Šoreiz Jaunsleiņa vērojumi posta un trūkuma māktajā un okupētajā Liepājā ieguvuši konkrētus vaibstus. It kā mākslinieks vai pat fotogrāfs būtu zīmējis ostas vienkāršo darbarūķu ikdienu.    

1918.gads. Bads
Ar šo vārdu man saistās atmiņas par to drausmīgo ziemu, kuru nupat pārlaidām. Māte bija par savu pēdējo zelta piecnieku no dārgajiem radiņiem nopirkusi vienu pūru rudzu graudu. Tos samalām kafijas dzirnaviņās. Milti iznāca rupji, putraimiem līdzīgi. Tos kaut kā samīcīja un uz plīts riņķiem cepām karašas. Tās ar lielu apetīti tika apēstas. Tauku vielas izzuda galīgi. Pa retam veikali izsniedza uz kartītēm brūnganu ievārījumu, ko lepni dēvējām par "marmelādi". Ar šo suliņu tika apziestas maizītes, ko līdzi ņēma darbā. Lai samangotu dažus mēriņus kartupeļus, arvienu tāļāki un tāļāki no pilsētas nācās mērot ceļu strādnieku sievām un mātēm. Tuvējie laucinieki atsacījās dot, jo klīstošie no sētas uz sētu pārtikas mangotāji saradās arvienu vairāki. Vācu nodrukāto un apgrozībā izlaisto "Liepājas naudu" neviens laucinieks pretim neņēma. Tā apgrozījās vienīgi pilsētā un arī tikai pret uz kartiņām izsniegtām precēm. Šinī ziemā parādījās vēl jauna nauda, tā saucās Ost-nauda. To laucinieki ņēma pretim labprāt. Bet mēs viņu maz varējām iegūt. Kā darba algu mums parasti izmaksāja joprojām pilsētas mazvērtīgās bonas. Bet tā pārtiku sagādāt pirkšanas ceļā bija neiespējama lieta. Ar tām normām, ko izsniedza okupācijas vara, dzīvot nevarēja. Izsniedza daudz maz kārtīgi vienīgi rupjo maizi. Bet kartupeļus, putraimus vai miltus tikai pāris reizes gadā un arī tikai kilo jeb pusotra uz personas. Par taukvielām! Tās okupantiem pašiem vairs nepietika. Cik lepni viņi ar tām dzīvojuši okupācijas pirmajos mēnešos! Cūkas nokāva, visus viņu liekumus* atļāva pievākt civiliedzīvotājiem. Zupas, kuras izsniedza karavīriem, bija treknas, ar gaļas gabaliem pārbagātas. Bet trešajā kara ziemā "zilpelēkie" austrumu zemju iekarotāji sāka pamazām ķerties arī pie parastākas "kostītes". Šur un tur kā pirmie izzuda brīvie baloži, tos izķēra vai apšāva izsalkušie "friči" un kāri apēda. Sievas zināja stāstīt, ka pazūdot arī pa kaķim. Vai tos arī uzlasīja "friči", jeb tie pazuda ziepju vārītāju katlos, grūti bija noskaidrot. Kurzemes klētis un maizes noliktavas bija galīgi iztukšotas. Zemniekiem visu nācās nodot rekvizīcijas iestādēm. Ko varēja noslēpt, tas palika pašiem vai izmaiņai pret citām nepieciešamajām precēm. Mums, ostmalniekiem nebija nekā ko mainīt. Ogļu gabalus, ko daždien pārnesām, paslēptus zem mēteļa stūra no "friču" sargposteņa vērīgajām acīm, tos izkurināja krāsnīs. Kad iznāca apstrādāt "zvēru dārzā"**, tad mūsu puiši pamanījās taisīt "tranzīti". "Zvēru dārzā tur piestāja kuģi un izkrāva pārtikas preces priekš vācu armijas. Tur bija savi strādnieki, tie pa lielākais daļai gūstekņi, kurus tur nokalpināja. Bet tieši grūtākos darbos sūtīja mana kantora vīrus. Tur izpeļņa bija lielāka, bet vajadzēja stiept maisus pa divi vai trim trepēm augšā spīķeros. Atleca arī savs labums no tranzīta guvuma, ja vien tik izdevās iznests pa vārtiem. Bija arī ļoti manīgi puiši, kuri, neskatoties uz stingro apsardzi, bieži iztaisīja "tranzīti" un dzīvoja labi. Tie  bija paēduši, tiem bija labas drēbes. Tika vajadzēja drosmi un izmanību. Bet diemžēl lielākajam vairumam tā trūka, kauču arī strādāja kur produktus varēja dabūt. Arī es pieskatījos pie tiem nelaimīgajiem. "Zvēru dārzā" man neiznāca daudz iekļūt, jo no tā vairījos. Man nebija pa spēkam stiept simts kilo maisus augšā pa trepēm. Šinī ziemā biju tur pāris reizes un abās reizēs iznācis ārā ar pilnīgi tukšām kabatām. Es nebiju dzimis priekš "tranzīta" un laikam tāpēc nekad to nevarēju izvest.

