Jāņa Jaunsleiņā dienasgrāmatā 1919.gada aprīlis, maijs un jūnijs. Vācu spēkiem izdevies apvērsums. Maijā visu mutēs Niedras "brīnišķīgā" nolaupīšana, jūnijā no kuģa nokāpj Ulmanis.

Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, komentējot šo laikposnu, saka: "Visbīstamākais visas Latvijas turamākais mirklis bija Liepājas 16. aprīļa apvērsums. Aiz vēstures kulisēm jau atkal stāvēja vācu muižniecības jaunākais zieds, ko atbalstīja Kūrmājas prospekta 16 (tagad muzejs) kabinetos prezidējošais ģenerālis Ridigers fon der Golcs. Neatkarīgās Latvijas Valsts bija burtiski diedziņā kārta". Tālāk dienasgrāmatas teksts.

1919. gada 7.aprīlis.
Pagaidu valdībai nepatika strādnieciska doma. Iekšlietu ministrs Miķelis Valters uzliek savu veto "Strādnieku Avīzei". Kur lai smeļu informāciju? Vai no "Latvijas Sarga"? Man šķiet, ka ilgi nenoturēs strādniecisko presi zem žņaugiem. Gan viņa atradīs līdzekļus, kā tos salauzt.

1919.gada 9.aprīlī.
Esmu divus mēnešus bez darba. Ejmu un nāku katru dienu, tomēr līdz šim nav izdevies atrast kaut jel kādu nodarbošanos. Daždien veselām stundām izstāvos tiltgalā, līdz apnikumam izklejojos gar tukšo ostmalu, izmēģinu "laimi'" pat uz tirgiem, bet nekur nekā! Drūms, saīdzis velkos mājās, kur atkal jāsaņem no mātes pārmetumi. No kā mēs dzīvojam? Grūti to otram pateikt.

1919. gada 10. aprīlis.
Šodien laimējās. Aizgāju uz darba biržu. Tur pēc ilgāka pārtraukuma izsauca bezdarbniekus sabiedriskos darbos. Man krita numurs. Ap simts cilvēkus, sievietes un vīriešus, pieņēma priekš Dzelzceļa darbnīcām. Nākamo ceturtdien jāierodas darbā.

1919.gada 12.aprīlis.
Visu nakti ņēmos ar jūras mēsliem. Saslapinājos un izsalos neganti. Sametu tik drusku vairāk kā vezumu mēslu, kurus tūliņ "izandelēju" kādai pērkonniecei. Saņēmu 5 rubļus naudā un 2 mārciņas rudzu maizes ar 1/2 litra piena graudā. Vai nav "lieliska" peļņa par visu nakts darbu?

1919.gada 16.aprīlis.
Ejmu pie darba. Atnākot pie Rožu laukuma, redzu: uz ielas stāv vieglais lauku lielgabals. Dažas granātas guļ, sakrautas kaudzē, uz bruģa. Pie lielgabala stāv četri vai pieci "landesvēristi"* tērauda ķiverēs un bruņojušies rokas granātām.

Nezinādams lietas apstākļus, uzmetu skatu tik uz šiem "ērmiem" un pošos prom uz Dzelzceļa darbnīcām. Tur, apjautājoties darba biedriem, nekādu skaidrību tomēr nedabūnu. Tikai pēcpusdienā pilsētā izplatās vēsts, ka "landesvēra"* trieciena bataljona leitnanta barona fon Manteifeļa un valsts vācu vienības majora Pfeišera (Pfečera?) vadībā šorīt [okupanti] izveduši apvērsumu. Esot atbruņotas latviešu kareivju sardzes un arestēti daži Pagaidu valdības ministri un Tautas padomes locekļi.

*Landesvēristi. Vācu valodā "Baltische Landeswehr". No vācu baronu visreakcionārākās daļas formētas zemessardzes vienības, Neatkarīgās Latvijas konsekvents ienaidnieks. Latviešu sarunvalodā tajā laikā lietoja apzīmējumu "landeszvērs".  

