48 mūra mājām, 120 koka mājām, piecām mūra saimniecības ēkām un 137 koka saimniecības ēkām.

Izmantojot naudīgos pasūtījumos – parasti arhitekta honorārs bija līdz 10% no tāmes summas – uzkrātos līdzekļus,

Berči Peldu ielas nr. 44 namu bija ieplānojis ne jau kā prastu divu stāvu īres namu,

par kuriem Liepājas būdnieki, sevi par namniekiem iedomājušies, parādus bankām maksāja vai pusi mūža.  P. M. Berči māja bija jāceļ kā sarkano ķieģeļu brīnums ar veikalu (1904. gadā kā G. Šefela (Scheffel) šokolādes kafejnīca) apakšstāvā un astoņiem plašiem dzīvokļiem, ar gāzes vadu, vaterklozetu, ozolkoka parketa grīdām, atsevišķu sētnieka-kurinātāja dzīvokli un saimniecības flīģeli jau tā šaurajā iekšpagalmā.

Ar celtniecības materiālu izvēli netika knapināts. No Somijas pasūtīja kalto akmeņu joslas ķieģeļu mūros un granīta konsoles. Jumtu sedza ar no Vācijas pasūtītu dedzināto sarkano dakstiņu klājumu, tāda paša materiāla segums bija astoņu romantisko skursteņu galvu formām un abu frontonu un stūra erkera jumtiņam.

Gan būvusņēmēji, gan namīpašnieki mazo dzīvokļu būves un to turētējus saistīja ar lielu risku: ja no laukiem ienākušie proletārieši paliek bez darba, apdraudēta būs īres maksas iekasēšana!

Tamdēļ arī Peldu ielas 44 īpašnieka ienākumu plāni orientējās uz "pieklājīgu publiku" – valsts ierēdņiem, ārstiem, labības un koku tirgotājiem, virsniekiem un ostas kravu fraktu starpniekiem. Berči lēsa, ka jauno un plašo dzīvokļu "kavartiranti" ar četrām vai piecām istabām un īres maksu 250 – 600 rubļu būtu labs naudas atspaids kuplajai ģimemenei un adekvāts morāls novērtējums Liepājas augstākās sabiedrības acīs.

Vēl viena potenciālo īrnieku kataegorija varētu būt Kurzemes muižnieki,

jo valdība nupat bija forsējusi šo lauku aristokrātu kreditēšanu.

1903. gada agrā pavasarī būvuzņēmēja Gustava Rīges (lielākā Liepājas būvuzņēmēja Rīges un Berči ģimenes bija ciešos draugos) mūrnieki no Rīgas un Jelgavas ķērās pie darba. Seniors Berči jau gan varēja nolīgt arī lētēkus mūru meistarus. Vietējā presē par šo gadu rakstīts: "Pat vēlā rudenī iesāka būvēt vairākus lielus namus, kas tikai nākošā vasarā nāks gatavi. Liepājā šovasar tikpat daudz būvju kā būvuzņēmēju. Pie vienas otras mazākas būvītes sarodas desmitiem uzņēmēju, kas noliek viens otra darbu un nosit cenu. Vairāki būvuzņēmēji (S. Kļepeņins, M. Gordins) izrakstījuši mūrniekus pat no Vitebskas un Mogiļevas guberņām, kas strādāja divas trīs reizes lētāk nekā vietējie.  

1903. gada novembrī Peldu ielas 44. nams jau bija zem jumta un atsevisķi stāvu dzīvokļi gandrīz gatavi. Pēc būvnoteikumiem, ko stingri kontrolēja policija, jaunuzceltās mūra mājas bija atļauts apdzīvot tikai nākamā gadā pēc karkasa izbūves, "izņemot gadījumus, kad ēkas žāvēšani tiktu lietoti kādi īpaši paņēmieni". Avīze "Dzīve" rakstīja:

"Dažreiz jau slapjā, neizžuvušā vietā ievelkas īrnieki, un galā izrādās, ka tur nav iespējams nodzīvot ilgāk par mēnesi".

Un te nu arī cienījamais Pauls Makss Berči, sava pārvaldnieka mudināts, bija padevies kārdinājumam – mazliet nopelnīt vismaz sētnieka algošanai un vēl mitro sienu apmetumu žāvēšanai – līdz pavasarim ielaida nākamajos lepnajos apartamentos lētticīgus lauciniekus.

Peldu iela 44 kopš 1971. gada ir iekļauta valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā un novērtēta kā viens no visizcilākajiem Latvijas arhitektūras pieminekļiem.