Turpinām lasīt Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatu – joprojām melno kladi dermantīna vākos ar nosaukumu "Atmiņu krājums", kas stāsta par bērnību un skolas laiku.

1910./1911. gads. Pie Bebru Jura
"Suņu dienas" gāja uz beigām. Mātei nācās rūpēties par manu tālāko skološanu. Pie vecā Kātiņa biju pietiekoši sagatavots, lai varētu apmeklēt "lielo skolu". Māte aprunājusies ar kādu mūsmājas agrāko īrnieci, kuras puika arī bija manā vecumā, pieteica mūs abus ceturtā pilsētas elementārskolā. Tā atradās uz Jaunās Jūrmalas ielas*, blakus kartonpapīra fabrikai.  Viņu vadīja ļoti cienīts skolotājs Bebru Juris. Abus mūs, mani un Riežnieku Jāni, abas mātes vienā dienā atveda skolā. Pirmo reizi ieraudzīdams skolas plašās telpas un neparastos solus, apmulsu izbrīnā, it nekas še nebija līdzīgs ar "bijušo skolu". Man ar Riežnieku Jāni iznāca sēdēt gandrīz pēdējā solā. Sākās mācības, un dzīve skolā virzījās savā parastā gaitā. Mācības man veicas labi. Biju arī ļoti rāms un biedru ķildās neielaidos. Tikai reizi kritu skolotāja "nežēlastībā". Nebiju pienācīgi uzmanīgs stundā un tiku izsūtīts stāvēt ārā koridorī. Man par to nāca raudiens... Tas bija arī vienīgais sods visos turpmākos četros gados.

*Jaunā Jūrmalas iela, tagad Jūrmalas iela. 1911. gadā iela sadalījās: no ezera līdz Siena tirgum – Vecā jūrmalas iela, no Siena tirgus līdz pludmalei – Jaunā Jūrmalas iela.  

1911. gads. Vecāsmātes bēres
Otrā pusgadā pavasarā, apmeklējot skolu, nomira mana vecmāmuļa. Iznāca braukt uz bērēm. Vecmāmuļa dzīvoja Kazdangas "Kalna-Beltēs". Bērinieku saradās daudz, gan vecāsmātes bērni ar mazbērniem, gan attāli radi un kaimiņi. Bēru viesi pie vecāsmātes šķirsta, māju priekšā, tika noņemti no Aizputes izsauktā fotogrāfa. Uzņēmumā no manis bija redzama tikai pusseja. Biju aizslēpts aiz mātes muguras. Bērēs tika dejots un valdīja vispārēja jautrība, ko vecāmāte veļu valstībā aizejot, bija vēlējusies.

1911. gads. Skolotāja maiņa
Rudenī, apmeklējot skolu, Bebru Jura vairs nebija. Bija notikusi skolotāju maiņa. Bebris aizgājis uz Dārza ielas 8-to elementārskolu* par skolas vadītāju. Un no turienes skolotājs Skaidrais pārcelts pie mums ceturtā elementārskolā. Jaunatnākušais skolotājs bija gara auguma vīrs uz augšu saskrullētām ūsām un vienmēr dusmīgu sejas izteiksmi. Skaidro mēs sākām neieredzēt jau kopš pirmām dienām. Viņš bija liels skolēnu dresētājs. Par mazāko pārkāpumu neganti kliedza, lamāja mūs nepiedienīgiem vārdiem un ļoti bieži savas dusmas izgāza darbos. Nelaimīgo skolēnu, kuru viņš bija izraudzījis par savas "audzināšanas metodes " eksperimentu, tā plēsa un dauzīja, kā puisim sprāga ārā kņopes un gluži sarkans līdz ar solu izlidoja no ierindas. Pēc šādas eksekūcijas vainīgais ar saraudātām acīm, izspūrušiem matiem un saburzītām drēbēm parasti vēl tika izraidīts gaitenī. Lai nomazgātos un savestu sevi kārtībā. Tāds bija Skaidrais. No viņa bijās visi, pat visrātnākie un čaklākie skolēni. Kā ļauns pagātnes rēgs viņš mums palika atmiņā vēlākā dzīvē.

Otrs skolotājs, kurš skaitījās Skaidrajam kā palīgs, kurpretim bija ļoti humāns, biedrisks. Pēc tautības viņš bija krievs, saucās Kovaļevskis. Atnācis šurp bija kaut kur no Pleskavas puses uz Baltiju pie latviešiem, lai mācītu skolas – krievu valodu. Nēsāja viņš zilas un apakšā šauras bikses, īstas krievu zemnieku bikses, kuras, lai nevilktos uz augšu, saturēja gumijas parikte pie kurpēm. Kad puikas pārāku neganti darījās un trokšņoja, viņš mierīgi sēdēja katedrī, salicis rokas. Un nosvērtu balsi sacīja, vai tiešām mēs piespiedīšos sākt kliegt uz klasi? Viņš bij lāga vīrs.