1919.gada 17.aprīlis.
Sakarā ar vakardienas "baltikumiešu" "puču" ļaužu prāti uztraukti. Latviešu laikraksti neiznāk. Viņu drukātavas okupējuši "landesvēristi". Pa pilsētu cirkulē visdažādākās baumas. Uz stūriem parādās uzsaukums iedzīvotājiem, ka drīzumā tikšot sastādīta jauna "Latvijas valdība”. Par iedzīvotāju "mieru, kārtību un drošību" gādāšot "frontes kareivju komiteja". Ļaudis lasa un brīnās.iedzīvotājiem, ka drīzumā tikšot sastādīta jauna "Latvijas valdība”. Par iedzīvotāju "mieru, kārtību un drošību" gādāšot "frontes kareivju komiteja". Ļaudis lasa un brīnās.

"Kārtības gādātāji, neliešu banda, ievedusi "kārtību", lai kārtīgi varētu latviešus šaut un kārt," ironiski izmet kāds jauneklis un pazūd ļaužu pūli.

Vācu spiegi nesnauž. Uzmanīgi tie ložņā, kur sapulcējas vairāk cilvēku, lai "musinātājus" nodotu policijas rokās. Baronu pletnei pienācis laiks strādāt!

1919. gada 18. aprīlis.
Dzelzceļa darbnīču kantora durvju priekšā liels pūlis strādnieku. Gaida ierodamies darbnīču vadītāju inženieri Sproģi. Ļaudīs uztraukums. Izplatījusies ziņa, ka nauda priekš algu izmaksas neesot. Vācieši esot apķīlājuši Pagaidu valdības vēl neizlaistās Jaunās papīrnaudas banknotes.

Nemiers pūlī aug. Daži grasās iet kantorī un kraut kungiem pa purna. "Mēs neesam vainīgi. Lai maksā ciet! Strādājuši esam!" dzirž vienu otru, balsī izsakām.

Beidzot ierodas inženieris Sproģis un nomierina uztrauktos prātus. Naudas vietā saņēmām pie kases oderčeku [orderčeku?], garantētu ar zināmu naudas vērtību.

Darbs arī mums, "birženiekiem", tiek uzteikts.

1919.gada 20.aprīlis.
Tirdzniecības ostā iebrauc franču torpēdu iznīcinātājs. Sapulcējušos ļaužu bars to apsveic skaļām urravām. Franči met krastmalā stāvošām daiļavām “amora" zīmes. Tām skaļi smiekli. Daži no puikām rāda ar rokām, ka vēders tukšs, ēst gribas. Jūrnieki to saprot, un tūliņ sāk birt uz krastmalu iegareni baltmaizes kukulīši. Publikā izceļas neaprakstāma kņada. Katrs cenšas iegūt laipno ārzemnieku "dāvanu". Frančiem, acīmredzot, tāds joks patīk. Tie klēpjiem nes ārē kukulīšus un laiž pār bortu. Visus tomēr nevar "pieēdināt", jo pūlis liels un arvienu pieaug. Dažs labs malacis, vienu kukuli aizlaidis aiz biksēm, cīnās pēc otra.

Izbadināto ļaužu pacienāšana ar baltmaizi bija vēsts, kas ātri izplatījās pa visu pilsētu, un franči ieguva ļoti labvēlīgu atsauksmi.

1919.gada 1.maijs.
Proletariāta cīņas svētki. Viss klusu un mierīgi. Zilpelēko naglotais papēdis ir par smagu, lai atklātībā izpaustos strādnieciskā doma.

Ir jauks pavasara rīts. Ejam abi ar māti uz Pērkoni, lai iemangotu" drusku kartupeļu. Neskatoties uz to, ka viss dabas ārēs mostas uz jaunu dzīvi, mums prieka nav. Ikdienas raizes dēļ rupjās maizes rieciena nosloga garu, rada apnikumu.

"Taures" mājās nopērkam puspūru* kartupeļu par 15 rubļiem. Dabūjuši kartupeļus, liekam tos uz pleciem un nesam 5 kilometrus garo ceļu uz mājam. Varam būt "apmierināti": uz dažam nedēļām priekš uztura pietiks.

*Pūrs. Tilpuma mērs, aptuveni 48 kilogrami.

