Gunārs (no kreisās) ar māsiņu Līviju un vecāko brāli Tālivaldi Gaviezē. 1940. gada vasara. Foto no personīgā arhīva.

3.turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

1941. gada 14. jūnijs
Man bija kādi astoņi gadi – sāku iet skolā. Es toreiz dzīvoju pie vecvecākiem Liepājā. Kādēļ, es nezinu. Tēvs un māte dzīvoja lauku mājās ar diviem bērniem – māsiņu, kas jaunāka par mani, un brāli, kas vecāks. Tēvs mājas bija mantojis no sava tēva. Jaunībā tēvs bija Liepājā, un, kā man stāstīja, armijas laikā esot ar zirgu jājis te, gar jūras malu – robežsargos. Stāstīja, ka tie spirta kontrabandisti, kas arī ir aprakstīti, ir ķerti. Sapazinies ar manu mammīti, viņas vecākiem tepat, Upmalas ielā, mājiņa bija aiz korķu fabrīkas. Tur ir degvielas rezervuāri vēl tagad. Vecaistēvs "Degvielā" strādāja par mucinieku, vēlāk par vecāko pildītāju, kas no cisternām tajos rezervuāros pēc tam mucās pildīja iekšā degvielu. "Degviela" bija Upmalas iela 21, un mēs bijām Upmalas iela 19. Kopīgs žogs. Atmiņās esmu aprakstījis, ka

pietika pa vārtiņiem izskriet ārā, un 50 metrus tālāk bija Ziemas osta ar planku – dēļu – grēdām, kuģiem.

No kuģiem ratos veda lielos kokosriekstu gabalus uz eļļas fabrīku. Meiča, kas sēdēja ratos un apsargāja, puišelim ar pasvieda gabalu. Makšķerējām tur ar vectēvu. Tas viss ir aprakstīts.

Tētis ar mammīti apprecējās, un pēc dienesta tēvs pārgāja virsdienestā. Nodarbojās ar jāšanas sportu. Tā, kā es ar planierismu ņēmos un vēlāk arī ar vieglatlētiku pamatīgi. Galvenokārt 400 metrus skrēju. No karaspēka daļas – protams, ar komandu kopā – tiku līdz Maskavai, līdz lielajam Maskavas centrālajam stadionam un Vissavienības sacensībām. Skrēju 400 metru finālskrējienā kopā ar PSRS čempionu Suharevu. Liels vīrs ar tādu platu soli. Protams, starpība bija baiga – kad es iznācu pēdējā taisnē ārā, tad viņš rāva lentu.

No virsdienesta tēvs pārcēlās uz Svētes muižu. Tur bija tā saucamais remonta eskadrons – zirgiem. Zini, kas kolhozā bija remontcūka? Tā ir sivēnmāte, kura pēc atnešanās, jau pēc sivēnu pabarošanas tiek atlaista bišķi atpūsties. Saņemties spēkus līdz nākamajai reizei. Un es saprotu, ja bija tāds remonta eskadrons, kur zirgus trenēja, varēja būt kaut kas līdzīgs. Tēvs tur bija par instruktoru. Man bija divi gadi, mana māsiņa bija tikko piedzimusi, un es atminos, kā viņa gulēja gultiņā, kāda viņa izskatījās, kāda tā gultiņa un kāda tā apkārtne bija. Kad vecāki atbrauca no Sibīrijas un es mammītei stāstīju to, viņa skatījās uz mani lielām acīm un teica: "Bet paklausies, kā tu to varēji atminēties? Tu taču maziņš biji." Bet ir tādas atsevišķas lietas, ko totāli, pilnīgi smalki atminās! Visos sīkumos. Es visu laiku par to domāju padomju laikā – aizbraukt, paskatīties. Man bija motocikls, varēju tur aizbraukt, bet kaut kā vienmēr ar ģimeni nebija laika to izdarīt. Gribējās aizbraukt paskatīties, vai tur tā ir tiešām tā apkārtne – pils centrs un pati pils. Svētes upe tur garām tieši gāja...

Tēva tēvam, kurš faktiski arī bija liepājnieks – vai Drāšu fabrikā bija strādājis, vai? Draugi vai radi, ļoti attāli, daži te, Liepājā, vēl bija. Bija tāds Krūmbergs "Metalurgā" inženieris, ar to tētis kā puišelis jau bija braukuši ezerā makšķerēt. No nostāstiem tikai esmu dzirdējis. Bet kādā veidā tēva tēvs, mans opaps, dabūja tās mājas, tādas Alekša mājas bija, es nezinu. Gaviezē, tepat. Tikai 24 kilometri no Liepājas. Kad opaps nomira, tētis dabūja atstāt dienestu un pārcelties uz tām mājām, jo viņam tās mājas norakstīja. Tēvam bija brālis, un tas arī bija armijā, Daugavpilī, – jau kapteinis. Es atminos jau bērnībā, ka tētis vairākkārt par to runāja, – esot Ernestam rakstījis, lai ņem pusi no tās zemes, 45 hektāri bija. Bet brālis vienmēr atteicās. Tā tēvs sitās pa tiem laukiem. Laikam jau tās mājas bija ļoti vecas, un, cik noprotu, tāpēc mani pie tās vecāsmammas tai Liepājā tur tā. Tā es augu pie viņiem. Pa vasarām tikai izbraucu uz laukiem pie māsas un brāļa. Ar brāli jau tā mazāk, tas bija sešus gadus vecāks. Kad izveda, viņš bija 6. klasē. Es sāku iet tikai sagatavošanas klasē.