*8. elementārskola. Latvijas Republikas laikā 10. Latviešu pamatskola Dārza ielā 8.
 
Mātes uzupurēšanās
Kad mani pārcēla uz trešo nodaļu, nācās iegādāties vairāk mācību grāmatu un burtnīcu, kā iepriekšējos mācību gados. Mātei, kura pēc tēva nāves bija palikusi par ģimenes gādnieci, nācās grūti strādāt, lai sagādātu visu nepieciešamo. Dien no dienas viņa smagos ratiņus ar saknēm vilta uz tirgus. Rītos viņa cēlās līdz ar gaismu un strādāja dārzā. Vai nu laistīja dobes, jeb sagatavoja ātri vīstošo tirgus preci. No tirgus atgriežoties, steigā pagatavoja pusdienas un atkal plēsās pa dārziņu līdz melnai tumsai. Smags, rūpju pilns darbs spieda viņas vājos plecus. Taču mātei nekad neaptrūka dzīves prieka un, satiekoties ļaužu pulkā, pat jautrības un smieklu. Sevišķi savu jautro dabu viņa varēja parādīt radu bērnu pulciņā ar tiem iedama rotaļās un smīdinādama ar jokiem. Par ikdienas grūtībām viņa sūrojās maz, bija dažreiz smagas nopūtas izlauzušās iz krūtīm...

Kā viņai varēja palīdzēt? Mani spēki vēl bija par vājiem. Palīdzēju arī šad tad dārzā pie lecekļu logu pārcilāšanas, bet skolu mācības sagatavošana paņēma daudz brīvā laika. Vien māsa! Tā mūsu dzīvē pēc tēva nāves neņēma nekādu dalību. Viņa kalpoja uz laukiem par meitu un agri nostājās uz savām kājā. Ar manu māti tā lāga nesatika, kā jau dzīvē tas bieži, starp pamāti un pameitu. Kauču māte viņu uzturēja kā pašas bērnu, pusmāsa, no tēva radu puses uzkūdīta, darīja viņai sirdsdēstus. Iepazinusies ar kādu kaimiņos dzīvojošu, no kara dienesta pārnākušu muzikantu, māsa nodomājusi doties laulībā.

1912.gads. Kāzas mūsmājā
Māsas kāzu dienu atceros kā šodien. Viņa iekrita vienā diena ar Krievijas 100 gadu piemiņas jubileju – Borodinas kauju (12. augustā 1912.g.). Saulaina, silta svētdienas pēcpusdiena. Esmu kā pārnācis no manifestācijas. Tanī piedalījās skolas, karaspēka daļas un dažādas organizācijas. Stāvēju sētsvidū un skumji noraudzījos uz pāri debess zilumam skrejošiem baltiem mākonīšiem. Izjutu savādu sērīgu noskaņu dabā... Raudzījos uz māsu, kura šad un tad iznāca no mūsu istabas savā baltajā kāzu tērpā... Es saprotu, ka ar šo dienu izšķiras viņas dzīves ceļš. Vēlāki iegāju istabā un ņēmu dalību pie mielasta. Vakarā māsas augšistabiņā gāju rotaļās.

1913.gada 13. februāris. 300 gadu Romanovu nama valdīšanas svinības
Ar janvāra mēneša pirmajām dienām mūsu skola sāka gatavoties priekšā stāvošiem lielajiem valsts svētkiem. Krievu valodas skolotājs sparīgi ņēmās, lai samācītu mums vairākas deklamācijas. Labākiem deklamatoriem bija paredzēts uzstāties plašākas auditorijas priekšā. Mācījāmies, cik mūsu spēkos stāvēja, gan dzejas, gan kora dziesmas. Skolotājs mūs iepazīstināja ar vēsturiskiem notikumiem no valdošā Romanovu cilts laikmeta sākuma. Sevišķi izcelts patriotiskā krievu zemnieka Ivana Susaņina nopelns – cara izglābšana no poļu bandām.