1919.gada 6.maijs.
Maizes racija tiek samazināta no četrām uz divām mārciņām nedēļā uz personas. Iet baumas, ka pilsētai galīgi iznīkuši miltu krājumi.

1919.gada 10.maijs.
Tvaikonis "Runenberg" aizved uz Zviedriju 120 trūcīgu vecāku bērnus, lai paglābtu kādu laiciņu no bada.

1919. gada 11. maijs.
Pārtikas krīze arvienu paasinājās. Sākot ar šodienu, kartupeļi tiks izsniegti vienīgi uz kartiņām ar zināmu normu uz katru personu. Bēdīgi!

1919.gada 13. maijs.
Parādās atklātībā "Latvijas Sargs", tāpat arī "Strādnieku Avīze", ļaudis nelegālos laikrakstus ātri izķer. Vāci "medī'" avīžu zēnus, bet tie tik veikli prot "izšiverēt" savu ilegālo preci, ka gandrīz visi [laikrakstu eksemplāri] nonāca patērētāju rokās.
 
1919.gada 14. maijs
SOS! Pa visu pilsēta aplido vēsts, ka vakar vakarā Kara ostā no latviešu virsniekiem nolaupīts un aizvests nezināmā virzienā kādreizējais Kalsnavas mācītājs, bet tagad no barona žēlastības "Latvijas ministra prezidents" Andrejs Niedra. Ļaudis brīnās un sirdī priecājas par dūšīgiem virsniekiem. Visu mutē tik Andrejs Niedra un "brīnišķīgā" nolaupīšana.

1919.gada 16.maijs.
Parādās jauns sociāldemokrātisks laikraksts "Tautas Balss". Vācieši aptver, kas par lietu, un steidzas ar konfiskāciju. Bet labs šķauts eksemplāra izgājuši tautā. Latviešu valodā iznāk kāda baronu kalpu izdota lapele, kura saucas "Latvijas Avīze".

1919.gada 21.maijs.
Tā kā cita darba atrast nav iespējams, tad esmu palicis par "zvejnieku". Vakar aizgāja pie sava uz laukiem (Pērkonē) dzīvojošā radinieka K., kurš visu savu mūžu līdz sirmam vecumam nodarbojies kā zvejnieks un daudz briesmu piedzīvojis. Viņš uzaicināja braukt līdzi jūrā. Izmetīšot kādu baļļu ūdu*. Citus rītus varēšot atnākt tā paagrāki un piepalīdzēt pie "strikta vada"**. Apņemos kā vienu, tā otra. Lāgi nepatīk jūras darbs. Bet ko darīt, ka citur atrast nodarbošanos nav iespējams.

*Ūdas –  zvejas spaile, āķi uz šņorēm.
**Strikta vads – zvejas spaile ar tīklu spārniem un galā kule.

1919.gada 23.maijs.
Laikraksti ziņo, ka vakar "Landesvērs", atbalstīts no dzelzdivīzijas un latviešu bataljona, straujā uzbrukumā ieņēmis Rīgu. Lielinieki panikā atkāpušies pāri Juglai. Vācu rokās kritis ievērojams daudzums kara materiāla un vairāk tūkstošu gūstekņu – sarkanarmiešu.

1919. gada 25.maijs.
Arvienu vairāk pienāk vēstis par vācu šausmu darbiem Rīgā. Apšauti vairāki tūkstoši Rīgas strādnieku. Līķi gulējuši nenovākti uz ielām vairāk dienas, pat ar kājām tie sperti un visādi apgānīti no šiem "slaveniem" atbrīvotājiem. Ar sagūstītām strādniecēm, komunistēm, šie patentētie neģēļi rīkojuši īstas orģijas, papriekšu izvarodami, tad apšaudami. Rīgas strādnieku asinīs baronkrātija un viņas algotie dienderi atrada sen kāroto apmierinājumu slāpju veldzei.

1919.gada 3.jūnijs.
Pagājušo nakti kopā ar savu draugu Ernestu P. iegāju jūrā uz "mencu kapeli"*. Laivu dabūju no sava radinieka K. Pērkonē. Taču ar mūsu "zveju" iznāca ļoti vāji. Pa visu nakti uz abiem izvilkām tikai astoņas mencas. Īsts "Pētera" loms, tikai no otra gala.