*Liekumi. Gaļas subprodukti.
**Zvēru dārzs. Stigri apsargāta iežogota teritorija ostas Jaunliepājas pusē, kur okupācijas gados piestāja kuģi ar pārtiku armijai.  

Brest-Ļitovskas "miers"         
Noslēgtais "miers" starp Vāciju un Krieviju neatnesa mums gaidītās pārmaiņas. Bads un satiksmes ierobežošana palika joprojām. Sāka jau pārrasties daži bēgļi. Citi no ieņemtajiem vācu austrumu apgabaliem, citi no Krievijas caur Somiju. Mums, strādājot ostmalē, vieni dienu piestāja pie muliņa īsts milzenis ar uzrakstu "Russ". Šis pārdēvētais kuģis "Russ", kurš pirms kara bija saucies "Rossija", bija atvedis mūsu Kurzemes bēgļus atpakaļ no Somijas. Mums acīs krita dažu bēgļu lepnie apģērbi. Tad daudzi nēsāja frenčus ar lielām ārpus kabatām un tumši brūnām saņurcītām strēlnieku cepurēm. Tāda mode tur Krievijā esot, vīri melsa. Arī naudas šiem pārnācējiem netrūka. Dažiem bija pilnas kabatas ar krenkām* un vecajām cara kredītbiļetēm. Bēgļi stāstīja mums "Dāvida lietas", kas tik tur pa šo laiku Krievijā noticis. Mēs, visu laiku okupācijas maisā būdami, nemaz nezinājām, kas notiek ārpus drāšu nožogojumiem. Arī darbā mūsu ostmales kantorī sāka strādāt daži pārbraucēji, kuriem pavēra ceļu noslēgtais Brest-Ļitovskas "miers". Viens tāds jauns zēns, kuru mēs puikas iekrustījām par "Rīdziņu", man spilgti uzglabājies atmiņā. Viņš bija īsts švīts, nāca darbā frencī, galifejās ar tumši brūno strēlnieka cepurīti un kājās šauri spīdīgi zābaciņi. Viņš ar savu jauno Krievijas ģērbšanās modi tūliņ visiem krita acīs. Un kas viņš bija par "lielisku zēnu"! Kā viņš tik nemācēja runāt un klārēt! Un kādus varoņdarbus tik viņš Krievijas revolūcijā nebija caurtaisījis! Viņš varēja "liet" caurām dienām, stāstāmais nekad netrūka. Pie darba viņš rokas nelabprāt gribēja likt. Tās bija smalkas, baltas un mēs pārējie puikas arī pieļāvām, lai tik "Rīdziņš" "lej", mums tik ļoti tīk klausīties viņa brīnišķīgajos piedzīvojumos. Kas viņā neklausījās no visas sirds un neticēja "lējumam"? Uz to lāga zēns sasirdās un, ja tas bija vājāks spēkos, tad mēģināja fiziski iespaidot. Lielie vīri daždien, noklausīdamies sarunas mūsu ostamales puiku bariņā izteicās skaļi: "Nu "Rīdziņ", ieklārē viņiem krietni, tie tālāk kā līdz Grobiņai nekad nav bijuši"! Par šiem vārdiem mūsu brašais "Rīdziņš" nezināja vai smieties vai sirdīties. Citādi tomēr viņš bija lāga zēns.