Ar neatslābstošu interesi mēs sekojām skolotāja lasītiem vēstures gabaliem. Tomēr daudz kas palika nesaprasts vājās krievu valodas zināšanas dēļ. Skolotājam bieži nācās paskaidrot izsacīta vārda nozīmi.  Beidzot pienāca gaidītā – jubilejas svētku diena – 13. februāris. Jubilejas dienas priekšvakarā plašs skolēnu izrīkojums Kūrmājas zālē. Kad mēs ierindas kārtībā iegājām zālē, tā piepildījās ar skolēniem. Nācās stāvēt kājās. Krēslos sēdēja aicinātie viesi, pilsētas iestāžu priekšnieki un citas ievērojamas personas...

Skolnieki jau pirms programmas sākšanas stipri cieta no saspiestības un svaiga gaisa trūkuma. Dažs vājāks skolnieks tikko turējās kājās. Viens otrs velti mēģināja izkļūt no "elles" ārā, arī tas nebija iespējams. Nelielajā Kūrmājas zālē bija sapulcināti pie tūkstots skolnieku, lai "baudītu" svētku svinības... Patiesībā īstas Ēģiptes mocības. Programma ievilkās garumā, uzstājās izcilākie deklamatori no skolniekiem, mūzikas un zolo priekšnesumu izpildītāji no skolotājiem un skolotajām. Mūs, "mazos mocekļus" viss redzētais un dzirdētais uz estrādes nespēja sajūsmināt. Mūsu vēlēšanās bija, lai ātrāki viss beigtos un izkļūtu no "elles". Kad tiekam ārā, tad jutāmies iznākuši it kā no pirts, vienos sviedros. Lai nesasaldētos, ātri pošam kājas uz mājām.

Otrā dienā svinības turpinājās uz Alejas laukuma. Tur sapulcējās skolēni no visām Liepājas skolām, iestāžu kalpotāji, kara spēka daļas un ticības organizācijas. Laukuma vidū pulcējās augstmaņi un garīdzniecība. Bija uzbūvēts altārs ar svētbildēm un cara tētiņa bistēm. Garbārdaini krievu popi kūpināja vīraku un, dziedādami psalmus, apslacīja apkārtstāvošos ar svētīto ūdeni....

Augstākie garīdznieki, tērpti greznās mantijās ar sengrieķu rabīnu cepurēm galvās, izskatījās visai ērmoti. Mēs, mazie elementārskolu knauķi, stāvējām attālākā laukuma stūrī. Ģimnāzisti, reālisti, "činkevieši"* un visi pārējie mums priekšā.

No tā, kas notika laukuma vidū, nekā neredzējām. Līdz mums atlidoja vienīgi tikai gaudulīgās, bieži atkārtojošās skaņas: Gospodi pomilui, Gospodi pomilui.

Stāvot mums sāka salt kājas. Mīņājāmies un lēkājām kā varējām. Tad svētku ceremoniāls beidzās, varējām sākt maršēt. Apgājuši dažas ielas, manifestanti izklīda. Mēs priecīgi "desojām" uz mājām. Vakarā bija paredzētas "Stefanā"** brīvbiļetes. Ar to arī lielā svētku jubileja bija galā.

*"Činkevieši" – Annas Činkas privātģimnāzija, Jaunā Dīķa, tagad Ausekļa ielā 8.                            
**"Stefans". Kārļa Stefana kinoteātris "Spl. Palasss" Graudu ielā 27.    

1914.gads. Skolas beigšana – ekzāmens
Gatavojos nobeigts skolu. Mācījies biju visus gadus labi. Krievu skolotājs bieži vien ar lepnumu mani citiem skolēniem stādīja par priekšzīmi, sacīdams: smotri kak on učitsja, kak on starajetsja.., bet es par to nokaunējos.

Tomēr priekšā stāvošais eksāmens manī radīja satraukumu. Sāku šaubīties par savām zināšanām. Varēja eksāmenā pie viena otra priekšmeta aizķerties, un cauri bija. Tuvojoties svarīgai dienai, sāku cītīgi atkārtot mācības. Savā bērna prātā domāju, ka būs vēl jāgriežas ar lūgšanām pie "mīļā dieviņa", lai neizgāztos eksāmenā. Un vakaros gultā pirms iemigšanas bieži vien griezos pie "debesu tēva" ar kārstu lūgšanu. "Dieviņu" lūgt bēdās, to jau agrā bērnībā bija mācījusi māte.

Pienāca gaidītā diena. Ekzāmenu izturēju labi. Arī no maniem pieciem līdzbiedriem no mūsu skolas neviens neizgāzās. Priecīgi bijām mēs, priecājas skolotāji: varējām nu doties "suņu dienās" un pēc tam atkal jaunā skolā.