Tā kā enkuru dabūjām atvietot ar virves galā iesietu akmeni, tad pa nakti uznākušais stiprais launadzis** vējš un straume mūsu laivu aiznesa iepretim Liepājai. No rīta, gaismai austot, redzējām gan, kas par lietu un kādu muļķību esam izstrādājuši, iedami jūrā bez enkura.

Nu cits nekas neatlikās, kā likties "ierkļos"*** un dzīt laivu atpakaļ uz trīs kilometri attālo Aucu "valgumu"****. Izvilkuši laivu krastā, devāmies kājām uz K. nameli paziņot par atgriešanos. Vecais jūras "vagotājs" gardi nosmējās, kad izstāstījām par mūsu klizmu ar enkuru un kad sūdzējāmies par vājo lomu. "Nu," viņš teica," zveja arī amats, kurš jamācās, un, rasi, citu reizi arī mencu "izkausat" vairāk."

Mums smiekli nebija ne prātā. Saīguši par veltīgo izslapināšanos, neēduši un negulējuši nācām, drūmi klusēdami, nesdami "savas" zvejas apriktes un "bagāto" lomu maisiņā uz mājām.

*Mencu kapele – mencu zveja ar vienu āķi.

**Launadzis – dienvidus vējš.

***Ierklis – laivas piederums.

****Valgums – zvejnieku laivu piestātne jūrmalā.)

1919.gada 20.jūnijs.
Vēl joprojām nevaru atrast darbu. Sabiedriskie darbi, kur līdz šim atradu iespēju kādu kumosu maizes nopelnīt, tagad kā jau no aprīļa mēneša pārtraukti. Pilsētas Valdei trūkst līdzekļu viņu izvešanai. Pašreiz pilsētā vairāk tūkstošu nelaimīgo, kuri cieš badu vārda vistiešākā nozīmē. Ik dienas var sastapt uz ielām gar ostmali, uz tirgiem šos novājinātos, skeletiem līdzīgos stāvus. Noplīsuši, skrandaini tie kārām acīm meklē, vai kaut kur nemētāsies pie zemes kaut kas, ko izsalkušo vēderu piepildīt. Pie pilsētas ķēķiem stāv garās rindās mātes ar bērniem skārdu trauciņiem rokās. Nepacietīgi gaida pienākam katrs savu kārtu, lai saņemtu litru zupas un gabaliņu amerikāņu baltmaizes, un cik laimīgas, prieku pilnas ir tad šo mazo grūtdieņu bālās sejiņas, kad kūpošais virums tiek nests uz māju!

Stāstu par citiem, bet vai mums iet labāk? Zupas no pilsētas ķēķiem mēs nenesam, jo tā mums kā piederīgiem pie "sīkpilsonības elementa" nepienākas. Dažu labu dienu pavadām bez maizes kumosa. Uz kartiņām saņemam nedēļā katrs trīs mārciņas Amerikas kviešu maizi. Tās notiesājam pāris dienās. Brīvā tirgū pirkt maizi var dabūt, bet stipri dārga. Iztiekam ar tiem ubagu grašiem, ko māte dabon tirgū par pārdotiem dārzājiem.

Es piepalīdzu viņai rītos saknes aiznest uz tirgu. Un mājās atkal darbs dārzā. Tā iet mūsu tumšās bezsaules dienas.

1919.gada 22.jūnijs.
Laikraksti ziņo, ka Cēsu apkārtnē norisinās niknas cīņas. Landesvērs kopa ar dzelzsdivīziju uzsācis kara darbību pret Ziemeļ–Latvijas un sabiedroto igauņu karaspēku.

1919.gada 23.jūnijs.
Priecīgas vēstis! Landesvērs pilnīgi sakauts pagājušās nakts kaujās un atkāpjas Rīgas virzienā. Krituši vairāk kā desmit baronu. Pilsētā izplatās vēsts, ka uz sabiedroto pavēli vācu karaspēkam šodien līdz pulkstens sešiem vakarā nekavējoši jāatstāj Liepāja 24 kilometri attālumā. Tas rada lielu saviļņojumu iedzīvotājos.