Vasaras svētki "Piņķos"
Iesim uz "Kapsētas (Kapsēdes) Piņķiem" pēc piena, teica māte. Viņa bija cerējusi bez piena vēl šo to no saimnieces iemangot un tāpēc aicināja mani līdzi. Vienai stiept tos četrpadsmit kilometrus nākas pagrūti. Un, ja saimniece iedotu mums abiem pusdienas paēst arī šos bada laikos, bija nesamaksājama lieta! Domāts – darīts! Nonācām ar kājām soļodami "Piņķu" mājās ap pulksten desmitiem. Mājas bija lielas, kuplu koku ieslēgtas. Padevuši pagalmā sastaptam saimniekam dievpalīgu, prasījām pēc saimnieces, jo to mana māte pazina un arī tā kā iznāca attāla radiniece. Saimnieks vidējs, padrukns vīrelis ar lielu bārzdu norādīja uz virtuvi. "Tur laikam viņa būs", teica viņš, norādīdams ar roku. Gājām mājā iekšā. Māte, ieraudzīdama saimnieci, tūliņ sarokojās un iepazīstināja ar mani, savu dēlu. Saimniece uzaicināja brokastīs. Ieveda mūs plašā pēc pilsētas vīzes uzrīkotā ēdamistabā. Tur atradām priekšā bagātīgi noklātu galdu. Gārdumi, kas tur atradās, kā sviests, baltmaizes, desas luņķi un smaržojošā kafija bija mums, pilsētas badmirām, jau aizmirstas lietas. Piesēdies pie galda, nezināja, ko iesākt. Cilvēks, kurš veselus četrus gadus tikai redzējis uz sava galda melno ikdienas rupuci! Te tiešām nezināja, kā iesākt, ko ēst, galds bija tiešām bagāti klāts. Saimniece teicās, ka nupat esot ēduši brokastis, bijuši klāt ciemiņi par godu pārbraukušai meitai, kura ieradusies no Krievijas dzimtenē caur Somiju. Mums taisni iznāca nejauši iekulties, kur saimnieks svin savas ģimenes svētkus. Tā bija neredzēta cūkas laime, nudien, mums, badmirām maišelniekiem, pie pilna galda greznos traukos tika priekšā nolikti sen aizmirsti dārgumi! Jā – tiešām bija reti satopama "cūkas laime" tajos badīgos Vasaras svētkos Kapsētas "Piņķos"! Sadevām iekšās, cik tās spēja nest. No saimnieces vēl dabūjam par "freiju" "Karlīni" ar svaigu pienu, kukulīti īstas rudzu maizes, tad kā ceļa kukuli dažus rausīšus. Ar šādu bagātību apkrāvušies, devāmies mājup, sirsnīgi pateikdamies labsirdīgajai saimniecei.

