Marta ieraksti Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatā turpina atainot Liepājas ikdienu: tuvojas pavasaris, steidzīgi jāgādā malka, jāapmeklē teātris... Bet ir vēl kas.

Ir tik sāpīgi par kritušajiem latviešu karavīriem – vispirms latviešu bataljona komandieri Kalpaku, bet tad 30. martā Ziemeļu kapos apbedī pirmos brīvprātīgos, kas, iespējams, krituši no sarkano strēlnieku lodēm pie Saldus. Pagaidu valdība izsludina mobilizāciju. Daudziem jauniem cilvēkiem iesaukšana armijā ir kā glābiņš no pusbada.

1919. gada 1. marts.
Atkal pāri ezeram pēc malkas.

1919. gada 7. marts.
Lasu laikrakstā, ka pie Airītes stacijas kritis no nomaldījušās lodes latviešu bataljona komandieris pulkvedis Kalpaks.

1919. gada 11. marts.
Uz Ziemeļa kapiem pulcējas daudz ļaužu. Apbedīja pulkvedi Kalpaku un pārējos kritušos.

1919. gada 16. marts.
Laimīga diena. Biju teātrī. Uzveda Rūdolfa Blaumaņa  skatu lugu cēlienos "Skroderdienas Silmačos". Šī luga ar tipiskām skrodera dienām latviešu zemnieka sētā,  ar dziesmām un jautrajām asprātībām ir gabals, kas ir vērts redzēt.

1919. gada 22. marts.
No Friča birzes malkas vietā pārvelku mājās skujas.

1919.gada 27. marts.
Četras dienas no vietas braucu pāri ezeram.  Jāierauj , kamēr vēl var. Ledus ezerā ar katru dienu kļūst čauganāks, šorīt braucot tik tikko neielūzu. Laikā vēl paguvu nogriezties sāņus. Citādi būtu iznākusi  auksta pelde. Daži braucēji šinīs dienās bez tās neizpalika. Vakar pabraucu garām ielūzušām ragavām pašā ezera vidū. Spēcīgā pavasara saule kausē ledu, un ezers kļūst bīstams.

1919. gada 29. marts.
Lasu laikrakstā, ka šodien izsludinātā mobilizācija Nīcā. Vakar un aizvakar esot iesaukti Medzes un Vērgaļu pagasti. Nez kāpēc Pagaidu Valdība neķeras klāt pie mums, liepājniekiem. Vai viņa baidās no mūsu  strādniecības revolucionārā noskaņojuma? Laikam gan. Liepājas puikas uz visu ko gatavi. Nedaudzi gan ir iestājušies kā brīvprātīgie latviešu bataljonā.

Saprotams, ne aiz kāda tur patriotisma, lai glābtu dzimteni, bet, vienkārši, trūkuma spiesti. Arī mans draugs Ernests P. izsacījās: ja citas izejas neatradīšot,  būšot spiests iestāties brīvprātīgajos. Pirtnieka Ernestam, cik man zināms, klājas sevišķi grūti. Mājās,mazā jumta istabiņā, nīkst slima māte un pusaudze māšele. Ir dienas, kad viņiem nekā nav, ko grauzt.

1919.g.30. marts.
Sarunājam aiziet šodien uz Ziemeļu kapiem. Tur apbedīs  vairākus pēdējās kaujās kritušos kareivjus. No kritušiem kāds — Žanis L. bija mans skolas biedrs. Viņš arī necik sen  iestājies brīvprātīgos un pirmā uzbrukumā pie Saldus kritis.

Kapos pulcējas daudz ļaužu. Ieejam aplūkot kritušos.  Tie guļ kapličā, rindās salikti un ar brezentu pārklāti.  Daži paceļ pārklāju, lai palūkotos. Pašā sienmali guļ pavisam jauns zēns. Tam pierē mazs caurumiņš, ap to sarecējušas asinis.  Dažiem sejas zilganmelnas, uzpūstas nedabīgi.

Dažus no kritušiem uzzīmēja piederīgie. Kāda māte skaļi vaimanā, ieraudzīdama dēla līķi. Raud arī skuķe par savu mīļo,kurš guļ zem brezenta pārklājas asiņains un auksts.

Mūzikai sēru maršu spēlējot, visi astoņi tiek guldīti kopējā brāļu kapā.     

Vēlu, tik uz pašu vakaru, lielā ļaužu masa sāka atstāt Ziemeļkapsētu.