Vēl joprojām Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas – melnās klades dermantīna vākos ar nosaukumu "Atmiņu krājums" – lappuses. Šoreiz I Pasaules kara atskaņas Liepājā.

1914.gada septembris. Kara jutoņā – patriotisms
Vasara gāja uz beigām. Eiropas kaujas lauks asiņoja. Latviešu kareivju vairums atradās Austrumu Prūsijā. Tur tika aizsūtīti jau tūlīt pēc mobilizācijas mans krustēvs un svainis. Šad un tad viņi mājiniekiem atrakstīja pa vēstulei. Tūkstoši vēstuļu nāca no kara lauka, tūkstoši ar nepacietību tās gaidīja. Kareivji rakstīja, ka vācietis drīz tikšot sakauts un viņi uz Ziemas svētkiem varbūt būšot pie savējiem. Tās bija skaistas cerības. Un mēs visi uz tām palaidāmies, ticējām, ka karš drīzi beigsies un mūsu brašie karavīri, uzvarām vainagoti mājup atgriezīsies. Un bija arī pamats ticēt. Krievu armija lauzās iekšā Austrumu Prūsijā. Arvienu dziļāki un dziļāki viņi spiedās iekšā vācu zemē. Avīzes un ekstrā telegrammas nemitīgi vēstīja par krievu armijas panākumiem un kazaku brīnišķīgajiem varoņdarbiem. Grāmatu veikalu logos bija izliktas kara bildes, attēlotas krievu-vācu sadursmes. Visvairāki no mums pusaudžiem tika skatīta un apbrīnota brašā kazaka Kručkova varoņdarbs. Tur viņš ņēmās. Šis melnsprogainais tālās Donas stepju dēls viens pats tiek galā ar vienpadsmit fričiem. Bildē viss tik pareizi attēlots, kā lai netic? Un mēs kārsti ticējām, mēs jaunā audze bijām īstie lielās Krievijas patrioti. Mēs ar lielisku ziņkāri uzķērām katru notikumu no kara lauka. Un mums šķita, ka kazaku drosmei nav robežu; tie ar saviem pīķiem uztver vāciešus un kā cāļus laiž pāri galvai. Tā domājām mēs, Liepājas puikas, skatīdami kara bildes un lasīdami varoņgaitas. Bet netrūka mazums naivo ļaužu starp pieaugušajiem, kuri visu neņēma par pilnu, ko rakstīja prese. Tas bija laiks, kad patriotiskā uguns Krievijā un arī mūsu mazajā zemītē šāvās augstās liesmās. Lai saduļķotu ļaužu prātus, lai netrūktu ziedu lielajam upuru altārim.

1914./1915.gads. Amatniecības skolā
Līdz ar "suņu dienām" izbeidzās mana brīvā dzīve. Nācās atkal domāt par skolu. Šoreiz mans ceļš uz lielu sarkanu ēku, kura atradās pašā jūrmalā aiz slimnīcas. Tā bija pagājušajā rudenī atvērtā Liepājas amatniecības skola*. Mātei to ieteicis viņas svainis. Kurš vēlējās, lai es dienās kļūtu priekšzīmīgs amatnieks-speciālists.

Onkuļa pavadībā aizgāju reģistrēties uz piedalīšanos pie konkursa-pārbaudījumiem. Skolā bija ierobežots vietu skaits, tāpēc priekšroka spējīgākiem. Pārbaudījumu izturēju labi. Un nākošā dienā, lepns savā garā, devos uz skolu. Priecājos, ka nu varēšu valkāt formu, kura līdzīga ģimnāzistu, un ar to palepoties pamatskolnieku priekšā. Vienīgi mātei par manu augto skolu prieka vietā uzgūlās jaunas rūpes. Kur ņemt, lai samaksātu mācības naudu, iegādātu dārgās grāmatas un šūdinātu formas uzvalku. Mātei nekādu ienākumu nebija. Vienīgi ķerties pie ietaupījumiem. Noņemt sūri grūti pelnītos grašus no kroņa rentējas** un to iztērēt manai skološanai. Vai es drīkstēju no mātes prasīt? Vai šis upuris no viņas nebūtu par lielu? Bet tanīs dienās man šādas domas pat galviņā neienāca.

*Amatniecības skola. Celta 1913. gadā Vecās pilsētas slimnīcas teritorijā, Sūnu ielā 31. Pēc I pasaules kara darbību neatjaunoja un tika izmantota kā slimnīcas psihoneiroloģiskā nodaļa. Nojaukta 20. gs. beigās.   
**Kroņa rentēja. Šeit – cariskās Krievijas nodoklis, tā sauktā galvasnauda, kas reizi gadā tika iekasēta no katra pilngadīgā pilsoņa.

1914.gads.Otrā Liepājas bombardēšana
Ceturtā novembrī pienāca Liepājai atkal nebaltas dienas.  Uz jūras parādījās vācu flote. Kāds kaujas kreiseris atklāja uz Jaun-Liepāju uguni. Par mērķi tika ņemta Liepājas-Romnas stacija. Apkārtējās ielās vairāk desmitu lādiņu. Izcēlās neaprakstāma panika. Pa Grobiņas šoseju plūda iz pilsētas ļaužu straume. Atsevišķi cilvēki, gan veselas ģimenes bēga ar mantiņām uz ātru roku paķertām. Sieviešu kliedzieni, bērnu raudas, nekārtība un steiga, viss saplūda vienā haosā...