Atrodos uz ielas un redzu, ka ļaudis nes no žīdu kapu puses dažādu lielumu dēles (dēļus). Pošos prom, gribu zināt, kur viņi tās dēles ņem. Arī man tādas būtu gaužām noderīgas. Izgājis aiz žīdu kapiem, redzu, kas par lietu. Tauta "šturmē" vācu intendandūras atstātās noliktavas. Šās noliktavas jeb, tautas valodā runājot, "čahaužus" vācieši šodien, pēkšņi aiziedami, atstājuši bez uzraudzības. Un tauta, redzēdama, ka nav vairs zilpelēko, tās ņem savā rīcībā. Valda neaprakstāms juceklis. Ļaužu pūlis, pārņemts no iedzīvošanās alkas, pievāķ, kas tik lasās no rokas.

Vienā "čahauzī" atrodas presētas sienas balles. Sievas, vīri un pat bērni no apkārtējiem "žurku ciema" nameļiem ņem siena "pievākšanā" ļoti aktīvu dalību. Daži met balles pa trepēm lejā, jo tās atrodas otrā stāvā. Citi atkal nomestās villina (veļ) pa klātējām ieliņām uz iedzīvi. Pie dažas balles pieķērušies vesels "ņudzeklis" bērnu un kopīgiem spēkiem veic savu darbu. Daži bija atraduši par labāku ķerties pie logiem: ņēma ārā stiklus vai izcēla ar visiem rāmjiem. Citi lauza starpsienu un grīdu dēļus, skaldīdami tās ar cirvjiem un laužamām stangām. Ļaudis bija pārņēmis ieraušanas drudzis. Kliedza, lamājās, viens otram rāva iz rokām jauniegūto, un katrs steidzās paķert pirmais, baidīdamies palikt tukšā.

Arī mani "iegūšanas" alka sagrābusi savā varā. Piegājis pie logiem, mēģinu izņemt tiem stiklus. Tie nepadodas. Daudz vieglāki jau ir atliekt nagliņas un izcelt veselu rāmi ar visiem stikliem. Doma tūliņ realizējas. Atliecu naglas, un logs man ir jau rokās! Gribu izcelt vēl vienu, bet pārējie vai nu "aizņemti" jeb ar izsistiem stikliem. Ar logu padusē aizejmu apskatīt, kā norit "darbi" pie otra "čohauža". Tajā bija vāciešiem stāvējuši zirgi. Tagad tukšie "stelingi" iet pa "viku". Tauta "strādā" melnās miesās: plēš, lauž, skalda, rīkojas, kā katrs prot. Sievas un bērni nodarbināti pie stiepšanas prom.

Pārnesu logu mājās. "Vajadzēs atnākt pēc dēļiem," iešaujas prātā. Bet pēc dēļiem neaizgāju vis. Pilsētas valdei bija nācis zināms tautas "uzbrukums" "čahaužiem". Tā izsūtīja vīrus ar sarkanām lentēm nodibināt kārtību.

... šovakar tradicionālais Līgo vakars. Ļaudis pa nelieliem pūlīšiem plūst ārā no pilsētas brīvajā dabā. Gar mūsu nameli aiziet lielāks bars ļaužu ar karogu un mūziku. Tas "Strādnieku klubs", kurš iziet zaļumos uz 10 kilometrus attālo Reiņa mežu. Es turpretim "aizšļūcu" uz prospektu. Tas ļaužu pilns. Bravūrīgi staigā firsta Līvena nodaļas pašpuikas ar garajiem zobeniem un lielajiem nagāniem pie sāniem. Īsto "friču" vairs neredz. Tie šovakar jau labā gabalā no Liepijas. Prospekta un Bērzu alejas stūrī, laukumā, kur ziemā slidotava, uzcelta prāva audekla telts. Ap to drūzmējas ļaudis. Pieeju lūkot, kas tur īsti ir. Uz afišām rakstīts: "Anatomiskais muzejs" – "Panoptikums", caurbraucot apmeties uz dažām dienām Liepājā, izņēmu biļeti un iegāju apskatīt. Daudz bija, ko redzēt. It sevišķi mani ieinteresēja spalvainais cilvēks-suns Julijs Patrona.