Bet jūs neizveda?
Tur tā lieta. Vecāki gribēja, lai skolā eju tur, pie viņiem, Gaviezē. Tāpēc es to pēdējo gadu – ziemu un to vasaru – biju pie viņiem. Sākās maija mēnesis – man vēl te ir fotogrāfija, kur mēs visi trīs. Tētis bija aizsargu eskadrona komandieris, un mums arī mājās bija liela pļava ar šķēršļiem, kur visi trenējās ar zirgiem. Tēvam bija balvas – zelta pulksteņi un kausi.

Biju tur, un to nakti tad iebrauca, pulksten 4 mūs pacēla no guļvietām – visi no gultām ārā, čekisti iekšā. Tētis ar manu vecāko brāli bija prom Vaiņodē – šķūtnieku darbos. Ar diviem ratiem un zirgiem veda zemi, akmeņus. Ar vārdu sakot, būvēja Vaiņodes aerodromu. Pie mums mājās atstāja vienu virsnieku un vienu zaldātu, un viens karavīrs ar vienu privāto aizbrauca ar to pašu mašīnu viņiem pakaļ uz Vaiņodi. Pa to laiku mēs krāmējām mantiņas... To atmiņu gabaliņu es iedevu, lai nopublicē "Kurzemes Vārds". Kad atbrauca no Vaiņodes, visus salādēja iekšā mašīnā, tur vēl bija tēva tēva divi brāļi – veci onkuļi, mēs ar saviem mantu maisiem. Atveda mūs uz Liepāju, uz Karostu. Tur tāds priediens aiz Karostas ir. Es vēl atminos, kā dzelzceļa malā stāvēja visi tie vagoni, cilvēki, zaldāti staigāja. Mēs tajā polutorkā – tādas krievu mašīnas tanī laikā bija, lupatu jumts, pusotrtonnīgā mašīna. Stāvējām stāvus.

Tēvs, brālis viņam blakus. Mammīte stāvēja apķērusi māsiņu, un es tā pa vidu, tāds viens pats.

Es tā arī jutos – ģimenē biju pilsētas kundziņš. Omīte un tante mani apšuva – krekliņus un biksiņas, lielu paku katru vasaru deva līdzi uz laukiem. Pārējie, kam pasēja, visu paņēma. To ziemu ar garo klepu biju šausmīgi slimojis. Logi gandrīz cauri, jāsaka tā – viens rāmītis un rūts. Mājas tādas puspuvušas. Zeme bija parādos, tētis tur mocījās, sizdamies ar to. Saimniecība bija liela, govis bija daudz. Kaut kā uz priekšu kūlās., un būtu bijis pavisam labi, ja tas tā būtu turpinājies. Bez kara laika un bez krievu laika. Tas visu pārtrauca.

Kopā ar vecāko brāli. Foto no Gunāra Kopštāla personīgā arhīva.

Es tāds vārgs biju, ļoti vājš. Pa vasaru nodegu brūns, skraidāju pie vecātēva pa dārzu vienās bikšelēs, un vecaistēvs mani par Gandiju saukāja. Un tēvs mani pacēla un vienam virsniekam rādīja – latvietis bija, latviski runāja. Dikti labi atminos, ka tanī laikā tās furaškas, armijas cepures nags priekšā bija lupata, apvilkts ar drēbi. Rādīja mani un teica: "Audzis pie vecāsmammas tepat, Liepājā. Pa ceļu nomirs. Vai nevar palikt te, pie tās vecāsmammas?" Un tas pastiepa rokas, paņēma un nocēla mani pie zemes un noprasīja, vai es zinu, kur iet, un skaļi teica: "Ej krūmiņos pačurāt!"

Mammītei te vēl viena māsa bija, dažus gadus vecāka, tā un vecaistēvs un vecāmamma mani audzināja. Māsa vēl nebija precējusies un draudzējās ar vienu virsnieku – kapteini no Karostas artilērijas laboratorijas, kas bija intendantūras dienestā. Kā saka – saimniecības daļa. Mani, mazu puišeli, viņš paņēma līdzi, un es pa Karostu staigāju. Biju arī laboratorijā, tur visādi rasējumi, granātu šķērsgriezumi... Man tas patika, un es savā burtnīciņā arī mēģināju tās granātas uzzīmēt. Tāpēc es zināju, kur iet. Bet no tās vietas... Nu jocīgi. Dzirdu tikai, ka šalc jūra. Laidos uz to pusi, un tā es apmēram uz tām sarkanajām mājām uzgāju. Tur tā laboratorija bija un artilērijas daļa. Otrā pusē Karostai jau, kaut kur iepretī Ziemeļu molam. No turienes šķērsām – zinu, ka caur Lāčplēša dārzu kūlos pa tiltu pāri uz to Upmalas ielu. Aizelsies atskrēju, omīte izbrīnījusies. Pateicu, kas par lietu.

Mājās bija arī viens no viņas vecākajiem dēliem – onkulis Hermanis, kurš visus ulmaņlaikus bija uz kuģiem braukājis par kurinātāju. Kāds tas darbs bija, to es pēc Viļa Lāča un Džeka Londona aprakstiem zināju, un no fotogrāfijām no jūras braucieniem, ko viņš rādīja. Tas bija tajā laikā mājās, uz kuģiem vairs nebrauca. Viņi abi ar omīti skrēja uz Karostu skatīties. Tā es te paliku. Visu padomju laiku, kā kāds prasīja... Nu komjaunatnē mani neviens neņēma, visi zināja – vecāki izvesti. Mākslas skolā es labi mācījos. Klasē ienāk sekretāre, un liek tam un tam stāties iekšā, aicina. Kāpēc Gunāru ne, viņš taču labi mācās? Viņam vecāki Sibīrijā. Nu Sibīrijā, tad Sibīrijā.

(Turpinājums sekos)