Jaun-Liepājā bija sapostīti vairāki nami, nonāvēti daži un ievainoti pāri par desmit cilvēku. Lūk, bilance! No otras Liepājas bombardēšanas. Arī mana jaunā skola neizgāja sveikā cauri. Bija ķerta no vairākiem lādiņiem, kuri izrāva biezās sienās lielus robus. Līdz to salabošanai mūs atlaida uz dažām nedēļām mājās. Atnāca Ziemas svētki, bet no gaidītā miera ne vēsts. To vietā pasaules kara liesma sāka kvēlot arvienu gaišāk un apņemt plašākus apvārkšņus.

1915.gads. Māsas nāve
Marta dienas atnesa mums lielas bēdas. Māsa, kura atradās gaidībās, pāris dienas pēc dzemdēšanas aizgāja veļu valstībā. Viņai līdzi, tikai dažas dienas vēlāki, mazā meitiņa. Pēdējā laikā viņa bija ļoti noraizējusies par vīru, no kura viņa vairs nesaņēma nekādas ziņas. Viņa ilgāku laiku jutās tāda kā nomākta. Fiziski un garīgi cieta, līdz pie dzemdībām radās komplikācijas un noveda kapā. Māsas miršanas brīdī biju iegājis stallī un savā vēl bērna naivitātē griezos pie "visspēcīgākā debesu tēva" ar kārstu lūgšanu. Bet ieiedams atpakaļ istabā redzēju, ka "dieviņš" tomēr nebija ar lūgšanu rēķinājies; māsas vairs nebija starp dzīvājiem. Pēc pāris dienām aizgāja nebūtībā arī māsas mazā meitiņa.
                                                       
1915.gads. "Progulka"*
Pēdējā dienā priekš Lieldienu brīvdienām izgājām garākā pastaigā gar jūrmalu. Esam piecpadsmit galvu liels zēnu bars. Sastājamies pa divi rindā, un ejam dziedādami Pērkones virzienā. Pie kanāļa no mums šķiras Šalmu Ješka, viņš no dūšīgākajiem biedriem. Viņa ceļš uz pāri ezeram atrodošām tēva mājām. Ledus ezerā jau stipri čaugans, bet Ješka domā, ka viņa smagumu vēl izturēs un laimīgi tiks pāri. Šalms atvadās un nozūd kanāļa līkumā no mūsu acīm. "Žēl, ka Ješkam jāaiziet no mūsu bara – izsakās kāds no zēniem. "Viņš puika foršs, un šejienes kāpas labi pazīst, būtu mūs varējis vadīt."

Par mūsu barvežiem palika Lagzda ar Staņeviču (iesaukts "Broņķa"). Tie bija stiprākie un arī lielākie kaušļi, tāpēc viņu pavēles nācās bez ierunām paklausīt. Septītā kilometrī kādas augstas kāpas vietā nometāmies atpūsties. Nolēmām arī tāļāki vairs neiet. Sākām gādāt par nometnes ugunskuru. Tika sadalīti darbi vākt sausu kurināmo. Puikas izklīda pa kāpām un drīz vien katris stiepa, ko paspējis uziet: nokaltušo kārklu zarus, pavasara zāļu kumšķus un pamestus mietu galus. Kad bija radīta uguns, nācās domāt par izsalkuma apmierināšanu. Līdzi ēdamā nevienam no mums nebija. Bija gan doma par to iegādāšanu uz vietas. Tuvumā vajadzēja būt Cenkones pārtikas veikalam. Atlika tikai to uzmeklēt un vajadzīgo nopirkt. Ķērāmies pie lietas, konkrēti, vispirms sametām visu savu kabatas naudu, cik nu katram bija, vienā cepurē. Sanāca drusku pāri par rubli. Nolēmām par to pirkt kukuli rupjas maizes un divas siļķes.

"Puikas, kurš no mums zina, kur atrodas veikals, lai aiziet nopirkt!", uzkliedza Broņķa.

Izrādījās, ka no mums visiem neviens nezināja veikala atrašanās vietu. Bet zinājām gan, ka tāds šeit kur tuvumā atrodas. Atlika tikai pāris puikām to uzmeklēt. Pieteicās divi un es vēl trešais pie meklētājiem. Mums barveži iedeva naudu un piekodināja: visādā ziņā ierasties ar maizi un siļķēm. Viegli viņiem bija pateikt, bet ne tik viegli to izdarīt. Pēc ilgākas meklēšanas beidzot atradām arī veikalu, kurš atradās lielceļa malā, iepretīm mūsu nomītnei – septītā kilometrā. Kad iegājām un prasījām pēc kukuļa maizes un siļķēm, veikalnieks visai neuzticīgi uz mums noskatījās. Apprasījās, vai tik mums nav padomā laisties uz fronti. Fronte tad vairs neatradās visai tāļu un laikrakstos šad un tad parādījās ziņojumi par zēniem-aizbēdzējiem. Acīmredzot viņš par tādiem bija noturējis mūs, ievēlētos "pārtikas delegātus". Kad beidzot veikalniekam ieklārējām, kas par lietu, viņš izsniedza mums prasīto. Priecīgi laidāmies atpakaļ uz nometni pie biedriem. Tie, ieraudzīdami mūs ar rupuci** un siļķēm rokās, kliedza, svilpoja, visādā veidā izrādīdami savu jautrību. Maize un siļķes tika sadalītas brālīgi un tāpat arī brālīgi pazuda mūsu izsalkušajos vēderos. Vēl kādu laiciņu nosēdējām pie ugunskura, tad devāmies visi atpakaļceļā. Nācām ne vairs gar plūdmali, bet pa kāpu pauguriem. Ielejiņās starp kāpām vēl gulēja ledus. Tam pāri skriedami, slidinājāmies. Tā ātrāk tikām mājās. Bet es no mātes par ilgo un nezināmo prombūtni saņēmu krietnu brāzienu.

*Progulka. Pastaiga, krievu valodā.      
**Rupucis. Žargonvārds, rupja, melna maize.