Puikas viņu apstāja bariem, pārbaudot ar plūkšanu spalvas, vai nav pielīmētas. Ārpusē pie telts ieejas stāvēja dabīgā lielumā izbāsts milzu gorillas tēviņš ar sažņaugto sievieti rokās (sieviete bija no vaska). Gorillai bija cauršautas krūtis ar bultu. Ļaudis bariem drūzmējās un ar ziņkāri aplūkoja. Teltī bija arī kāda nodaļa, kas paredzēta katram dzimumam atsevišķi, kur jaunākus par 18 gadiem iekšā nelaida. Kaut gan tie gadiņi man jau bija pāri, iekšā tomēr tur negāju. Taupīju savus grašus, jo tie, man nestrādājot, bija gaužām maz. Stāstīja, ka tur esot bijušas apskatītas venēriskas slimības uzskatāmības veidā (vasku figūras). Apmeklētāju minētā nodaļā netrūka.

1919.gada 24.jūnijs.
Pavadu "Jāņus" sava vectēva mājās "Sleiņos". Saimniece pacienā ar garšīgām pusdienām. Pēcpusdienā izbraucam pavizināties ar laivu pa ezeru. Jāņu diena mums paiet klusi, bez tautiskā "miestiņa", bez kāda "jandāliņa".

1919.gada 27.jūnijs.
Pa pilsētu izplatās vēsts , ka vakar vakarā pie Kūrmājas bijis liels tracis. Okupācijas varas uzceltais piemineklis ar tautas palīdzību apgāzts. Uz apgāzta pieminekļa drupām latviešu virsnieks pacēlis sarkanbalto karogu. Tauta to apsveikusi gaviļu saucieniem. Bat daži simti tur esošie vācu draugi pa asarai nobirdinājuši, redzēdami savu varenības simbolu drupu kaudzē.
 
1919.gada 28.jūnijs.
''Lai dzīvo Ulmaņa valdība!" ...
Šodien no tvaikoņa "Saratova" atgriežas aizbēgušie Pagaidu valdības ministri. Ļaudis bariem drūzmējas ostmalē pie muitas nama, kur ministriem vajaga izkāpt. Uz Miķeļa ielas ļaudis stāv špalierās. Meitenes kaisa puķes. Kad parādās Pagaidu valdības ministri, tauta tos saņem jūsmīgām ovācijām. Vakarā ministru prezidents Ulmaņa kungs tura runu no balkona pie nama Nr. 6 uz Lielās ielas. Tūkstošiem ļaužu noklausās runu un uzņem to skaļiem piekrišanas saucieniem. Visi jūt, ka novēlies ienīstas baronkalpu valdības slogs. Pagaidu valdībai tauta dāvā uzticību.

1919.gada 29.jūnijs.
Uzelpojam atviegloti. Būs taču lielāka brīvība. Arī maizes trūkums nebūs vairs tik jūtams. Nāks atkal aizjūras draudzīgās lielvalsts palīdzība.

Pats ministru prezidenta kungs vakar no balkona apsolīja darbu un maizi visiem Latvijas pilsoņiem. Gaidīsim!

1919.gada 30.jūnijs.
Ap galdiņu, kurš iznests pie Pilsētas teātra tieši uz ielas notika liela drūzmēšanās. Tur notika brīvprātīgo vervēšana, respektīvi, reģistrēšana. Mans draugs Ernests P. izsaka domas, ka vajadzētu arī pierakstīties brīvprātīgajos. Būšot vismaz labāki paēdis un apģērbies, nekā tā, bez darba klaiņojot. Piekritu viņam. Spiežamies cauri pūlim, lai varētu piekļūt pie galdiņa. Bet, kad laimīgi esam izspraukušies, virsnieks, kas vada reģistrāciju, paziņo, ka pagaidām reģistrācija tiekot pārtraukta. Kad uzsākšot pieņemt brīvprātīgos no jauna, tad atkal izpublicēšot. Neko darīt, mūsu nodoms šodien paliek nerealizēts.