"Kaļibats" jeb cvei und cvancig man"
Strādājot ostmales pēdējā prūšu valdīšanas gadā, biju noenkurojies uz ilgāku laiku pie viena "formaņa". Šo "formani" pēc uzvārda sauca – Kaļibats. Viņš pēc tautības bija leitis. Pirms kara strādājis "collē", bijis lieljunkurs un skaitījies arī pārcēlājs. Viņš laivā cēlis savus darba biedrus no vienas ostas puses uz otru. Tāds bijis viņa amats pirms kara. No sākuma strādājis pie sava tautas brāļa "formaņa" Lengrusa kā "vinčmanis". Lengrus savukārt stāvēja labās attiecībās ar kantora galveno "oberformani" jeb pirms kara štauveri dāni Hoppa kungu. Lengrus bija Hoppa kunga vietnieks, kā arī viņa kuģu strādnieks. Un, ja bijis vajadzīgs, strādājis pie Hoppa visus kalēja darbus. Lengrusa saimē bija iestājušies sevišķi daudz pusaudžu un veču. Visos darbos to nevarēja nodarbināt. Kantoris izgudroja Lengrusa saimi sašķelt. Puikas un večukus nodot citam "formanim". Un par jaunās sadalītās grupas komandētāju jeb "formani" nozīmēja Kaļibatu. Lengrus to bija ieteicis Hoppem. Un tā nu leitis, kurš ne vārda neprata vācu mēlē, kļuva mums par priekšstrādnieku jeb, kā mēs tolaikos dēvējām, par "formani". Kaļibats bija godīgs cilvēks, bet ļoti bijās vāciešus. Un lielas grūtības viņam tomēr sagādāja, kad iznāca ar vāciešiem kārtot lietas. Un tās diemžēl iznāca vai ikkatru dienu. Viņam uzticētā komanda, pusaudžu puikas un večuki parasti nebija daudz vairāk par divdesmit vai divdesmit vienu, vai diviem cilvēkiem. Viņam ikkatru rītu  nācās mūs pārskaitīt un iznākumu paziņot resnajam kantora unteram pēc  palamas "Kocham". Ne katru dienu cilvēku skaits viņa cilvēku saimē bija vienāds. Mūsu "formanis" tik tekoši labi piesavinājies vienu vācu vārdiņu "cveiuncvacig man". Pārējos skaitļus viņš lāgi nevarēja atminēties, un bieži tos jauca. Un tā nu dažreiz izrādījās komiska situācija. Kad resnis "Kochs" lēnā dziedošā bavāriešu mēlē uzprasīja Kaļebatam: "Kalibat, vifield mench hast du?". Bailīgais leitis, kā glābiņu meklēdams, blenza ar savām šaurajām ačelēm uz mums. Bet palīdzību nekādu nesaņēmis, stereotipiski atbildēja “Cvei und cvancig man." Bet dažreiz viņš izskaitījis pareizi, tad nabagam aizmirsušies pārējie skaitļi vācu mēlē. Un tā nu iznāca: "cvei und cvancig man". Dažreiz prūsis pats pārskaitīja rindu un, atradis nepareizību, uzsauca Kaļibatam: "Kalibat, menš, das ist kein rigchtig ein menš ist cufiel, veršted du dume Kerl"! Un tā nu mēs puikas, iekrīdijām savu "formeni" par "Cveiundcvancig manu". Bet citādi viņš bija lāga cilvēciņš. Tikai, kad puikas pie norīkotā darba redzēdami, kā augstākie pavēlnieki nav tuvumā, sāka dzīt velnu, tēlodams Kaļibats, ka ir sadusmots, devas barā iekšā, mēģinādams ar kulakiem vainīgos iekaustīt un matojās pa krieviski. Viņa mīļākā valoda bija krievu, kā bijušam kroņa cilvēkam, latviešu valodā viņš varēja izteikt tik dažus vārdus. Taču savu mātes valodu, leišu, vai nu bija aizmirsis, jeb kautrējās to lietot. Ar šo interesanto tīpu priekšgalā Kaļibata komanda tika norīkota pie dažādiem darbiem. Visbiežāki pie dzeloņdrāšu ripuļu lādēšanas vagonos. Kādu ilgāku laiku mūs nodarbināja pie dzelzceļa sliežu "pāršūšanas" darbiem Ziemas ostā. Tur jutāmies brīvāki, jo atradāmies attālāki no kakla kungu acīm. Ceļa meistars bavārietis, mūsu komandiers dažreiz izlietoja visu sarežģīto lamu vardu leksikonu, lai mums, aitas galvām, izklārētu, kā jābūvē dzelzceļš. Kaļibatam pie šiem darbiem nebija ko rīkot. Viņš stāvēja netāli no mums, rokas bikšu kabatās sabāzis, sūca savu īso kaļķīti un mazliet smīnēja. Tāds bija mūsu "formanis" Kaļibats.

