1921. gada janvāris Liepājā bija sniegots un auksts. Brāzmainais ziemeļrietumu vējš pilsētu pieputināja ar gandrīz metru dziļām kupenām tik pamatīgi, ka franču kompānijas tramvaja līnijas kustība apstājās. Labi, ka pašvaldībai bija iespēja par valsts pabalstu pie sniega tīrīšanas nodarbināt bezdarbniekus.

26. janvāris bija piemiņas diena 1905. gada revolūcijas upuriem Latvijā, ko svinēja arī daudzu liepājnieku ģimenēs.

Liepājā nupat bija ievēlēta jauna dome un pilsētas valde ar visai lielu sociāldemokrātu mazinieku partijas pārsvaru. Liels bija bez darba un iztikas palikušo skaits. Janvārī turpinājās daudzskaitlīgi, kreiso arodnieku izsludināti streiki Linoleja, Anilīnkrāsu un Drāšu fabrikās. Vispārēju arodstreiku bija izsludinājuši pilsētas drēbnieki, cepurnieki un kurpnieki. Nupat jaunievēlētie Liepājas domnieki līdz pusnaktīj vienu pēc otras sasauca koalīciju un neatkarīgu grupu sēdes, dalīja krēslus pilsētas valdē,

lai pēc tam ar sildošu mēriņu nosvinētu politiskos līkopus Pēterburgas viesnīcas restorānā vai pie "Ramsaja un &" žūpnieku alus noslapināta galda viesnīcas "Nord" piepīpētajā zālē.  

26. janvāra pēcpusdienā no Helēnas ielas un Jēkaba ielas stūra pasta mājas lievenēm telegrammu iznēsātāji izkliedza, ka Sabiedroto valstis beidzot Latviju esot atzinušas "de jure".

Sabiedroto valstu Augstākā padome Lielbritānijas, Itālijas, Francijas, Beļģijas un Japānas vārdā juridiski atzina Latvijas Republiku. Kā, atreferējot, "Kurzemes Vārds" 28. janvārī rakstīja: "Ziņa esot zibeņa ātrumā aplidojusi pilsētu. Valsts iestādes, skolas, rūpniecības un lielākās tirdzniecības letes beidza darbu pulksten trijos, jo pus četros pie Sv. Annas baznīcas un Vecā tirgus laukumā tika izziņota tautas sapulce  un karaspēka parāde. Pēkšņi pilsēta esot ietērpusies svētku rotā.

Visvaldis Sanders (1885 – 1979), Sv. Annas baznīcas  macītājs kopš 1911. gada. Foto no vikipedija.lv.

Pa ielām uz Pētera tirgu gāja skolēni, kalpotāji, strādnieki un privātā publika. Dzelzceļa darbnīcas un depo strādieki manifestējās, ar diviem lieliem Latvijas  Valsts karogiem priekšā uzsākot gājienu no dzelzceļa stacijas. Priecīgu ļaužu kolonas vadītājs bijis dzelzceļa darbnīcu ekspluatācijas nodaļas priekšnieks Retera kungs.  Karavīru parādi pie Annas baznīcas komandēja garnizona priekšnieks pulkvedis Ķūķis, bet pašā baznīcā svinīgu pateicības dievkalpojumu turēja mācītājs Sanders. Viņš no kanceles nobeidza runu: "Tagad Latvija ir uzņemta kultūras tautu saimē un tā dzīvos mūžīgi."

Krišs Ķūķis (1874 – 1945), Kurzemes divīzijas komandieris 1920. – 1924. gadā Liepājā. Foto no vikipedija.lv.

Taču ne visi liepājnieki atradās šī "de jure" sajūsmas vilnī. Un te jāsaka, ka

pilsētnieku galvās toreiz, 1921. gadā, tāpat kā tagad, valdīja īsta "demokrātijas bukstiņbiezputra" ar asinsdesas pavalgu.

Liela daļa Jaunliepājas, Jaunās Pasaules vai Acugala būdnieku un latviešu namsaimnieku izīrētos kaktos mītošie lasīja sociāldemokrātu izdoto un ļoti populāro "Strādnieku Avīzi"***.

Kā šo pašu "de jure" svētku notikumu aprakstīja Liepājas sociāldemokrāti mazinieki?

"Mūsu pilsonība vēl arvien lieloties ar savu "valstiskumu", it kā izliekoties nezinām par Padomju Krievijas īsteni proletāriski demokrātisko jauno iekārtu, kurai tik daudzi liepājnieki pielikuši savu roku.  Aizvakar Latvijas "de jure"atzīšanas gadājumā notika svinīga demonstrēšanās Annas baznīcā un te sapulcētiem bija izdevība dzirdēt vienu "valstisku" runu no mūsu vietējās pilsonības jaunā "gana", macītāja Sandera. Aizrādīdams uz atzīšanas lielo nozīmi priekš Latvijas, viņš šo svinīgo gadījumu piesauca,  lai nolamātu savus politiskos pretiniekus – sociālistus. Lūk viņi esot īstie grāvēji un postītāji. Runas beigās griezās pie Dieva ar aizlūgumu par Latvijas pilsoņiem. Izslēgti no aizlūguma, protams, visi tie, kas savas balsis nupat esot atdevuši par sociālistiem demokrātiem. Ļoti žēl, bet negribas ticēt, ka arvien  vecais dievs nu gribēs vienīgi kristīgos nesociālistus un demokrātus izslēgt no Latvijas pilsoņiem. Pilsoņu gans tik svētā vietā nolamāja tos, kuri svinējuši 26. janvāri kā revolucionāro cīnītāju piemiņas dienu".

*"Strādnieku Avīze", redakcija Stendera ielā 5. 1921. gadā redaktors K. Ozoliņš.