Vecais Ādolfs un pārējie mani biedri
Ļoti interesants tīps, kurš spilgti saglabājies atmiņā no ostmales dzīves okupācijas laika, ir Vecais Ādolfs. Viņš aiz sava vecuma nespējas bija piedalīts mūsu pusaudžu komandā, kur "formanis" skaitījās Kaļibats. Vecais Ādolfs – tā mēs puikas viņu saucām, tā arī dēvēja pārējie ostmalnieki, kuri visi arī viņu pazina. Ilgus gadus pirmskara laikos strādādams pie vairākiem "formaņiem", bija ieguvis labu darba pieredzi. Strādājis gan pie vinčiem, bijis ķēdes vīrs, dažreiz pašam uzticēti "formaņa" pienākumi. Tā bija izgājis cauri visu ostmales darba skolu. Ilgus gadus pie ārzemju kuģiem strādādams labi saprata dāniski, kā arī prata atbildēt. Un mums puikām ar to ļoti lepojās. Tāpat puslīdz "žļeberēja" angļu mēlē un par vācu valodu nemaz nerunājot. To viņš jau labi pārvaldījis jau jaunībā, kad kalpojis pie vācu muižniekiem – baroniem. Te pie stulbeņa Kaļibata viņš ar savām valodas zināšanām bija neatvietojams. Arī dabu ziņā viņš Kaļibatam bieži deva lietderīgus padomus. Pats Kaļibats pie darbu procesu izvešanas dažreiz izrādījās īsts stulbenis, tā mēs puikas viņu izsmējām un bieži parādījām savu pārākumu. Ādolfu kā večuku, kuram stipri pāri septiņdesmitais, visi no grūtākiem darbiem saudzēja. Bet nu ne katrreiz tas bija iespējams. Ja iznāca lādēt čugunu vai kapara bluķi vagonos, vecītim tāpat bija jāstiepj smagie nesamie. Kad apstrādāja kuģi, Ādolfs arvienu tika pie "jēra" (virve, ar kuras palīdzību pārvelk kuģa mastu atsaites un bomjus)  vilkšanas jeb par ķēdes vīru.  Sevišķi pēdējo viņš labi prata. Vaļas brīžos Ādolfs mums daudz stāstīja par jaunības dienām Vānes muižā. Bijis pie barona lielkunga cienmātes par sulaini. Visur braukājis lepnos pajūgos kungiem līdzi. Klājis bārieniem lieliskus galdus, stāvējis aizmugurē kungiem kā sālsstabs, no acīm nolasīdams katru viņu vēlēšanos. Kā sulaini kungi viņu cienījuši. Bijis attapīgs, izveicīgs uz visām pusēm. Arī cienmātei atseviškos gadījumos viņš pratis sniegt dažus vērtīgus pakalpojumus. Sevišķi tad, kad paši kungi atradās ārpus mājas. Savus "seviškos uzdevumus" cienmātei viņš veicis sevišķi labi. Tie pastāvējuši iekš tam, ka pa nakti bijis jāpaliek cienīgās dāmas guļamistabā un jāatvieto vīrs. No izskata vareni iznesīgs būdams, kā arī ģīmī labi atsities, varējis būt drošs, ka dižciltīgas viņu nenosmādēs, ja tik ar savu "uzdevumu" pietiekoši tika galā. Un šādu "uzdevumu" aizvietot vīru viņam jaunībā nekad nav trūcis. Kundzenes par izvesto "mīlas" darbu viņam atsevišķi labi atlīdzinājušas. Viņš tā bijis iestrādājies savā otrā arodā, ka acīm pat varējis nolasīt, kura kundzene atkal vēlas "sevišķu uzdevumu". Savu atšķirīgo rīku, kurš viņa sulaiņa dienās bijis ļoti stalts un nepaklausīgs, nācies piesprādzēt ar siksnu, lai savaldītu. Par šo tēmu mēs zeņķi varējām smieties līdz asarām. Vecais visā nopietnībā mums apgalvoja kā dzīvu patiesību. Un daudz dažādu notikumu vecais Ādolfs, ja tik vien atlika brīvāka laika, cēla gaismā no savām jaunības dienām. Un grūti viņam bija neticēt. Tāds bija vecais Ādolfs.